17. Cik daudz Kristus ir manā kristietībā? Šis jautājums skar mūsu ticības būtību un veidu, kā to piedzīvojam. Vai kristietība mums ir tikai morāles noteikumu kopums, kultūra, tradīcija vai arī personiskas attiecības ar Kristu? Var būt kristietis “vārda pēc”, bet dzīvot tā, it kā Kristus būtu tikai tāls simbols, nevis mans Kungs un Glābējs. Būt kristietim nozīmē ne tikai piederēt Baznīcai vai zināt Evaņģēliju, bet galvenokārt dzīvot kopībā ar Kristu. Svētais Pāvils rakstīja: “Nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus” (Gal 2,20). Mūsu kristietība ir īsta tikai tad, ja ļaujam Kristum pārveidot mūsu domas, vēlmes un rīcību. Jautājums par Kristus klātbūtni manā dzīvē ir jautājums par manām attiecībām ar Viņu. Kristus nevēlas būt rezerves variants mūsu dzīvē, bet gan tās centrs. Minēšu dažus svarīgus veidus, kā dzīvot ar Viņu savā ikdienā: Pirmkārt, dzīvas attiecības ar Kristu. Lūgšana nevis kā pienākums, bet kā tikšanās ar Personu, kas mani mīl un vēlas manu labumu. Svētā Terēze no Avilas par lūgšanu sacīja: “Iekšējā lūgšana, pēc manām domām, nav nekas cits, kā tuva saskarsme draudzībā ar To, par kuru zinām, ka Viņš mūs mīl; šajā laikā mēs paliekam divatā mīlestības apmaiņā” (Dzīves apraksts, 8). Otrkārt, Dieva Vārds. Regulāra Svēto Rakstu lasīšana un pārdomas, lai mācītos domāt un darboties Kristum līdzīgi. Svētais Hieronims uzsvēra, ka tas, kurš nepazīst Rakstus, nepazīst Kristu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mēs lasītu, apcerētu (meditētu) un lūgtos ar Dieva Vārdu, kas nav pagātnes notikumu apraksts, bet gan dzīvais Vārds, kas uzrunā mūs un gaida mūsu atbildi. Tajā mēs sastopamies ar dzīvu Personu, kurai jautājam: “Dievs, ko Tu man šodien vēlies teikt? Ko Tu saki par manu dzīvi?” Treškārt, Euharistija un sakramenti. Satikšanās ar Kristu Svētajā Komūnijā, grēksūdzē un citos sakramentos ir žēlastību avots. Sakramentu un Baznīcas liturģijas mērķis ir cilvēka svētdarīšana (mēs dodam Dievam iespēju darboties); Dieva godināšana (tā ir mūsu atbilde uz Viņa darbību) un Baznīcas veidošana (jo tuvāk esam Kristum, jo tuvāk cilvēkam). Ceturtkārt, tuvākmīlestība. Jēzus sacīja: “Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi” (Jņ 13,35). Mīlēt ne tikai tos, kas man ir patīkami, bet arī sarežģītos un prasīgos līdzcilvēkus. Mums ir svarīgi ne vien jautāt: “Vai es mīlu Dievu?”, bet arī: “Ko es mīlu kopā ar Viņu?” Visa pestīšanas vēsture ir stāsts par Dieva mīlestību pret cilvēkiem. Dievs arī šodien meklē cilvēkus, kuri kopā ar Viņu mīlēs citus. Piektkārt, dzīves liecība. Nepietiek tikai ticēt Kristum, ir arī jādzīvo saskaņā ar ticību. Viņš taču ir sacījis: “Ne katrs, kas man saka: ‘Kungs, Kungs!’ ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana Tēva gribu” (Mt 7,21). Patiesa kristīgas dzīves liecība ir pats svarīgākais evaņģelizācijas veids, kas atklāj jaunu, pārveidotu dzīvi un kam piemīt liels spēks piesaistīt cilvēkus ticībai un Dievam. Padoms. Jautāsim sev: “Cik daudz Kristus ir manā kristietībā?” Šis jautājums ir aicinājums uz labu sirdsapziņas izmeklēšanu. Ja Viņa ir maz – es varu to mainīt. Ja Viņa ir daudz – es varu lūgt, lai Viņa būtu vēl vairāk. Jo kristietība bez Kristus ir tikai tukša forma, bet kristietība ar Kristu ir dzīve, kas piepildīta ar gaismu, mīlestību un jēgu.
