Palasīsim...  Intervijas

Piedāvājam intervijas ar semināra organizatori Ingrīdu Trups-Kalni, Dr. Psych., un lektoriem – priesteri D. Artjomovu MIC un klostermāsu S. Ošmjansku OCD.

Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi rīkot semināru “Kas mums Baznīcā sāp?”

I. Trups-Kalne: Šo semināru organizēt nolēmām jau vasarā, tiekoties Pastorālās aprūpes asociācijas valdes sēdē. Vēlējāmies organizēt klātienes semināru, kas palīdzētu prezentēt arī mūsu asociāciju. Tā kā tieši šajā laikā (oktobra sākumā) Romā bija paredzēta Bīskapu sinode, gribējām arī sinodālā ceļa gaisotnē dalīties pastorālās aprūpes profesionāļus un citus Baznīcā aktīvus cilvēkus savā redzējumā par aktuālajām pastorālā darba problēmām Baznīcā Latvijā, to cēloņiem un iespējamiem risinājumiem. Kā lektorus aicinājām gan konsekrētos – tēvu Dmitriju un māsu Sofiju –, gan laju pārstāvi – katehēti un topošo pastorālo konsultanti Santu Purmali.

Pr. Dmitrijs: Ja ļoti īsi, es redzu divus svarīgus momentus. Pirmais – tas ir savā ziņā terapeitisks pasākums. Mums Baznīcā daudzas lietas netiek izteiktas skaļi, kaut arī visi visu saprot, bet to apspriež pa stūriem. Kad kaut kāda problēma tiek nosaukta skaļi, tā pārstāj tik stipri sāpēt, jo atklājas, ka visi esam cilvēki un visiem līdzīgas lietas sāp vienādi, mēs atklājam, ka neesam vieni paši. Turklāt ir iespēja mums visiem uzklausīt otru, viņa pozīciju, attieksmi.

Tas ved pie nākamā soļa – skaļi pateiktais vairs nav apslēpts un pieprasa risinājumu. Šī pieeja labi ierakstās sinodālā ceļa paradigmā, ko pašlaik mācāmies. Taču vietējā Baznīcā Latvijā laiku pa laikam rodas kārdinājums nepieņemt lēmumus, tos atlikt, domājot, ka gan jau problēma pati atrisināsies, bieži negribas uzņemties atbildību. Tas ir izaicinājums, bet, ceru, tieši šī pieeja var padarīt mūsu Baznīcu svētu, tuvāku Dievam.

Jūs seminārā piedalījāties kā lektors un runājāt par viedokļu sadursmi, kā nonācāt pie šādas izvēles?

Pr. Dmitrijs: Manuprāt, tā ir fundamentāla problēma – katrs ir pārliecināts par to, ka viņš adekvāti uztver realitāti un viņa viedoklis patiešām ir vispareizākais. Līdz ar to laiku pa laikam Baznīcā uzrodas cilvēki – vienalga, vai garīdznieki, klosterļaudis vai laji, – kas uzskata, ka viņiem ir tiesības un pienākums pārliecināt un pat piespiest citus piekrist viņu paustajām tēzēm.

Savā uzrunā mēģināju parādīt, ka ceļš, kad viena pasaules redzējuma sistēma dominē pār citām, neatrisina problēmu.

Manuprāt, tās ir lielākās sāpes Baznīcā – grūtības runāt vienam ar otru, kā arī ne mazākas grūtības dialoga veidošanā ar pasauli.

Lūdzu, nedaudz ieskicējiet savas uzrunas galvenos punktus.

