Ticības mācības kongregācija šā gada 1. martā publicēja vēstuli Placuit Deo, kas adresēta Katoliskās Baznīcas bīskapiem par dažiem kristīgās pestīšanas jautājumiem.
Uzlūkojot krusta koku, Kungs tajā redz vienā apvienotu cilvēka darbu un koku. Cilvēkiem ir jāstrādā, jo tie ir sagrēkojuši, un tādējādi viņi savā darbā iegulda savu grēku lāstu – viņi darina krustu, lai pie tā piesistu to, kurš nes Pestīšanu.
Sīmanis nav dievlūdzējs. Taču viņš tiek ielikts tur, kur Kungs pats vairāk nevar spēt. Tur, kur Kungam vairs nav spēka ne kā Dievam, ne kā cilvēkam - nest šo koka baļķi. Ar to, ka viņš atkal un atkal pakrīt zem smagās nastas, un ka viņa spēki patiešām ir galā, viņš parāda, ka viņa fiziskais spēks ir gluži tāds pats, kā vidusmēra vīrietim tajā pašā vecumā.
Katru gadu pirmajā gavēņa svētdienā dzirdam par to, kā velns kārdināja Jēzu. Turpretī pravietis Obadija Svētajā Misē netiek lasīts nekad. Tas ir atkarīgs no lasījumu kārtības. To skaidro portāls katholisch.de.
Dieva Dēls dzīvo savās nākamājās Ciešanās. Šīm Ciešanām būs jābūt kaut kam spēcīgam, visaptverošam, visus spēkus izsmeļošam. Viņš ir apņēmības pilns Tēva kausu iztukšot visu pilnībā. Un tāpēc, ka pasaule jāatpestī pilnībā, Viņš uz saviem pleciem nesīs ne tikai reālus, faktiskus grēkus, bet arī katru atkrišanu no labā, katru vilcināšanos un pretestību.
Gudrības dāvana ir būtiski nepieciešama dievišķā tikuma – mīlestības – attīstībai (1Kor 2,7–10). Bez šīs dāvanas mīlestība un līdz ar to arī kristīgais svētums nevar sasniegt savu briedumu un pilnību.
Sociālo mediju laikmetā paškritisms un perfekconisms ir izspraukušies uz āru un kļuvuši redzamāki nekā jebkad agrāk. Mēs aizvien vairāk koncentrējamies uz būšanu “perfektiem”: lai mums būtu perfekta ķermeņa uzbūve, lai mums būtu perfekts darbs vai perfekta māja. Patiesībā, šī tiekšanās pēc “perfektuma” padara mūs arvien nelaimīgākus, tāpēc ka zaudējam koncentrēšanos uz to, pie kā cenšamies strādāt.
Raksti