18. Kāpēc mūsdienās daudzi nelūdz Dievu?
Ikviens cilvēks savas sirds dziļumos ilgojas pēc Dieva, tātad viņš gribētu lūgties, bet bieži vien sastopas ar trīs nopietniem šķēršļiem: pirmais – man tam nav laika; otrais – esmu vīlies lūgšanā, jo netiku uzklausīts un tāpēc manī nav vēlēšanās to darīt; trešais – es īsti neprotu jeb nezinu, kā lūgties. Pakavēsimies pie šiem šķēršļiem, lai saprastu, kāda ir to būtība un kādus risinājumus piedāvā Jēzus saviem mācekļiem. Daudzi saka, ka viņiem nav laika lūgšanai. Protams, mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir aizvien vairāk steigas, sekluma, garīgā tukšuma, pastāvīgi vēl kaut kas ir jāizdara, kaut kur jāskrien. Kaut arī mums ir ātrāki transporta līdzekļi, datori, mobilie tālruņi, dažāda veida mazgājamās mašīnas, kas krietni ietaupa laiku, tomēr redzam, ka mums aizvien vairāk ir darbu, pienākumu, aktivitāšu un arvien mazāk brīvā laika. Taču, ja mēs iedziļināsimies šajā jautājumā, tad atklāsim paradoksālu lietu – mēs nelūdzamies ne tāpēc, ka mums nav laika, bet gan tāpēc, ka neprotam laiku organizēt un izvirzīt prioritātes. Ja mums kaut kas ir patiesi svarīgs, laiks atradīsies. Katehismā jauniešiem lasām: “Lūgšana neaizņem laiku, bet tajā pavadīto laiku drīzāk divkāršo, piepilda to ar patieso jēgu” (Youcat, 509). Tātad, ja mēs katru dienu veltīsim dažas minūtes lūgšanai, tad redzēsim, ka mums ne tikai izdosies visas lietas izdarīt ātrāk un labāk, bet arī viss kārtosies pilnīgi citādi. Citi saka, ka viņi ir vīlušies lūgšanā, jo netika uzklausīti un tāpēc nav vēlēšanās to darīt. Man prātā nāk dominikāņu mūka un mistiķa Meistara Ekharta (1260-1327) vārdi: “Uzmanies, lai tev nesajuktu – Dievs nav suns; tev jābūt Viņam paklausīgam, nevis Viņam tev.” Mums ir jāpieņem Viņa griba, nevis Dievam mūsu. Ir brīži, kad Dieva atbilde atšķiras no mūsu vēlmēm un lūgumiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka Dievs neuzklausa mūsu lūgšanas. Kāpēc ir šie brīži, kuros uz lūgšanu it kā netiek atbildēts? Varbūt tāpēc, ka lūgšanas uzdevums nav mainīt Dievu un Viņa nodomu, bet gan pašu lūdzēju. Tieši tāda ir arī lūgšanas būtība. Svētais Augustīns ir trāpīgi teicis: “Mēs lūdzamies ne jau tāpēc, lai pateiktu Dievam, kas Viņam jādara, bet gan, lai Dievs mums pateiktu, kas mums jāpaveic.” Tas, kurš nav gatavs pildīt Dieva gribu, vēl nav gatavs lūgties, savukārt tas, kurš nelūdz Dievu, nepilda Viņa gribu. Daži cilvēki atzīst, ka īsti neprot un nezina, kā lūgties. Arī mācekļi vērsās pie Jēzus ar lūgumu: “Kungs, iemāci mūs lūgties!”