Pr. Dmitrijs: Es piedāvāju paskatīties uz Baznīcas realitāti šādi: patiesība un realitāte nevienam no mums nepieder, mēs to atklājam, pateicoties prāta darbībai – konceptualizācijai. Faktiski – veidojam pasaules attēlu mūsu prātā un tad vērtējam šo koncepciju, bet problēma ir tajā, ka tas, ko mēs saprotam, ir daudz vienkāršāks un mazāks nekā bagātā un sarežģītā pasaule. Tomēr cilvēks ir pārliecināts, ka viņa pasaules koncepcija ir pareiza, jo, viņaprāt, tā atspoguļo visu pasauli. Un tad mēs runājam vai pat strīdamies par koncepcijām, nevis par patiesību. Bet prātīgāk būtu – pieņemt, ka mūsu koncepcijas nav pilnīgas, un meklēt ceļu pie realitātes.

Brīdinu – tas nav relatīvisms. Postmodernā pasaulē tiešām ir populārs uzskats, ka patiesība neeksistē, tā ir katram sava. Tomēr mans piedāvājums ir apziņa, ka patiesība ir reāla, tā eksistē. Tomēr tā ir lielāka par mums, pārsniedz mūsu prāta spējas. Tieši tāpēc Dieva dotā Atklāsme ir dāvana Baznīcai kā kopienai, nevis atsevišķiem tās pārstāvjiem. Katrs no mums kalpojam ar savu harismu, lai to atklātu. Respektīvi – nevienam no mums nav taisnība, bet mums visiem, ja strīdēsimies ne par koncepcijām, bet meklēsim Patiesību (ar lielo P) ir cerība to atklāt arvien no jaunas puses.

Tāpēc arī mans piedāvājums ir – sarežģīta domāšana. Tikai apziņa, ka es ne visu zinu, palīdz saklausīt tuvāko un kopā pievērst uzmanību realitātei un patiesībai. Bet tas prasa piepūli, drosmi runāt ar tiem, kas ir mani ideoloģiskie oponenti. Tomēr tas ir skaists ceļš un, manuprāt, vienīgais.

Ne velti pats Kungs ir teicis: “Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ 8,32) Pretējā gadījumā mēs kļūstam par savu koncepciju vergiem. Tā ir vieglāk, bet vai tas ir labi?

Jūs seminārā izvēlējāties runāt par moralizēšanu un manipulēšanu ar vainas apziņu, kādēļ tieši šāda izvēle?

M. Sofija: Visbiežāk tie cilvēki, kas nāk pie manis uz sarunām, pieskaras šīm tēmām. Manas uzrunas tēma izriet no praktiskās pieredzes par to, kas cilvēkiem Baznīcā sāp.

Lūdzu, ieskicējiet nedaudz savas uzrunas galvenās domas.

M. Sofija: Gribu uzsvērt, ka es nerunāju tikai par priesteriem, bet arī par katehētiem, līderiem un garīgajiem līdzgaitniekiem, par visiem. Moralizēšana pati par sevi nav nekas slikts. Es pasniedzu morālteoloģijas lekcijas RARZI un tādā veidā es arī tālāk nododu morālas vērtības un Baznīcas uzskatus. Bet kad tā kļūst negatīva? Tad, kad notiek manipulēšana ar vainas apziņu, cenšoties kontrolēt vai ietekmēt otru cilvēku. Visbiežāk tas notiek neapzināti un izriet no personības veidošanās vēstures, no tā, kā esam izveidojuši savas dzīves konceptus.

Piemēram, kādā draudzes pulcēšanās reizē dzirdam uzrunu par Jaunavas Marijas nesavtīgo mīlestību, dodoties palīgā savai radiniecei Elizabetei. Runātājs pēc pārdomām par evaņģēliju pievēršas iepriekšējā nedēļā notikušajai draudzes talkai un jautā: “Bet kur biji tu?” Šeit tā jau ir moralizēšana, jo tiek izmantotas ticības patiesības, lai panāktu sev vēlamu rezultātu.

