Sirdsapziņa ir kopīga, nevis privāta Etimoloģiski mēs saprotam, ka vārds ir saliktenis: sirds un apziņa. Tas nozīmē, ka sirdsapziņa ir sevis apzināšanās vai sevis pētīšana ar sirdi. Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā to definē šādi: “Sirdsapziņa ir visnoslēpumainākā un svētākā vieta cilvēkā. Svētnīca, kurā viņš ir vienatnē ar Dievu un var sadzirdēt Viņa balsi.” Veselīga “sirdsapziņa ir tā, kas atklāj kādu likumu, kuru cilvēks nav sev devis pats, bet kuram jāpaklausa”(Gaudium et Spes, 16). To vēl skaidrāk izsaka latīņu valodas vārds “conscientia”, ko tulkojam kā sirdsapziņu, bet kas sevī ietver arī kopīgas zināšanas, zināšanas kopā ar kādu. Vairāk esam noskaņoti domāt, ka sirdsapziņa ir mūsu privātās zināšanas, ka tā mūsos ir kaut kas autonoms, mūsu personīgais spriedums. Bieži sakām, ka “mana sirdsapziņa man to neatļauj!” – mana, mana, mana…, bet patiesībā mūsu sirdsapziņa ir kopīga sirdsapziņa, kopīgas zināšanas. Koncils skaidri norāda, ka cilvēks nerada normas pats, bet tās atklāj kopā ar kādu, dialogā. Tas arī nozīmē, ka sirdsapziņa aug, tā veidojas, jo mēs neesam morālo normu, likumu autori, bet atklājam tos dialogā ar kādu. Diemžēl mūsdienās šajā ziņā cilvēks dzīvo pēc principa: “Bet es tā jūtu!” Cits saka: “Es jūtu citādāk!” Vēl cits: “Es to nejūtu!” Tas daudziem aizvieto sirdsapziņu, proti, manas privātās jūtas ir visa mēraukla. Tomēr pēc nosaukuma sirdsapziņa mudina mūs iziet ārpus sevis un ieiet dialogā ar visu dabisko likumu Autoru – Dievu. To raksta arī sv. apustulis Pāvils citētajā fragmentā: “Pats sevi es netiesāju, bet tas mani neattaisno. Kungs ir mans tiesnesis.” Nav šaubu, ka apustulis Pāvils savas morālās normas veido kopā ar Kungu, kurš ir viņa Tiesnesis, tādēļ ka Viņš zina to, kas ir apslēpts: “Viņš apgaismo tumsības noslēpumus un atklāj siržu nodomus.” (1Kor 4,5) Sirdsapziņa ir apslēpta un zināma vienīgi Dievam, bet vienlaicīgi nosaka mūsu rīcības vērtību.
Kristīgajā dievbijībā pastāv divas sirdsapziņas izmeklēšanas formas: vispārējā un partikulārā. Vispārējā sirdsapziņas izmeklēšana Šī sirdsapziņas izmeklēšana attiecas uz visu, ko esam vai neesam darījuši konkrētā laika posmā, proti, šādu sirdsapziņas izmeklēšanu izdara par laiku no pēdējās grēksūdzes, gatavojoties nākamajai, vai arī katras dienas vakarā par aizvadīto dienu. Būtu ļoti labi un stipri ieteicams, lai mēs mācītos šo vingrinājumu un tam ik dienas veltīt kādu brīdi. To nevajadzētu darīt pavirši, bet apdomāt visus grēkus un trūkumus, to ļaunuma pakāpi, apstākļus un avotu. Lai pamudinātu šo sirdsapziņas izmeklēšanu izdarīt nopietni, jau no seniem laikiem ticis ieteikts to darīt tā, it kā tā būtu pēdējā reize pirms nāves; to darīt, apzinoties Dieva lielo mīlestību uz mums un pārdomāt tās ciešanas, ko esam sagādājuši tuvākajam.
