Redzēt un paiet garām vai ieraudzīt un apžēloties: tieši tas izšķir visu, sacīja Svētais tēvs, komentējot Jēzus līdzību. Priesteris un levīts redzēja un pagāja garām, bet samarietis ieraudzīja un apžēlojās. Pēc pāvesta teiktā, šī atšķirība ir izaicinājums katram no mums. Patiesa līdzjūtība sākas ar skatienu, kas nāk no sirds un spēj ieraudzīt savu tuvāko. Skatiens var būt virspusējs, paviršs, steidzīgs – un var būt arī sirds skatiens, kas izraisa līdzjūtību un modina atbildību. Pāvests šādu skatienu nosauca par patiesas līdzjūtības avotu, kas sākas tieši ar iekšēju satricinājumu, kas liek rīkoties. Samarieša piemērs, viņa skatiens pāri visam ir paša Kristus skatiens, kurš nav pagājis garām ļaunuma ievainotajai cilvēcei. Viņš dziedina mūsu brūces, ielejot tajās savas mīlestības un žēlsirdības eļļu. Leons XIV uzdeva jautājumus: kā mēs rīkojamies? Vai mēs redzam un paejam garām? Vai arī ļaujam citu sāpēm, kā tas bija samarieša gadījumā, caurdurt savu sirdi? Svētais tēvs brīdināja no kārdinājuma uzskatīt par tuvākajiem tikai tos, kuri pieder mūsu lokam, reliģijai vai tautai, un atgādināja, ka Jēzus maina perspektīvu, parādot svešinieka piemēru, kurš ir kļuvis par patiesu tuvāko. Citējot pāvestu Benediktu XVI, Romas bīskaps uzsvēra, ka būt par tuvāko nozīmē kļūt par cilvēku, kura sirds ir atvērta un gatava, lai to aizkustinātu cita cilvēka vajadzības. Šī pārveide ir «mīlestības revolūcija», kas ir nepieciešama šodien. Kristus dziedināti un mīlēti, mēs esam aicināti kļūt par Viņa līdzjūtības zīmēm pasaulē, ļaujot mīlestībai nojaukt barjeras starp cilvēkiem. «Brāļi un māsas, šodien mums ir nepieciešama mīlestības revolūcija. Šodien šis ceļš, kas ved no Jeruzalemes uz Jēriku, pilsētu zem jūras līmeņa, ir ceļš, pa kuru iet visi, kas grimst ļaunumā, ciešanās un nabadzībā; tas ir tik daudzu cilvēku ceļš, kurus nomāc grūtības vai ievaino dzīves apstākļi; tas ir visu to ceļš, kuri «nolaižas dziļumos», maldās un krīt bezdibenī; un tas ir tik daudzu tautu ceļš, kuras ir aplaupītas, izlaupītas un apspiestas, cietušas no represīvām politiskām sistēmām, no ekonomikas, kas viņus piespiež dzīvot nabadzībā, no kara, kas nogalina viņu sapņus un dzīves». Redzēt, nepaiet garām, apstāties savā steidzīgajā skrējienā, ļaut, lai cita cilvēka dzīve, lai kas viņš arī būtu, ar viņa vajadzībām un ciešanām, salauž manu sirdi. Tas mūs padara tuvākus viens otram, rada patiesu brālību, nojauc sienas un mūrus. Un beidzot mīlestība atrod savu vietu, kļūstot spēcīgāka par ļaunumu un nāvi. Mīļie, skatīsimies uz Kristu, Labo samarieti, un klausīsimies arī šodien Viņa balsi, kas katram no mums saka: «Ej un dari tāpat!» - sprediķa noslēgumā teica pāvests. Tūkstošiem cilvēku stāvēja ielas malās, kas ved no Barberini pils uz Brīvības laukumu, kur atrodas draudzes dievnams. «Pāvests mums ir kā kaimiņš,» viņi teica. Prieka saucieni, dziesmas un aplausi piepildīja pilsētiņas šaurās ielas, kad garām brauca pāvesta automašīna. Leons XIV ar plašu smaidu sveicināja sapulcējušos svētceļniekus. Atgādinām, ka nākamajā svētdienā, 20. jūlijā, pāvests svinēs Svēto Misi Albano katedrālē. Vaticannews.va | 