Pieminēju arī to, cik svarīgi ir ievērot pakāpeniskuma principu. Piemēram, dokumentā, kas sagatavots pieaugušo kristīgās iniciācijas ritam, ir minēts, ka vispirms svarīgi ir pasludināt kerigmu un cilvēkam pašam nodibināt personīgas attiecības ar Jēzu. Tāpēc tad, ja cilvēki, atnākuši uz baznīcu, to nesaņem, visdrīzāk viņi arī tur nepaliks. Tikai pēc tam var sekot Dieva vārda un morāles iepazīšana, ievads liturģijā. Tas parāda to, ka attiecību veidošana, pieaugšana mīlestībā, ticībā un cerībā ir eksistenciāli svarīgs posms, kas prasa laiku.

Runāju par garīgo līdzgaitnieku trūkumu un viņu izglītotību psiholoģijas zinātnē, to, ka cilvēku nevar reducēt tikai līdz garīgajam aspektam.

Pieskāros arī jautājumam par toksiskām personībām. Nevaram nekritiski pieņemt pat garīdznieku padomus vai sprediķus tāpēc, ka katra personība nodod tālāk to vēsti, kas viņa pati ir. Ja pašā ir patoloģiska vainas sajūta, kā, piemēram, narcistiskā personībā, tad arī viņi citos izsauc vainas sajūtu. Cilvēka atbildība ir nevis šādus cilvēkus mainīt, bet mācīties viņus atpazīt, nospraust savas robežas un audzināt sevī kritiskās domāšanas un spriešanas spēju, par to runā arī Baznīcas dokumenti.

Seminārā izskanēja jautājums: “Kā identificēt sāpes, kuras Dievs vēlas, no tām, kuras Viņš nevēlas?” Kāda ir jūsu atbilde?

Pr. Dmitrijs: Es turos pa gabalu no cilvēkiem, kas apgalvo, ka zina, ko Dievs vēlas. Mēs varam mēģināt konceptualizēt realitāti un pat Dievu, bet šie mēģinājumi diez vai būs tuvu patiesībai, jo viss ir daudz sarežģītāk, nekā mums šķiet.

Psiholoģizējošie teologi mēģina runāt, ka Dievs nevēlas, lai mēs ciestu, citi mēģina kaut kādā veidā attaisnot Dievu, pastāv taču vesela teoloģiskā disciplīna – teodiceja – kuras mērķis ir skaidrot ļaunuma pastāvēšanu, mūsu daļa ir tikai apklust šī noslēpuma priekšā. Godīga atbilde būtu – mēs nezinām, bet ticam, ka Dievs zina. Ja Viņš gribēs, dos mums iespēju to saprast.

Dievs pēc savas dabas nevar vēlēties sāpes. Sāpes (ciešanas) ir iedzimtā grēka sekas un pašas par sevi nevar būt Dieva gribētas.

Kāpēc tad Dievs pieļauj sāpes? Tiešā veidā nevar līdz galam piekrist arī apgalvojumam, ka Dievs pieļauj jeb mierīgi noskatās uz sāpēm. Dievs ļauj cilvēkam izdzīvot nepareizo izvēļu konsekvences – pirmām kārtām iedzimtā grēka sekas, jo ciešanas nav sods par grēkiem, kā apgalvo Vecā derība. Cieš arī nevainīgie, piemēram, Ījabs. Tāpēc droši var teikt, ka nevienas sāpes nav Dieva gribētas.

Kāpēc svētie mīlēja ciešanas? Jo ar Jēzus Kristus nāvi uz krusta lāsts (sāpes) pārvēršas par pestīšanas līdzekli. Mēs nevaram arī teikt, ka Tēvs gribēja, lai Viņa Dēls cieš. Nē! Viņš gribēja, lai Dēls mūs atpestī, bet, lai to izdarītu, Dēls iemiesojās mūsu realitātē un joprojām ir tajā klātesošs. Sāpes ir kļuvušas par sava veida tabernākulu jeb telpu, kur Dieva mīlestība visdziļāk un vispatiesāk manifestējas. Kādreiz priesteris Viktors Pentjusš MIC man teica: “Kas ir atradis Dieva klātesamību sāpēs – ir atradis laimi.” Nevis sāpju dēļ, bet Mīlošās Klātbūtnes dēļ. Ciešanas ir Dieva tabernākuls, un var pat apgalvot, ka nekur citur nevar piedzīvot tik dziļu vienotību ar Jēzu kā tieši tur, bet nevienas ciešanas pašas par sevi nav Dieva gribētas.