. Viņš tiem mācīja lūgšanu Tēvs mūsu. Citā reizē Jēzus viņiem sacīja: “Esiet nomodā un vienmēr lūdzieties!” (Lk 21,36) Taču tam ir nepieciešams laiks un arī drosme – drosme lūgt Dievu, klauvēt pie Viņa sirds un drosme būt Viņam uzticīgiem, cīnoties ar kārdinājumiem. Savukārt apustulis Pāvils savam uzticīgajam māceklim Timotejam rakstīja: “Es gribu, lai vīrieši lūdzas katrā vietā, paceldami tīras rokas, bez dusmām un strīdiem” (1 Tim 2,8). Lai mūsu rokas būtu tīras un lūgšana nestu augļus, mums jāizlīgst ar saviem ienaidniekiem un jāpiedod cits citam. Katehismā teikts, ka “piedošana ir kristīgās lūgšanas virsotne; lūgšanas dāvanu var saņemt tikai tāda sirds, kas ir pieskaņota dievišķajai līdzcietībai” (KBK, 2844). Tātad piedošana ir patiesas lūgšanas pamatnosacījums. Padoms. Senatnē mūkiem bija ieradums tiekoties apjautāties nevis par veselību vai laicīgām lietām, bet gan jautāt: “Kā tev iet ar lūgšanu?” Viņi lūgšanu uzskatīja par garīgās dzīves mērauklu – ja cilvēks lūdzas, viņš dzīvo; ja nelūdzas, gars mirst un iestājas garīgā nāve. Jautāsim sev: “Kā man iet ar lūgšanu? Kā es lūdzos?” Lūgšana nav tikai vārdi, bet arī dzīvesveids. Ja kādam tiešām nav laika ilgām lūgšanām, viņš var savu dzīvi padarīt par lūgšanu, veltot savus pienākumus Dievam un visās situācijās vadīties pēc Viņa gribas.
19. Kādas ir patiesas lūgšanas īpašības? Mēs lūdzamies tā, kā dzīvojam, jo dzīvojam tā, kā lūdzamies. Ar lūgšanas starpniecību Dievs ienāk mūsu dzīvē un sāk to pārveidot. Citādi nav iespējams – ja mūsu dzīvē nekas nenotiek, tad tas ir tāpēc, ka trūkst lūgšanas. Lūgšana nosaka Dieva darbību gan mūsu dzīvē, gan pasaulē. Lai no jauna atklātu lūgšanas patieso vērtību un būtību, mums jāsaprot, ka lūgšana neatsvešina no realitātes, bet ieved tajā arvien dziļāk un palīdz saskatīt visu notikumu kopumu. Pirmā īpašība – lūgšana ir vitāla dzīves nepieciešamība. Ir tāds sens latīņu teiciens: “Cilvēks nav cilvēks, ja nelūdzas” (Homo non est homo nisi orans). Lūgšana pieder pie mūsu dzīves aicinājuma. Atstājot to novārtā, mēs paejam garām savas dzīves mērķim un aicinājumam. Māsa Faustīne savā “Dienasgrāmatā” rakstīja: “Lai kādā stāvoklī būtu dvēsele, tai jālūdzas. Tīrai un skaistai dvēselei ir jālūdzas, jo citādi tā zaudēs savu skaistumu; jālūdzas arī dvēselei, kura tiecas pēc šīs tīrības, jo citādi to nesasniegs; jālūdzas dvēselei, kura tikko atgriezusies, jo citādi tā atkal kritīs, un arī grēcīgai dvēselei, kura slīgst grēkos, jālūdzas, lai spētu piecelties. Nav tādas dvēseles, kurai nebūtu pienākuma lūgties” (Dienasgr., nr. 146). Otrā īpašība – lūgšanai, tāpat kā mīlestībai, ir nepieciešams laiks. Dievs darbojas laikā. Savu nolaidību attiecībā uz lūgšanu mēs visbiežāk attaisnojam ar laika trūkumu. Daudzi