Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni Piektdienas atturēšanos no gaļas atceļ, ja šajā dienā iekrīt (Latvijas bīskapu konferences aktualizēts 2014. gadā): 1. Vispārējā Baznīcā noteiktās obligātās svinības: Vissvētākā Jaunava Marija, Dieva Māte, – 1. janvāris;
Kunga Parādīšanās jeb Epifānija (Triju Ķēniņu jeb Zvaigznes diena) – 6. janvāris;
Svētais Jāzeps – 19. marts;
Svētie apustuļi Pēteris un Pāvils – 29. jūnijs;
Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšana – 15. augusts;
Visi svētie – 1. novembris;
Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgā ieņemšana – 8. decembris;
Kristus Dzimšana – 25. decembris. 2. Vispārējā Baznīcā noteiktās svinības: Kunga Pasludināšana – 25. marts;
Sv. Jāņa Kristītāja piedzimšana – 24. jūnijs;
piektdiena Kristus Dzimšanas svētku oktāvā;
piektdiena Kristus Augšāmcelšanās svētku oktāvā;
Vissvētā Jēzus Sirds. 3. Baznīcā Latvijā noteiktās svinības un svētki, valsts svētki: Līgo diena – 23. jūnijs;
Sv. Meinards – 14. augusts;
diecēzes vai draudzes svētā aizbildņa diena:
Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšana – 8. septembris;
Latvijas Republikas proklamēšana – 18. novembris. 4. Kāzas vai bēres – mielasta dalībniekiem (izņemot Lielo piektdienu un Pelnu trešdienu) Tiem, kuri ēd kopgaldā (izņemot Lielo piektdienu un Pelnu trešdienu): skolēniem, karavīriem un citiem, tomēr atturību šajā gadījumā aizvietojot ar citiem pašaizliedzības darbiem vai lūgšanu, piemēram, 5 reizes Tēvs mūsu, Esi sveicināta un Gods, lai tēvam. Atturības aizvietošana ar citiem pašaizliedzības darbiem vai lūgšanu attiecas arī uz tiem, kuri gaļu neēd vispār. Atcerēsimies, ka noteiktos gadījumos draudzes prāvestam pamatota iemesla dēļ ir tiesības piešķirt dispensu (atļauju neievērot) no piektdienas atturēšanās. Draudzes priesterim ir tādas pašas tiesības arī pret saviem draudzes locekļiem, kas atrodas ārpus tās draudzes teritorijas, kurai viņi pieder. Ir arī vērts atzīmēt, ka gavēnis Ziemassvētku vakarā un Lielajā sestdienā vairs nav pakļauts Baznīcas bauslim, bet gan izriet no tradīcijas, kuru, protams, var saglabāt. Kas vēlas, tas var biežāk gavēt, pat uz maizes un ūdens. Tomēr gavēšana nekad nevar notikt uz veselības rēķina. Šeit ir nepieciešama atbilstoša piesardzība un garīgā vadība. Euharistiskais gavēnis Tā ir atturēšanās no ēdiena un dzēriena, izņemot zāles un ūdeni. Tas ir spēkā vismaz vienu stundu pirms Sv. Komūnijas (nevis Sv. Mises) saņemšanas. Agrāk gavēnis bija pat no pusnakts līdz Euharistijai, bet Mises tika svinētas galvenokārt no rīta. Pāvests Pijs XII saīsināja gavēņa laiku līdz 3 stundām tiem, kas apmeklēja Misi pēcpusdienā. Tiem, kas ir vecāka gada gājuma un atceras šo ilgāko Euharistisko gavēni pirms Mises vai var to ievērot, tomēr vienmēr jārēķinās ar savu vecumu un veselību. Tāpat to var ievērot brīvprātīgi. Šis gavēnis ir kā mūsu organisma apģērbs, par ko runā Kristus evaņģēlijā, nosaucot to par kāzu mielasta apģērbu, ko Viņš dāvā, lai dvēsele, brīva no grēka, ietērptos arī fiziskā svētku tērpā. Visiem, kas dodas svinēt Euharistiju, tam ir jāsagatavojas, ne tikai glīti un pieklājīgi apģērbjoties, bet arī gavējot un lūdzot, samierinoties ar Dievu un saviem brāļiem, kā arī pārdomājot Dieva vārdu un gatavojot upuri. Taču, kas attiecas uz slimajiem un tiem, kas viņus aprūpē, Kanonisko tiesību kodeksa kan. 919. 3. punkts nosaka, ka “viņi var saņemt Svēto Euharistiju pat tad, ja viņi ir kaut ko ēduši iepriekšējās stundas laikā”. Tev būs gādāt par Baznīcas vajadzībām (tev būs palīdzēt uzturēt savu Baznīcu un tās kalpus) Dzirdot šo bausli, prātā automātiski nāk finansiālais aspekts. Tomēr šim bauslim ir daudz plašāka nozīme. Jau pirmajos gadsimtos dāvanas nesa Euharistijā un dāvināja nabagiem. Ticīgajiem bija un ir pienākums uzturēt baznīcu un priesterus. Svētie Raksti saka: ”Kungs ir nolēmis, lai tie, kas sludina evaņģēliju, dzīvotu no evaņģēlija.” (1Kor 9,14) Tāpēc runa nav tikai par finansiālu atbalstu draudzei, bet arī par palīdzību daudzās Baznīcas iniciatīvās. Baznīca – tās ir ne tikai ēkas, bet galvenokārt cilvēki. Rūpes par kopienas vajadzībām ietver, piemēram, Ziemassvētku paciņu trūcīgai ģimenei, palīdzību dievnama sakopšanā, palīdzību baznīcas dekorēšanā un palīdzību pasākumu organizēšanā. Runa ir arī par mērķziedojumiem misijām, semināram, Svētajai zemei, katoļu mediju atbalstam un palīdzībai vajātajiem kristiešiem. Runa ir par ziedojumiem, saņemot sakramentus: laulību, kristību, pasvētījot kādas lietas, mašīnas, mājas un dzīvokļus, kā arī izvadot mirušos tuviniekus vai lūdzot, lai tiktu nosvinēta Svētā Mise par dzīvajiem vai mirušajiem, arī dažādās citās vajadzībās, jubilejas un atceres gadījumā. Būtu svarīgi, lai vecākā paaudze to mācītu jaunākajiem, lai vecāki iemācītu arī bērniem ziedot no savas rokas naudas, pat ja tas būtu pavisam nedaudz. Ziedojot var piedzīvot Dieva dāsnumu. Ne reizi vien ir dzirdēts par cilvēkiem, kuri ir ziedojuši, bet saņēmuši atpakaļ tādu žēlastību, kādu nemaz nav gaidījuši. Ir daži, kas, balstoties Svētajos Rakstos, ziedo desmito tiesu no saviem ienākumiem. Taču daudz svarīgāk ir atcerēties, lai ziedojums, gan finansiālais, gan praktiskais, būtu no labas sirds, brīvprātīgs. To labi ir izteicis apustulis Pāvils: “Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl”. (2Kor 9,7) Tas nozīmē nebūt matemātiķim vai tirgotājam, bet vērotājam, lai pamanītu Dieva atbildi un piedzīvotu žēlastību prieku par paveikto. Lai šie baušļi ir kā ceļazīmes mūsu dzīves ceļā. Lai gan šķiet, ka tie mūs ierobežo, tie dod mums brīvību un ir aizsardzība pret garīgo tukšumu mūsu sirdīs! "Nāc", Nr. 139
Foto: Unsplash.com/Diocese of Spokane | 
