Filtrējot un pārdomājot rakstīto gan šajā gan daudzos citos forumos, kā arī konceptuāli loģiski risinot būtiskus Dieva būtības aspektus, bezmaz nejauši nācās aizdomāties un risināt vietnieciskā upura jautājuma būtību. Un man radās neskaidrības, kuras pilnīgi noteikti es pats nevaru atrisināt. Būtu vēlams kāda īpaši gudra forumieša vai pat priestera vai LU teologa palīdzība.
Jautājuma būtība ir samērā vienkārša, taču nav viegli formulējama. JaunāsDerības pamatā ir ideja par vietniecisko upuri, kura lomu spēlē Jēzus, uzņemdamies visas pasaules grēku nastu, ij izciešot sodu par šiem grēkiem cilvēku vietā. Ideja ir elementāra - ja tu piekrīti ka Jēzus ir tavs Kungs, ij tai pat laikā ir izcietis sodu par taviem grēkiem - tu esi atbrīvots no atbildības pats par savējiem grēkiem LielajāTiesas Dienā, Lielā Dieva-Radītāja priekšā. Ja tu nepiekrīti Jēzus pestīšanas misijai - nav jau nekas sevišķs. Taču tev nāksies atbildēt par saviem grēkiem un pieņemt bezgalīgi neadekvātu sodu par tiem. Pastāv uzskats, ka neviens cilvēks principā (izņemot Jēzu) nevar būt attaisnots un pietiekami nevainīgs lai nesaņemtu šo bezgalīgi cietsirdīgo un bezgalīgi neadekvāto sodu - mūžīgas ciešanas ellē.
Loģiskā konstrukcija pagaidām skaidra, izņemot mulsinošo vietnieciskā upura principu, kura būtība ir tāda, ka sodu saņem nevis noziedznieks, bet kāds cits viņa vietā. Šo principu, savukārt skaidro un ievieš VecāDerība. Proti - jūdi, lai atbrīvotos no saviem iknedēļas (ik mēneša/gada) padarītajiem grēkiem (kas nospiež viņu sirdsapziņu un liek domāt par neizbēgamo Dieva sodu par tiem) izmanto, nu... teiksim tā - okultu bet loģisku maģiju. Tiek ņemts bezvainīgs radījums (jauns jēriņš tāds esot) kā tukša kaste, kurā ar vienkāršāku vai sarežģītāku rituālu palīdzību tiek iebāzti klātesošo grēki. Grēcīgu radījumu nevar ņemt, jo viņš jau ir pilns ar saviem grēkiem, sveši tur vairs iekšā nelīdīs. Un tā - tagad šis nu jau grēkiem pilnais radījums jādod Dievam, tā teikt iztiesāšanai un sodīšanai. To var izdarīt tikai vienā veidā - jēru aizgādājot pie dieviem. Priekš jūdiem ar jēra nāvi viss ir beidzies. Var sākt līksmot par savu jauniegūto nevainību kā jaundzimušam zīdainim, ij palēnām krāt nākošo grēku nastu. Priekš cilvēkiem tik tālu viss ir OK. Taču paliek piemirsts Dievs un jērs. Proti - noziegums (grēks) ir izdarīts, par to, bez šaubām, pienākas šim noziegumam paredzētais sods. Ar jēra nāvi nekas nav beidzies, jo dzīvas radības nogalināšana neatceļ un nedzēš grēkus. Tieši otrādi - viss tikai sākas! Jērs ir tas, kas (pat pret savu gribu) ir uzņēmies grecinieku grēkus un protams arī atbildību par šiem grēkiem Dieva priekšā. Tāpēc jau arī viņš ir vietnieciskais upuris. Un kā vietnieciskajam upurim - viņam jāsaņem sods par visiem viņam uzkrautajiem grēkiem - mūžīgām mocībām un degšanai ellē. Jo ar fizisko jēra nāvi - grēki (noziegumi) nekur nepazūd, a Dievam tieši pēc tiem ir jātiesā....