Extra omnes. Visi ārā. Šajā gaidīšanas laikā gandrīz visi cilvēki domā, kurš tad varētu kļūt par 267. Romas bīskapu. Ikviens no mums - lai arī fiziski neesam klātesoši - piedalās lielajā notikumā, kas norisināsies Siksta kapelā, kur apustuļu pēcteči sapulcējušies izvēlēsies kalpu no Dieva kalpu vidus. Kalps. Dieva tautas kalps. Tas ir noslēpums. Kā kalps var vadīt tautu? Kā viņš var stāvēt Baznīcas priekšgalā? Uz šiem jautājumiem Jēzus atbild ar vārdiem, kurus mums arī šodien ir grūti saprast: «Jūs zināt, ka tie, kas tiek uzskatīti par tautu valdniekiem, valda pār tām, un viņu valdnieki izmanto savu varu pār tām. Bet tā lai nav jūsu vidū, jo, kas grib būt lielāks, lai ir jūsu sulainis! Un, kas no jums grib būt pirmais, lai ir visu kalps! Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkuma maksu par daudziem» (Mk 10, 42-45). Kalpot – tas ir tas, uz ko ir aicināti Pētera pēcteči, lai vadītu Baznīcu. Un šis paradokss ir satraucošs. Tas mulsina ne tikai plašsaziņas līdzekļus, bet arī daudzus varas centrus visā pasaulē – gan mazus, gan lielus –, kas cenšas noskaidrot tās personas identitāti un vārdu, kura varētu tikt ievēlēta. Dažkārt pat mēģina ietekmēt lēmumu. Tie interpretē, ieskicē scenāriju, it kā tas būtu rakstīts smiltīs. Extra omnes. Šis noteikums pārtrauc gaidīšanas laiku. Laikā starp «jau» un «vēl ne» kardināli aicināti iedziļināties noslēpumā. Dieva tauta, kas gaida savu Ganu, to zina, tam tic un lūdzas par to. Tāpēc visiem un visam ir jāpaliek ārpus Siksta kapelas: viņu sarunām, viņu domāšanai, viņu spriedumiem. Kardināliem sevi pilnībā jāiztukšo, atstājot vietu tikai Svētajam Garam un Pētera noslēpumam - dinamikā, kas viņus pašus pārspēj. Pēteris ir zvejnieks, kuram Jēzus apsolīja, ka ļaunums neuzvarēs: «Tu esi Pēteris, klints, un uz šīs klints Es celšu Savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs» (Mt 16,18). Šis ir apustulis, par kuru lūdza Dieva Dēls, uzticot viņam savu Baznīcu. Jēzus lūdza Tēvu, lai Viņš atbalsta Pēteri, kurš nesa nastu, kas bija pārāk smaga, lai to nestu viens pats. Pēteri uztur šī lūgšana, kas stiepjas cauri laikam un vēsturei, aptverot arī viņa pēctečus – līdz pat mums, kas dzīvojam šodien. Tā ir konkrēta lūgšana, īpaša tieši tāpēc, ka ticība nekad nedrīkst kļūt vāja pārbaudījumu priekšā, ar kuriem Pēterim bija jāsaskaras – tik atšķirīgiem un vienlaikus tik līdzīgiem mūsu laika pārbaudījumiem: laikam, kas ir sekularizēts, sadalīts, polarizēts, apmulsis un spītīgs; pilns varaskāres un nabadzīgs mīlestībā; nespējīgs izprast kalpošanas vērtību un kopējo labumu; piepildīts ar trauslām pārliecībām un nepatiesām patiesībām, vairāk caurstrāvots ar aizvainojumu nekā žēlsirdību, vairāk alkstošs pēc atriebības nekā piedošanas. «Sīmani, Sīmani! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet Es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!» (Lk 22, 31-32). Pēteris ir žēlsirdības un mīlestības noslēpums; sadraudzības un uzklausīšanas noslēpums. Viņš ir vienkāršs zvejnieks, kurš savos aprēķinos pieļauj kļūdu; kurš satraukumā pavada visu nakti jūrā, nenoķerot nevienu zivi; kurš izmet tīklu otrā pusē, paklausot svešinieka aicinājumam. Un kurš beidzot atzīst, ka tas, kurš runā ar viņu, ir viņa Mācītājs. Pēteris ir grēcinieks, kuram ir piedots. Viņš ir izredzētais, kurš pirms priecāties, rūgti apraudāja savu nodevību. Arī Jūdass nodeva. Bet Pēteris raud. Viņš raudāja. Šajās asarās slēpjas viss Pētera noslēpums. Arī Baznīcas noslēpums. Šīs asaras ir Valstības atslēgas. Tās ir Pētera noslēpuma atslēgas: cilvēcisks trauslums, jo viņš nespīd ar savu gaismu, klints - lai gan viņš tāds nebija. Un tieši tāpēc Pēteris stiprina mūs visus ticībā. Vaticannews.va | 