uzskata, ka patiesībā mūsdienu cilvēkam ir daudz vairāk laika nekā iepriekšējām paaudzēm, jo sasniegumi medicīnā ir pagarinājuši cilvēka dzīves ilgumu. Bet vai tiešām mums šodien ir vairāk laika? Kardināls Jozefs Racingers bieži atkārtoja, ka mums ir jāvalda pār laiku, nevis laikam pār mums. Lūgšana ir dzīve, nevis pielikums tai. Pateicoties lūgšanai, mēs tiekam svētdarīti un pārveidoti laikā. Trešā īpašība – lūgšanai jābūt pazemīgai, vienkāršai un patiesai. Katehismā teikts, ka lūgšanas pamats ir pazemība: “Pazemība ir nostāja, kas ļauj saņemt lūgšanas dāvanu: cilvēks ir Dieva ubags” (KBK, 2559). Pazemīgs cilvēks neuzticas sev, bet pilnībā paļaujas uz Dievu. Māsai Faustīnei Jēzus teica: “Manu žēlastību spēj pieņemt tikai pazemīga dvēsele. Pazemīgām dvēselēm es pilnībā uzticos” (Dienasgr., nr. 1220). Jautāsim sev: “Kāda ir mana iekšējā nostāja, kad lūdzos? Vai es vēršos pie Dieva no savas lepnības augstumiem vai arī no pazemīgas sirds dziļumiem?” Atbilde uz šiem jautājumiem palīdz saprast, kāda ir mūsu lūgšanas kvalitāte. Ceturtā īpašība – lūgšana pārveido mūs, nevis Dievu. Izcilais angļu rakstnieks un kristīgais apoloģēts Klaivs Steiplzs Lūiss (1898-1963) ir sniedzis brīnišķīgu liecību par lūgšanas pieredzi: “Es lūdzu tāpēc, ka nevaru pats sev palīdzēt. Es lūdzu, jo esmu bezspēcīgs. Es lūdzu, jo šī nepieciešamība plūst no manis visu laiku, nomodā un miegā. Lūgšana nepārveido Dievu, tā pārveido mani.” Lūgšana palīdz sakārtot domas, justies drošībā, gūt sirds gudrību, domāt par citiem; ļauj Dievam mūs vadīt. Dažkārt lūgšanā mainās lomas: Dievs kļūst par to, kurš lūdz, un tu esi tas, kuram tiek lūgts. Tā notiek, ja, piemēram, lūgšanā mēs lūdzam Dievu, lai Viņš pārveidotu vīru vai sievu, lai Viņš atbrīvotu mūs no kādas problēmas, vai arī no pienākuma, kas mums nepatīk, bet Dievs lūdz mūs, lai mēs pieņemtu šo konkrēto cilvēku vai šo pienākumu. Mums jābūt uzmanīgiem, lai nepieviltu Dievu. Piektā īpašība – lūgšana nav nošķirama no dzīves. Katehismā jauniešiem lasām šādu svarīgu atziņu: “Dievam nevar pietikt ar dažiem vārdiem no rīta un dažiem vārdiem vakarā. Mūsu dzīvei jākļūst par lūgšanu; mūsu lūgšanām jākļūst par dzīvi. Ikviena kristieša dzīvesstāsts ir arī stāsts par lūgšanu, tas ir viens vienīgs ilgs mēģinājums sasniegt arvien dziļāku vienotību ar Dievu” (Youcat, 510). Lūgšana un dzīve ir nešķiramas, jo to abu pamatā ir viena un tā pati mīlestība. Padoms. Jautāsim sev: “Vai mana ikdienas lūgšana ir patiesa? Kādus augļus tā nes manā dzīvē?” Lūgsim Svēto Garu, kurš ir garīgās dzīves Skolotājs, lai Viņš māca mūs lūgties Garā, tātad – vienoties ar Jēzu, kurš lūdzas par mums un mūsos.
