Tā bija viņas loma pestīšanas vēsturē, un ar to viņa ieguva visas Baznīcas garīgās Mātes godu. Ikonogrāfijā to simbolizē viens vai septiņi zobeni, kas caurdur Marijas ciešanu sirdi, kā teikts Simeona pravietojumā. Tradicionāli Baznīca meditē mūsu Vissvētākās Mātes “septiņas sāpes”: Simeona pravietojums par Jēzus bērniņu (Lk 2,34);
Svētās Ģimenes bēgšana uz Ēģipti (Mt 2,13);
divpadsmitgadīgā Jēzus triju dienu nozušana (Lk 2,43);
Jēzus un Marijas tikšanās krusta ceļā (Lk 23,26);
krustā sišana, kad Marija stāv krusta pakājē (Jņ 19,25);
noņemšana no krusta, kad Marijas klēpī liek Jēzus mirušo miesu (Mt 27,57);
Jēzus apbedīšana (Jņ 19,40). Bībeles pamatojums patiesībai par līdzcietību Bībeles pētnieki jau sen ir pamanījuši, ka pravietiskās dziesmas par Kunga ciešanām (Jes 42; 49; 50 un 52–53) Jesajas grāmatas otrajā daļā ir caurvītas ar mierinājuma vārdiem. Israēla Dievs šos vārdus adresē skumstošajai Jeruzālemei, kas sēro par saviem bērniem, kuri aizvesti gūstā. Viņas liktenis ir cieši saistīts ar tautas likteni, kas piedzīvo ciešanas. Šeit var saskatīt pravietojumu par Kunga kalpones (Lk 1,38) līdzdalību Kristus Kalpa pestījošajās ciešanās. Vecās Derības praviešu personificētā Sionas meita (Sof 3:14–17; Jes 65,15.20; 66,7–8.21–22) ir Izraēlas sāpīgās pieredzes un nākotnes atdzimšanas priekšvēstnesis. Babilonas gūsta laiks būs ticības šķīstīšanas un derības attiecību ar Dievu padziļināšanas laiks. Izredzētās tautas ciešanas secīgos pārbaudījumu un traģēdiju periodos sniedz unikālu iespēju atgriezties pie sākotnējās mīlestības. Jeruzāleme, kurai ir atņemti bērni, cieš kopā ar viņiem, neskatoties uz fizisko attālumu. Tā pamazām apgūst atklāsmes reliģijas pamatpatiesību, ka ciešanām var būt atpestīšanas dimensija. Šī patiesība caurvij ne tikai Kalpa dziesmas (Jes 42; 49; 50; 52– 53), bet arī visu Ījaba grāmatu un daudzus Vecās Derības didaktiskos tekstus. Jaunajā Derībā tikai evaņģēlijā (Jņ 19,25–27 vai Lk 2,33–35) mēs pamanām savdabīgo saikni starp Kunga kalpa paļāvību un pazemīgās kalpones attieksmi. No visiem tiem, kas Viņu uzklausa, visuzticīgākā mācekle izrādījās Kristus Māte. Viņš pats svinīgi pasludināja pašā Savas zemes misijas sākumā: “Tas, kas pilda Dieva gribu, ir mans brālis, māsa un māte” (Mk 3,35). Marijas lēmums, ko viņa pieņēma pasludināšanas brīdī, ļauj saskatīt viņas ciešo vienotību ar Dieva gribu: Lai notiek ar mani saskaņā ar Tavu vārdu! Viņas apzinātais un brīvais lēmums piedalīties sava Dēla liktenī pilnībā un galīgi izpaudās Golgātas noslēpumā. Tomēr tautas dievbijība atzīst Marijas ciešanas arī citos viņas Dēla dzīves notikumos, kuros viņa personīgi piedalījās. Gadsimtiem sena tradīcija evaņģēlija stāstos ir identificējusi septiņus šādus momentus: trīs no tiem sakņojas stāstā par Jēzus bērnību, bet pārējie četri ir saistīti ar Krustaceļa stacijām. Taču pirms tam būtu jāpiemin senākās Sāpju Dievmātes pielūgsmes formas. Tautas dievbijības pirmsākumi Dieva Mātes līdzdalības noslēpums viņas Dēla ciešanās un krusta pakājē guva plašu rezonansi tautas dievbijībā un dievkalpojumos, kā arī Austrumu un Rietumu kristiešu liturģijā. Garīgi vienoties kopā ar Mariju krusta pakājē ir ļoti sena kristīgās lūgšanas sastāvdaļa. To var saskatīt jau agrīno tuksneša tēvu garīgumā, sākot ar IV gadsimtu. Tiek uzskatīts, ka ēģiptiešu eremīts abba Pojmens pēc pamošanās no lūgšanu ekstāzes esot sacījis: “Mana doma bija tur, kur ir svētā Marija, Dieva
Māte, kas raudāja pie Pestītāja krusta. Un es gribētu vienmēr raudāt tāpat kā viņa” (Apofigmas, 144).