Žēl jau tā jēra, bet labāk lai ellē deg tas lopiņš, nevis cilvēks, vai ne? manuprāt arī šī konstrukcija ir loģiska. Ja kādam ir iebildumi - lūgtum likt tos galdā. Ok. Un tagad atgriežamies pie JD. Un Jēzus kā vietnieciskā upura.... cerams, ka attapīgākajiem jau palicis skaidrs - es velku uz to, ka vietnieciskā upura būtība prasa Jēzum nevis sēdēt pie Dieva labās vai kreisās rokas, bet gan pildīt savu vietnieciskā upura lomu - mūžīgi mocīties ellē, izpērkot visu to cilveku grēkus, kas tic Jēzum. Ir taču saprotams, ka ar vienas dienas miesīgām mocībām un miesīgu nāvi nevar izpirkt sodu mūžīgām mocībām ellē. Dievam jau miesas mocības un nāve neko daudz nenozīmē. Viņš skata dvēseli, ij tieši dvēsele ir tā, kas nes grēku smagumu, nevis miesa. Ij ja par miesas gēkiem ir paredzēta mūžīga dvēseles mocīšana ellē - tad tur tādai ir jābūt un viņai tur ir jāmokās. Pretējā gadījumā Dievs vairs neievēro pats savu taisnīgumu, kuru nācis cilvēkam pasludināt. Proti - Dievs tad atsakās pats no saviem vārdiem. Un tas nav iespējams. Tad nu jautājuma butība - kapēc, tādā sakarā, kristieši iedomājas, ka Jēzus būs klātesošs paradīzē, un nevis pildīs savu missiju-uzdevumu, mūžīgi ciešot ellē?
a_masiks pievienojies: 14.04.2011 Komentāri: 60
Re: jautājums par pestīšanu un vietniecisko upuri
04.10.2012 11:29
I tišinaaa....... toļko mjortvije skosami stojatj... :( :(
armilo pievienojies: 05.07.2012 Komentāri: 24
Re: jautājums par pestīšanu un vietniecisko upuri
14.10.2012 19:40
"Tad nu jautājuma butība - kapēc, tādā sakarā, kristieši iedomājas, ka Jēzus būs klātesošs paradīzē, un nevis pildīs savu missiju-uzdevumu, mūžīgi ciešot ellē?"
Sveiks, masik. Atbildes būtība ir vienkārša - ticība nosaka cilvēka atrašanās vietu - paradīzē vai ellē. Domāju, ka Jēzus ticību savam Tēvam debesīs, masiks neapšauba. Ja satraukums ir par to, kur palika pasaules grēki, tad tie tika izdzēsti Jēzus krusta nāves brīdī. Jēzus mirdams apliecināja: VISS PIEPILDĪTS (šeit un tagad). Ja mesija būtu masiks, proti neticīgs, tad notiktu kā pats minēji - uzņēmies pasaules grēkus, pildītu savu misiju mūžīgi maksādams par grēkiem ellē. Tici - un Tu dzīvosi, vienalga vai Tu esi Jēzus vai masiks, vienalga vai nes visas pasaules grēkus vai pats savējos. Kas tic, tas taps pestīts. Dievs Jēzu augšāmcēla trešajā dienā, un arī masiku darīs dzīvu, ja vien Tu ticēsi evaņģēlija plānam, kā tam ticēja pats Jēzus.
armilo pievienojies: 05.07.2012 Komentāri: 24
Re: jautājums par pestīšanu un vietniecisko upuri
14.10.2012 21:25
Papildinājums iepriekšējai atbildei. Tev patīk lietu loģika. Pēc evaņģēlija loģikas Jēzus pestīja no elles VISUS cilvēkus, tātad arī pats sevi. Vēl viena lieta... Jānim Kristītājam, Jēzus lika sevi kristīt. Kāpēc gan? - Lai piepildītu visu taisnību. Kristība kā zināms nomazgā visus grēkus. Ir rakstīts: "Kas tic un top kristīts, tas taps pestīts". Saproti loģiku? Jēzus gan ticēja, gan tika kristīts, un izejot no tā tapa pestīts. Jēzus bija divi vienā, gan Pestītājs, gan pestāmais. Jēzus bija gan pats upuris, gan šī upura augļu saņēmējs, un kā pirmais Cilvēks, no visas cilvēces pārstāvjiem, saņēma augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību Debesu valstībā.