20. Kas ir pats svarīgākais lūgšanā? Kas ir kristīgās lūgšanas centrā? Līdzība par farizeju un muitnieku (Lk 18,9-14) ir ļoti svarīga un pamācoša katehēze par lūgšanu. Šajā līdzībā teikts, ka “farizejs nostājās un pie sevis lūdzās tā: Dievs...” (prelāta Vincenta Strelēvica tulkojumā ir: sevī tā lūdza). Taču oriģinālajā grieķu tekstā ir, ka “farizejs stāvēja un, pie sevis vēršoties, lūdzās tā: “Dievs” (grieķu val. Farisaios statheis pros hesuton tauta prosnuheto, ho Theos). Tā ir milzīga atšķirība!!! Svētais Bazilijs Lielais (329-379), kam grieķu valoda bija dzimtā, savā komentārā rakstīja: “Viņš lūdzās nevis vēršoties pie Dieva, bet gan pie sevis paša, pievērsies tikai un vienīgi sev; visos šajos gadījumos viņš grima lepnības grēkā.” Tātad farizejs svētnīcā runāja nevis ar Dievu, bet ar sevi. Ja mēs tā vietā, lai runātu ar Dievu, runājam ar sevi un esam pārliecināti, ka lūdzamies, – tas ir visīstākais lūgšanas pretstats, lūgšanas “ienaidnieks”. Tā nav lūgšana – šādā situācijā mēs vienkārši sarunājamies ar sevi, savām domām, savām jūtām, savu iztēli. Apmēram pirms divdesmit gadiem es piedalījos rekolekcijās, kuras vadīja priesteris Pjotrs Pavļukevičs (1960-2020), viens no izcilākajiem sprediķotājiem Polijā. Mani uzrunāja un lika aizdomāties priestera teiktais: “Esmu ļoti aizdomīgs, kad kāds man saka, ka viņš vienu vai divas stundas pavadījis Vissvētākā Sakramenta adorācijā. Tad es jautāju: un ko tu tad darīji? Ar ko tu runāji? Daudzi cilvēki lūgšanā runā paši ar sevi.” Lūgšana savā patiesajā būtībā ir personu satikšanās: es satiekos ar Dievu, precīzāk, – Viņš satiekas ar mani. Dievs pirmais nenogurstoši aicina mūs uz noslēpumaino sastapšanos lūgšanā. Tāpēc mūsu lūgšana vienmēr ir atbilde, un pirmais tās noteikums ir palikt Dieva klātbūtnē. Ja to nedarām, tad, kaut arī domājam, ka sarunājamies ar Dievu, tomēr aizvien un joprojām runājam paši ar sevi. Tāda lūgšana nav personu satikšanās. Toreiz, rekolekcijās, pr. Pavļukevičs teica: “Lūgšanā vajag iziet no cietuma.” Mēs esam šis cietums paši sev, jo visu laiku “griežamies ap savu asi” – savām sajūtām, domām, idejām, plāniem, problēmām. Tāda lūgšana var būt liela nasta, mocīšanās pašam ar sevi, kas neved uz tikšanos ar Dievu. Kādam pareizticīgo starecam jaunieši vaicāja: “Kāpēc daudzi ļoti reliģiozi cilvēki, kuri iet uz baznīcu, dedzina sveces pie ikonām, skaita lūgšanas, skūpsta krustus un svētbildes, kļūst nevis labāki, bet sliktāki?” Starecs sacīja: “Atbilde ir vienkārša – viņi nemeklē dzīvo Dievu, bet gan sevi un savas intereses: veselību, labklājību, problēmu risinājumu, laimi, veiksmi!” To varētu nosaukt par garīgo hedonismu, garīgo alkatību vai arī garīgo skopumu. Cik viegli ir