Sv. Ignācijs no Lojolas norāda uz pieciem punktiem, kas jāņem vērā, veicot sirdsapziņas izmeklēšanu: pirmais – pateicība Dievam par saņemtajām žēlastībām. Tieši tādēļ vakars ir vispiemērotākais brīdis, lai koncentrētos un pamanītu Dieva žēlastību, ko dienas laikā saņēmām gan dvēselei, gan miesai, arī grūtībās un pārbaudījumos. Otrais – tā ir pati sirdsapziņas izmeklēšana ar Svētā Gara piesaukšanu. Svētais Gars ir kā saules gaisma, kurā pamanām vismazāko puteklīti. Viņš, Svētais Gars, parāda visu patiesību par mums un arī nepatīkamo, dodot drosmi to pamanīt un nosaukt vārdā. Trešais – nožēla par grēkiem. Pateicoties Svētajam Garam, mūsu nožēla kļūst pilnīgāka, un tā mūs samierina ar Dievu. 50. psalms to izsaka ļoti skaidri: “Upuris, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un pazemotu sirdi, Dievs, Tu nenicināsi.” Ceturtais – apņemšanās, ar žēlastības palīdzību, laboties. Grāmatā “Sekošana Kristum” Kempenes Toms to izsaka šādi: “Domā vienmēr par to, kā tu varētu kļūt labāks. Atceries savu labo apņemšanos un uzlūko To, kas, savu aicinājumu pildot, nomira pie krusta. Pretoties netikumiem un kaislībām – tāds uzdevums ir daudz grūtāks nekā, sviedriem plūstot, veikt vissmagāko roku darbu. Cik daudz varas tu pret sevi lietosi, tik daudz garīgi augsi.” (“Sekošana Kristum”, 1.XXV). Piektais – sirsnīga lūgšana, lai Dievs mums palīdzētu sevi uzvarēt. Jāņa evaņģēlijā – līdzībā par vīna koku un atvasēm – Kristus saka: “Bez Manis jūs nekā nespējat.” (15,5) Tā arī mums jāatzīst, ka, tiecoties pēc pilnības, pēc pilnīgas grēku nožēlas, mēs nevaram iztikt bez Dieva žēlastības. Partikulārā sirdsapziņas izmeklēšana Partikulārajā sirdsapziņas izmeklēšanā, kā norāda nosaukums, tiek izvērtēta viena kļūda, viens netikums vai grēks, kā arī viens tikums, labais darbs, pārdomājot un palūkojoties uz to ilgākā laika posmā. Tas nozīmē, ka esam apņēmušies cīnīties ar kādu vājību vai grēku vai arī iegūt kādu tikumu, tādēļ izvērtējam savus pūliņus, savu uzticību tam, ko esam apņēmušies.
Jau pieminētais sv. Ignācijs no Lojolas šo sirdsapziņas izmeklēšanas veidu vērtē augstāk par vispārējo. Vērtība pastāv tajā, ka tā pievērš uzmanību vienai lietai un mobilizē visus spēkus, lai ar to cīnītos vai arī attiecīgi – iegūtu.
Šīs partikulārās izmeklēšanas priekšmets – vispirms grēki, kļūdas, kas bieži vien nāk no pārsteigšanās, neapdomības, jo tajos ir mazāk vainas; tad arī trūkumi – piemēram, laba nodoma trūkums, nepieciešamās piepūles trūkums, žēlastību neizmantošana. Vispirms ir jācīnās ar ārējiem grēkiem un kļūdām, jo tie visvairāk sāpina un ieļauno tuvāko un pie zināmas piepūles tos ir vieglāk apvaldīt nekā iekšējos grēkus. Pārskatot iekšējos grēkus, vispirms būtu jāpievērš uzmanība tam, kas ir visraksturīgākais, kam visbiežāk pakļaujamies. Tas ir mūsu “Ahileja papēdis” un nereti citu grēku avots. Ja to spēsim uzveikt, tad vājināsies arī citi grēki.
Praktizējot šo sirdsapziņas izmeklēšanu, jāapzinās, ka pašu grēku, ar kuru cīnāmies, vai tikumu, pēc kura tiecamies, nevar bieži mainīt. Pie tiem jāstrādā tik ilgi, kamēr esam tos uzveikuši vai ieguvuši, izņemot gadījumus, kad pati cīņa mūs ir ļoti nogurdinājusi un neredzam progresu ilgākā laika posmā. Ļoti noderīgi šajā ziņā ir pieraksti, kur fiksējam mūsu apņemšanos, pūliņus, tas palīdz izvērtēt progresu.
Piesauksim Svēto Garu, lai Viņš aizvien, kā jau Patiesības Gars, atklāj mūsos to, kas nepilnīgs, kas nav patīkams Dievam, ar ko sāpinām tuvāko, lai mēs spētu pieaugt svētumā. Tāpat lai atklāj arī to, kāds tikums mums vēl varētu būt noderīgs ceļā uz svētumu. "Nāc", Nr.136
Foto: Unsplash.com/Ümit Bulut |