Izņemot sastapšanos ar Jēzu krusta ceļā, visas šīs ainas ir atrodamas evaņģēlijos. Vissvētākās Jaunavas Marijas septiņu sāpju svētkus pirmie ieviesa servītu ordeņa priesteri. Jau 15. gadsimtā Krakovas Misālē ir atrodams Sv. Mises formulārijs “Par Vissvētākās Jaunavas ciešanām” un “Par Vissvētākās Jaunavas piecām sāpēm”. Šie svētki Baznīcā tiek svinēti kopš 1814. gada. Viena no populārākajām lūgšanām Sāpju Dievmātei ir tieši Septiņu Marijas Sāpju kronītis. Ticīgie lūdzas arī litāniju un
Stundu liturģiju par godu Sāpju Dievmātei. Spānijas ticīgie visas nedēļas garumā vienojas ciešanās ar Sāpju Dievmāti. Daudzās pilsētās no piektdienas pirms Pūpolu svētdienas līdz pat Lielajai sestdienai notiek gandarīšanas procesijas ar tā saucamajām Dievmātes vientulības un raudošajām statujām. Pirmās procesijas notika Sāpju Dievmātes piektdienā jeb saīsinājumā Viernes de Dolores, un tas ir tradicionālais Lielās nedēļas sākums Spānijā. Lielajā sestdienā, sērojot par sava Dēla nāvi, Marijas figūra tiek “ietērpta” tumšās drēbēs, lai nākamajā, Augšāmcelšanās dienā pārģērbtos baltās drēbēs. Sāpju Māte, lūdz par mums! Šīs Mātes sirds droši vien asiņoja. Ko viņi bija izdarījuši ar viņas Dēlu? Kāpēc Viņu noraidīja, nepieņemot bezgalīgo mīlestību? Paskatīsimies uz viņas attieksmi! Mēģināsim gūt labumu no šīs brīnišķīgās Marijas ciešanu skolas. Marija kopā ar apustuli Jāni un sievietēm bija pirmā, kas gāja Jēzus krusta ceļu! Marija gāja visās vietās, pa kurām gāja Jēzus, un svīta, kas viņai pievienojās, bija lielāka nekā tā, kas sekoja Jēzum! Ceļš uz pašu Golgātu, kur Jēzus teica mums svarīgos vārdus: ”Lūk, tava Māte!” Mūsdienu teologi dēvē Mariju par līdzatpestītāju. Katrs no mums ir aicināts piedalīties Kristus pestīšanas darbā, kad, kā raksta sv. Pāvils, viņš savā Baznīcā pabeidz Kristus ciešanas, pabeidz tās caur ciešanām! Bet vai šis tituls vispilnīgāk nepieder Marijai, kas aiz mīlestības dāvāja savu Dēlu? Tai, kas bija spiesta uzlūkot sava Dēla mokas? Tai, kas galu galā kļuva par mūsu Māti garīgā veidā. Viņa, Sāpju Māte, parāda mums, cik svarīgi ir būt klāt mīlestībā. Īpaši tad, kad kāds cieš. Mēs dažkārt zaudējam vārdus, nezinām, ko darīt, mēs vienkārši baidāmies no ciešanām, no nāves. Marija mums parāda, ka mēs nedrīkstam bēgt no krusta. Katrs cilvēka krusts vienmēr ir saistīts ar Kristus krustu. Un tur, kur ir krusts, visvairāk ir vajadzīga līdzjūtīgas mīlestības pilna klātbūtne. Ir vajadzīgs maigums, lēnprātība, klusums, rokasspiediens un dažreiz arī asaras. Marija māca izturību ciešanu priekšā. Parasti visgrūtāk ir pieņemt tuvinieku ciešanas. Marija, Sāpju Māte, saka mūsdienu cilvēkam: nenovērsiet acis no ciešanām, no nāves. Arī tā pieder pie dzīves noslēpuma. Ciešanas vienmēr ir vissvarīgākais pārbaudījums uzticīgai mīlestībai. Jo nav mīlestības bez ciešanām! Arī mēs kopā ar svētajiem un visu katolisko Baznīcu, pārdomājot Mūsu Mātes ciešanas, vēlamies atbildēt mūsu Kungam ar Marijas vārdiem: “Lai notiek!” Vēlamies nest krustu un ciest kopā ar Tevi un Tavu Mīļo Māti. Vēlamies iemīlēt Tavu krustu un Tavus pārbaudījumus, jo tas ir vienīgais veids, kā iemācīties mīlēt un dzīvot Mīlestībā. "Nāc", Nr. 139 | 