ilgoties pēc visa cita, nevis Dieva! Tādēļ lūgšana prasa iziešanu no sava “es”, lai dotos pie Dieva, kas ir “Tu” – iziet no savas šaurās pasaules, lai atvērtos Dieva pazīšanai. Tomēr šī koncentrēšanās uz sevi ir tikai farizeja iekšējās nostājas pusbēda. Viņš lūdzās, vēršoties pie sevis un sakot: “Dievs”. Viņš vērsās pie sevis tā, it kā viņš būtu pats sev glābējs. Tāpēc Jēzus šo līdzību noslēdz ar atziņu: “Šis (muitnieks) aizgāja uz mājām attaisnots, bet otrs (farizejs) nē.” Kādai jābūt mūsu iekšējai nostājai, kad lūdzamies? Iepriekš minētajā līdzībā farizeja iekšējā nostāja bija pārliecība, ka viņš ir attaisnots Dieva priekšā, pateicoties saviem pūliņiem. Tādēļ arī viņš nezina, kas ir Dieva žēlastība un nav spējīgs par to pateikties. Būdams svētnīcā, viņš nav ar Dievu, bet visu laiku ar sevi. Viņš neapzinās savus grēkus, tādēļ ir pārliecināts par savu taisnīgumu. Turpretī muitnieks tiek attaisnots Dieva priekšā jau tajā brīdī, kad viņš apzinās savu grēcīgumu. Ja farizejs “attaisno” sevi pats, tad muitnieks stāv Dieva priekšā un no Viņa lūdz pestīšanu un attaisnošanu. Padoms. Jautāsim sev: “Vai mūsu lūgšanas centrā ir Kristus? Vai lūgšana ved mani pie dzīvā Dieva, vai arī mana “ego”, manām vajadzībām? Vai eju uz dievnamu, lai kalpotu Dievam, vai arī lai izmantotu Dievu savās interesēs?” Garīgajā dzīvē svarīgs ir ceļš jeb pāreja no egocentrisma uz teocentrismu, no lūgumu izteikšanas uz pateicību un slavēšanu. Jo vairāk lūgšanā ir Dieva slavēšanas, pielūgsmes, pateicības, jo lielāks briedums mūsu garīgajā dzīvē.
21. Uz kādu lūgšanu mūs aicina Jēzus? Līdzība par farizeju un muitnieku (Lk 18,9-14) stāsta par lūdzošas sirds pazemību. Jēzus uzslavēja muitnieka lūgšanu un deva to mums kā patiesas lūgšanas paraugu. Muitnieks tika attaisnots ne tāpēc, ka tā lūdzās, bet gan tāpēc, ka viņa iekšējā nostāja atvēra viņu pestīšanai. Attaisnošana vienmēr ir pirmā, jo Kristus nomira par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki, bet šai attaisnošanas žēlastībai var palikt noslēgts tas, kurš grēko ar lepnību. Muitnieka lūgšanu raksturo četras darbības: “Muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās ne acis pacelt uz debesīm, bet sita sev krūtīs, sacīdams: “Dievs, esi žēlīgs man, grēciniekam!”” (Lk 18,13). Pirmā darbība – iztālēm stāvēdams. Vispirms viņš svētnīcā izvēlas vietu savai lūgšanai; izvēlas to apzināti, jo zina, ka patiesībā viņam nav tiesību būt šajā svētajā vietā. Viņš apzinās šīs vietas svētumu un tāpēc stāv attālākajā vietā, kas ir atbilstoša viņa iekšējam stāvoklim. Lūdzoties arī mums jāpievērš uzmanība lūgšanas vietai un jācenšas atrast tādu vietu, kas veicina gara sakopotību un lūgšanu. Protams, lūgšanā svarīgāks par