Esmu tāds jauns jēriņš - tukša kaste, vienlaikus pārpilna ar Noasa šķirsta dzīvnieciņiem
29.10.2012 23:55
Roze
Jaunava Marija ir Mistiskā Roze, "Šāronas Roze" (Augstā dziesma 2,1) un "Roze bez Ērkšķa" (pilnīga roze, brīva no Grēkākrišanas ērkšķiem (grēkiem). Sarkana roze, kura izauga no Kristus Asinīm, kas izlietas pie Krusta, simbolizē mīlestību un ciešanas.
Jērs
Kristus simbols. "Redzi, Dieva Jērs!" (Jņ 1,36) Jūdu upurjērs atgādināja viņiem, ka Dievs atbrīvojis Izraela tautu no Ēģiptes gūsta; viņu glābšanu apstiprina jēra asinis, ar kurām noziesta viņu durvju priekša (Exod. 12,1-13). Visu cilvēku glābšanu darīja iespējamu Asinis, kuras, upurējoties pie Krusta, bija izlējis Kristus, Jaunais Lieldienu Jērs. Tādēļ jērs ir augšāmcelšanās un dzīvā Kristus simbols: "... tas Jērs, kas tapa nokauts..." (Atkl 5,12) Agrīnais kristiešu Kristus, kas attēlots ar jēru plecā, simbolizē Labo Ganu, kas rūpējas par savu ganāmpulku.
Pastāv skaists VI gs. itāļu scepteris, kurā attēlots
Esmu tāds jauns jēriņš - tukša kaste, vienlaikus pārpilna ar Noasa šķirsta dzīvnieciņiem
31.10.2012 18:46
Krusts
Krustāsišana. Cilvēces glābšana=pestīšana caur Kristus Nāvi un Augšāmcelšanos. Nāve pie krusta cilvēkam simbolizē viņa vecās esības "nāvi", lai gūtu jaunu dzīvību.
"Ja kāds grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.
Jo ... kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos." (Mat 16,24-25)
Leģenda par Īsto krustu saista Grēkākrišanas koku ar Krustāsišanas krustu. Plašākā simboliskajā kontekstā krusta veidols (horizontālā un vertikālā apvienojums) simbolizē pretstatu divdabību un vienotību. Šai nozīmē krusts sastopams arī citās tradīcijās un tam ir daudz kopēja ar Koka simboliku.
Koks
Universāls un daudzveidīgs simbols. Tas ir tiešs līdzinieks kāpnēm un kolonnai, simboliskajām saiknēm starp debesīm un zemi. Ēdenes dārza koku vidū ir "Laba un Ļauna atzīšanas koks" un "Dzīvības koks" (Gen 2,9) Pirmais nes sliktus augļus, Grēkākrišanas augļus, kas ir iemesls cilvēka izraidīšanai no Paradīzes; otrais nes labus augļus, Mūžīgās dzīves augļus. Dzīvības koks atgādina Krusta "koku" un Kristu, "Īsto Vīnkoku", kas rada dzīvu saikni starp debesīm un zemi.
Kā simbolisks tēls tas dažkārt izmantots kā alegorija par cilvēku: "Bet svētīgs ir tas, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs! Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei..." (Jer 17,18)
Un mīklaini: "Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam." (Mk 8,24)
Koka 3 galvenie dalījumi (saknes, stumbrs, zari) atbilst cilvēka trīsdaļīgajam dalījumam (ķermenis, prāts, gars), un abi tiek vērtēti pēc augļiem, kurus tie rada.