Kādas atziņas guvāt, piedaloties šajā konferencē?

Ingrīda Trups-Kalne: Priecājos, ka šajā seminārā varējām ļoti atklāti runāt par sāpīgām tēmām, nevainojot viens otru, saprotot, ka nav vieglu un ātru risinājumu. Medicīnā mēs zinām, ka tad, ja sāp, tad tas ir dzīvs organisms, jo tikai “mirušajiem nekas nesāp”, tā arī Baznīcā runāt par sāpīgo ir zināma veselīgas reliģiozitātes izpausme. Dažiem kristiešiem gribas teikt – kāpēc runāt par sāpīgo, jādomā pozitīvi, jārunā par labo, taču kā psiholoģe varu apgalvot, ka psihiskās veselības izpausme ir izjust visu emociju gammu – gan negatīvās, gan pozitīvās emocijas. Savā darbā mudinu klientus atrast un izjust negatīvās emocijas, lai viņiem kļūtu labāk, lai viņi atgūtos no psiholoģiskām traumām, zaudējumiem un piedzīvotu dzīves garšu un prieku. Tā arī šajā seminārā bija ļoti svētīgi tikties klātienē, sajust vienam otra klātbūtni, just dzīvas emocijas un uzklausīt vienam otra sāpes, vilšanos un neizpratni, kā arī meklēt un rast cerību Kungā.

Pr. Dmitrijs: Mums vēl ejams tāls ceļš. Man patika uzdotais jautājums: “Kāpēc šajā konferencē nav priesteru?” Zem šī jautājuma es pamanīju zemtekstu tam, ka pastāv zināma opozīcija starp garīdzniekiem un lajiem, pat likās, ka ir pretenzijas pret garīdzniekiem par to, ka viņi uzurpē Baznīcas resursus. Tas man liek padomāt, vai mēs, garīdznieki, neesam pārāk tālu no tiem, kuriem kalpot ir mūsu pienākums. Te atkal atgriežamies pie sinodalitātes problemātikas.

Vai ir kādi konkrēti soļi, kas tiks sperti pēc šī semināra, ņemot vērā tur runāto?

Ingrīda Trups-Kalne: Semināra dalībnieki ļoti vēlējās, lai ar viņu sāpēm (sk. Vārdu mākoni) iepazīstinātu arī Baznīcas vadību Latvijā, bīskapus, viņi gribēja, lai viņi tiek sadzirdēti. Kā organizācija PAPA ceram piedāvāt arī turpmāk seminārus, veltītus šīm sāpēm (daudzas no šīm “sāpēm” jau bija aplūkotas un analizētas iepriekšējos attālinātajos semināros, kas bija veltīti profesionālās izdegšanas tēmai, garīgajai vardarbībai (https://pastoralie.lv/), ceram nākamo semināru veltīt laju lomai un līderībai, jo daudzi pastorālie kalpotāji – gan priesteri, gan laji – izdegot un pagurstot atstāj kalpojumu, līdz ar to aktualizējās jautājums, kā iesaistīt jaunus kalpotājus, kā būt līderim, kas garīgi aug pats un rāda ceļu un iedvesmo citus.

Pr. Dmitrijs: Kad jautāju – vai man atbildēt skaisti vai godīgi, man teica – godīgi. Tāpēc arī teikšu, kā ir, – no Daugavpils es vēl neredzu nevienu soli, kas tiktu sperts, bet kā vienu no iemesliem varu minēt to, ka mēs tā arī nenonācām pie kaut kādiem konkrētiem slēdzieniem. Bet, no otras puses, varbūt tas arī nebija mērķis? Brīžiem jautājuma uzdošana ir svarīgāka par atbildi.

Materiālu apkopoja Ieva Liede
"Nāc", Nr.141