vietu ir pats cilvēks – viņa iekšējā nostāja. Svarīgi, lai mēs būtu patiesi, lai neko netēlotu kā farizejs, kurš dzīvoja ilūzijā attiecībā uz sevi. Muitnieks bija patiess, tāpēc arī lūdzās patiesībā un Svētajā Garā. Otra darbība – ķermeņa stāja. Muitnieks neuzdrošinājās ne acis pacelt uz debesīm. “Debesis” ir vārds, kas aizstāj vārdu Dievs, jo ebreji neizrunā vārdu “Dievs”. Tātad šajā līdzībā teikts, ka muitnieks neuzdrošinājās pacelt acis uz Dievu. Muitnieks, atšķirībā no farizeja, apzinājās, ka stāv Dieva priekšā. Farizejs ir svētnīcā, bet muitnieks ir Dieva priekšā. Farizejs, būdams tikai svētnīcā, lūdzās pats uz sevi, sakot: “Dievs”. Savukārt muitnieks ir Dieva priekšā, tātad uzrunā Dievu. Bet, vēl pirms izteiktajiem vārdiem, viņš runā ar savu stāju, ar sava ķermeņa valodu. Baznīcā katram žestam un stājai ir nozīme. Stāvēt, sēdēt, palocīt galvu, locīt ceļus, gulēt krustā, sist sev krūtīs. Šīs zīmes un žesti ieved mūs lūgšanā. Trešā darbība – sita sev krūtīs. Šis žests norāda uz pazemīgu un satriektu sirdi jeb lūgumu, lai Dievs salauž mūsu nocietinātās sirds čaulu, atverot to atklātai sarunai ar Viņu. Mūsu sirds nocietināšanās nenotiek viena, pat ja liela grēka dēļ. Tas ir lēns process. Kad mēs krītam grēkā, sirdsapziņa brīdina, ka kaut kas jādara. Taču, kad atkārtoti darām tos pašus grēkus, nepievēršot tiem vērību vai jau pierodam pie tiem, tas nocietina sirdi. Tā notika arī ar muitnieku – viņš bija cilvēks, kurš dzīvoja grēkos. Muitnieki no savējiem ievāca nodokļus un atdeva romiešiem. Romieši viņiem maksāja ļoti maz, tādēļ muitnieki no tautiešiem ņēma vairāk, nekā atdeva romiešiem. Tā viņi visu laiku meloja un dzīvoja no zagšanas – zaga, lai dzīvotu un dzīvoja, lai zagtu. Viņi pie tā pierada, un tas viņus nocietināja. Dieva priekšā nav jāmelo, nav jātēlo, bet jāsit sev krūtīs, lai Dievs salauztu manu nocietināto sirdi. Ceturtā darbība – viņš sacīja: “Dievs, esi žēlīgs man, grēciniekam!” Katehismā teikts, ka “pazemība ir lūgšanas pamats. (...) Pazemība ir nostāja, kas ļauj saņemt lūgšanas dāvanu: cilvēks ir Dieva ubags.” (KBK, 2559) Ja tu esi ubags, tas nozīmē, ka tev nav ar ko samaksāt par saņemto. Tu vari tikai saņemt. Viss, kas var būt tevī, ir lūgums pēc palīdzības. Tev nekas nepienākas un tevī nav nekā, izņemot tavu nabadzību, lai saņemtu šo dāvanu. Lūgšanai jābūt pazemīgai, jo tā ir Dieva dāvana. Mēs varam atvērties šai dāvanai, tikai pateicoties pazemībai. Padoms: Garīgi vienots ar šo muitnieku, sit sev krūtīs un pazemīgi saki: “Mans Dievs, apžēlojies par mani, grēcinieku!” Šo lūgšanu Baznīca ir darījusi par savu, nemitīgi saucot: “Kyrie, eleison!” (Kungs, apžēlojies par mums!). Katedrāle.lv
Foto: Unsplash.com/Gianna B |