"Sargieties no viltus praviešiem... No viņu augļiem jums tos būs pazīt... katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus." (Mt 7,15-17)
"Isaja koks", viduslaiku reliģiskajā mākslā bieži sastopams tēls, atspoguļo Isajas pareģojumu attiecībā uz glābēju karali. Tas atklāj Jēzus priekštečus Isaja dēlā Dāvidā, Kristus prototipā.
"No Isaja koka stumbra nāks atvase un no tā saknēm izaugs zars."
Balodis
Un Jānis liecināja, sacīdams: "Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm..." (Jņ 1,32)
Svētā Gara klātbūtni, sevišķi Iemiesošanās vai Pasludināšanas, Kristus kristīšanas un Vasarsvētku ainās, ataino simboliskais balodis.
Balodis, kas atnes olīvzaru Noasam pēc plūdiem, simbolizē izglābšanos un mieru, kas iestājas līdz ar cilvēka izlīgumu ar Dievu.
Sammijs pievienojies: 22.10.2012 Komentāri: 9
Casino Royale? No, this time it's SKYFALL. [Everybody needs a hobby. So... What's yours?]
01.11.2012 01:48
Svēto lielākais hobijs ir spēlēt pokeru laimētavā "Fēnikss".
Die's vien zin, uz cik augstām likmēm...
burdons pievienojies: 01.11.2012 Komentāri: 11
Atbilde par pestīšanu un vietniecisko upuri (no īpaši negudra forumieša)
13.11.2012 18:35
Veltījums Latvijas mocekļiem Dziesmas vārdi un mūzika: māsa Marija Stefana
Lūk, tie ir ietērpti baltās drānās, kuri ir nākuši no lielām ciešanām Un savas drēbes ir mazgājuši un Jēra Asinīs tās balinājuši. Jēzū!
Svētīgas ir sirdis, kuras deg Mīlestībā uz Dievu un Viņa baušļiem; Svētīgas ir acis, kuras redz Radītāja varenību un savu niecību.
Svētīgas ir rokas, kuras sēj Jaunās Derības pestīšanas graudu, Svētīgas ir svaidītās plaukstas, kuras dziedē brūces ar miera balzāmu.
Svētīgas ir lūpas, ticības pilnas, Patiesību, kas vēstī par Dieva Vārdu; Svētīgas ir kājas, kuras meklē Avi maldījušos tuksneša ērkšķos.
Svētīgi ir tie, kuri savu dzīvi salikuši dāvanā Baznīcas labā; Svētīgi ir pestīšanas kalpi, Jaunās Derības drosmīgie tautas gani.
<<Tieši tā. Cik daudz reiz mēs kritīsim un celsimies. Pieņemsim savas vājības un pacelsim rokas lūgšanā pret Debesīm. Atkal un atkal no jauna... Bieži nebūs vārdu un mēs klusēsim. Pasaule mūs nesapratīs, izsmies un pagriezīs muguru. Kopā ar Kristu mēs būsim atstumtie. Bet vienīgais, ko mēs vēlēsimies - būt kopā ar Dievu, lai viņu pielūgtu un slavētu. Mēs būsim svētie, kuru drēbes balinātas Jēra Asinīs.>> Amen.
Sammij (kas tu esi?), mana atbilde būtu: RESURRECTION. Un svētie spēlē uz visaugstākajām likmēm.
Paldies Draugiem Signei un Gintaram. Un īpaši Draugam a_masikam (žēl, ka nezinu, kāds ir tavs īstais vārds). Arī es lūdzos par tevi un tavu ģimeni, draugiem un kolēģiem.
Tu pats atbildēji uz savu jautājumu, kuru ievietoji svētā tēva Pio piemiņas dienā. Jautājums pavisam neloģisks un mulsinošs: vai pats to tagad saproti? Dievā nemeklē loģiku. Jo, lai nu kurš, bet Viņš tāds nav. Jo Viņa ceļi nav tavi ceļi, Viņa domas nav tavas domas, brāl.
Dievs, kuru var saprast, jau vairs nav Dievs. (S. Moems)
Dievu saprast ir viegli, ja vien nevēlamies viņu izskaidrot. (Ž. Žubērs)
<<Loģiskā konstrukcija pagaidām skaidra, izņemot mulsinošo vietnieciskā upura principu, kura būtība ir tāda, ka sodu saņem nevis noziedznieks, bet kāds cits viņa (a_masika un visu pārējo) vietā.>>
<<Dievam jau miesas mocības un nāve neko daudz nenozīmē. Viņš skata dvēseli, ij tieši dvēsele irtā, kas nes grēku smagumu, nevis miesa.>>
<<Priekš cilvēkiem tik tālu viss ir OK. Taču paliek piemirsts Dievs un jērs. Proti - noziegums (grēks) ir izdarīts, par to, bez šaubām, pienākas šim noziegumam paredzētais sods. Ar jēra nāvi nekas nav beidzies, jo dzīvas radības nogalināšana neatceļ un nedzēš grēkus. Tieši otrādi - viss tikai sākas!>>
<<Jērs ir tas, kas (pat pret savu gribu) (bet varbūt viņš pats to grib) ir uzņēmies grecinieku grēkus un protams arī atbildību par šiem grēkiem Dieva priekšā. Tāpēc jau arī viņš ir vietnieciskais upuris>>
Žēl jau tā jēra - cilvēka, vai ne?
burdons pievienojies: 01.11.2012 Komentāri: 11
Atbilde par egoistisko vēlmi mainīties uz elli/šķīstītavu/paradīzi (no īpaši negudra forumieša)
10.12.2012 02:17
<<vispār jau vēlme nokļūt paradīzē un pēc fiziskās nāves tomēr dzīvot mūžīgi tajā paradīzē arī ir visnotaļ egoistiska un bez šaubām ir personiska iegriba. Nav dzirdēts, ka cilvēki labprātīgi atteiktos no savas vietas paradīzē un labprātīgi parakstītos uz elli, lai tikai kāds cits tiktu tajā paradīzē... bet vai tapēc šī egoistiskā un absolūti ne altruistiskā iegriba būtu kāds grēks? Jeb es kļūdos? Var būt te ir kāds bezgrēcīgs, pašaizliedzīgi mīlošs kristietis, kas būtu ar mieru mainīties ar mani vietām? Nu tur - paradīzi pret elli nomainītu, tīri cilvēcīgas mīlestības dēļ? Jo kā mums Kungs teicis - kas nemīl Manis pašus mazākos, tas nemīl mani! Nu tad, kā būs? Egoisms vai mīlestība uzvarēs? Un... vai tā egoistiskā izvēle būs grēks?>> (c) a_ 22. oktobris "Es kļūstu par visu ikvienam, un katram ir tiesības sacīt:"Tēvs Pio pieder man." Es tā mīlu savas trimdas brāļus! Es mīlu savus garīgos dēlus kā sevi pašu vai pat vairāk. Jo sāpēs un mīlestībā es viņus esmu dzemdinājis Kristum. Es varu aizmirst sevi, bet ne savus garīgos dēlus. Gluži pretēji, es varu jums apliecināt - kad Kungs mani aicinās pie Sevis, es Viņam sacīšu: "Kungs, es labprātāk palikšu pie Tavas paradīzes vārtiem un ieiešu tajā vienīgi tad, kad būšu redzējis tur ieejam visus savus dēlus līdz pēdējam." Es ārkārtīgi ciešu, ka nespēju iemantot visus savus brāļus Dievam. Dažreiz es būtu gandrīz varējis nomirt - tik ļoti man sažņaudzās sirds, redzot tik daudz dvēseļu ciešam, nespēdams tām palīdzēt, un tik daudz savu brāļu slēdzam līgumu ar velnu."
