Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Liecības

Skaista profesija
12.08.2005 pl. 15:09

Valda Ģēģere

Aivars Kalējs ir Jaunās Svētās Ģertrūdes draudzes ērģelnieks, komponists, koncertmeistars... Viņš strādā ar Rīgas Doma zēnu kori, piedalās solokoncertos, spēlē pavadījumu solistiem un koriem, ieraksta kompaktdiskus...

- Kura ir jūsu galvenā nodarbošanās?

Galvenais darbs ir kalpošana draudzei. Varbūt pirms desmit gadiem būtu uzskatījis, ka galvenais ir koncerti. To saku bez liekas pozas. Līdz tam ir jānonāk. Protams, koncertos var darīt pazīstamu Latviju un latviešu komponistus. Tādu iespēju nevar par zemu vērtēt. Bet pamats ir piektdienas un svētdienas dievkalpojumi, vēl ir kazuālijas, sestdienās ir laulības, baznīcas svētku laikā ir vairāk dievkalpojumu.

Kalpošana ir pamats visam pārējam. Jo tā ir no nedēļas nedēļā, no dienas dienā. Tā man ir pastāvīgā un nemainīgā nodarbošanās. Viss pārējais ir tā, ka, izejot no rīta no mājas, vienmēr īsti nezinu, kā man diena būs aizņemta. Ir dzīve kā improvizācija, bet baznīca ir tas noturīgais un pamats.

- Kā sākāt spēlēt baznīcā?

Ērģeles man patika, jau mazam esot. Atceros, ka tie bija lieli svētki, ka svētdienās toreizējais demokrātu vācu radio pa garajiem viļņiem atskaņoja Baha kantāti. To vienmēr gaidīju.

Vēl agrāk - laukos mani pavisam mazu vecāmamma šad tad ņēma līdzi uz dievkalpojumiem. Es tur īpaši neko nesapratu, bet man patika tā vide. Un es labprāt gāju līdzi. Vecaimammai bija īsta 19. gadsimta lielā Bībele, viena no nedaudzajām grāmatām, kas viņai mājās bija. Es agri iemācījos veco druku lasīt un kaut ko tur lasīju. Bet, protams, es biju tālu no īstas izpratnes.

- Kādas pēdas atstāja pirmā iepazīšanās ar kristietību?

Kaut kas manī no tā ir palicis. Ir tā, ka kādreiz ne tikai no vecākiem, bet tieši no vecvecāku viena vai otra atzara kaut kas tiek pārraidīts. Arī mana māte bija kristīta un iesvētīta. Viņa bija augusi kristīgā ģimenē. Tēva tēvs, lai gan viņu neredzēju, bija ļoti apdāvināts cilvēks. Viņš kopā ar galdnieku bija uzbūvējis mājās ērģeles ar koka stabulēm un pats pēc dzirdes spēlēja, jo notis nepazina. Viņš spēlēja korāļus un noturēja dievvārdus. Tēva māsa teica, ka viņš arī baznīcā spēlējis. Kara beigās viņš mira, un ērģeles tika atdotas kādai baptistu draudzei.

Mātes tēvs savukārt nebija mācījies mūziku, bet mācēja spēlēt vijoli. Arī apdāvināts cilvēks. Mans tēvs gribēja mācīties mūziku, bet nesanāca. Mācoties Mākslas akadēmijā, paralēli viņš uzsāka privātas studijas pie komponista Līcīša solfedžo un harmoniju. Kad pedagogus deportēja, tēvs citus vairs nemeklēja un mūzikas studijas neturpināja. Atceros, ka toreiz pēc populārās muzikālās filmas “Mīlas plaukums” ar Lolitu Toresu apmeklējuma 50. gadu vidū, mājās piecu gadu vecumā, neprazdams spēlēt klavieres, kaut kā ar vienu pirkstu sāku spēlēt filmas meldijas. To tikai vajadzēja, un man sākās privātstundas klavierēs. Vēlāk nonācu Emīla Dārziņa mūzikas skolā, arī zēnu korī esmu dziedājis. Iestājos kora klasē. Un pēc tam speciālās teorijas un pie profesora Ādolfa Skultes kompozīcija konservatorijā. Paralēli arī pie profesora Nikolaja Vanadziņa ērģeles.

- Vai nekad mūzika nav bijusi līdz kaklam?

Grūti iedomāties skaistāku un patīkamāku nodarbošanos par mūziku. Es domāju nopietno vai augsto vibrāciju mūziku, garīgo īpaši, kas ir ar reliģiskiem tekstiem, tāpat ērģeļu skaņdarbi. Tā ir skaistākā mūzika. Garīgajā mūzikā Baham lielākā daļa ir tādu skaņdarbu. Arī Mocartam labākais ir garīgā mūzika. Ja mēs skatāmies dažādu komponistu rakstītās “Ave Marija”, šo kanonisko lūgsnu, tad redzam, ka katram komponistam daiļradē ir virsotne. Viņi tur visu labāko ielikuši. Pati mūziķa profesija ir skaista un ļoti tīra.

- Kā radās doma pašam kaut ko rakstīt?

Tēvam tā bija klusa vēlēšanās. Teorijas klasē bija pirmie mēģinājumi, kad man jau bija 16 gadi. Arī ērģeles sāku vēlu spēlēt. Tikai konservatorijā uzdrošinājos pie profesora Vanadziņa aiziet. Tēvs neko neuzspieda, bet viņš bija priecīgs par manu nodarbošanos. Profesori Ādolfs Skulte, Lūcija Garūta, Leonīds Vīgners un Nikolajs Vanadziņš – šie četri profesori ir labākais, kas tajā laikā varēja būt pieejams. Un visas spilgtas personības un brīnišķīgi cilvēki. Viņi visi savā veidā bija saistīti arī ar ērģelēm.

Rakstu ērģelēm, arī simfonisko mūziku, kamermūziku un klaviermūziku.

- Vai mūzikā stāstāt kādu sev būtisku stāstiņu?

Ir komponisti, kuriem vajadzīga kāda literāra programma. Man kādreiz nosaukumi varētu vedināt uz literāru domu, bet nē – es vienkārši dzirdu mūziku, un tas viss ir diezgan abstrakti, bez īpašiem sižetiem. Tāpat kā cilvēki mazliet dažādi redz krāsas un kā cilvēks no cilvēka atšķiras, tāpat mūzikas uztvere ir dažāda. Nekas jau cilvēkam nav dots nejauši. Mārtiņš Luters uzsvēra, ka mūzika ir otrs svarīgākais pēc Dievvārda. Runa ir par garīgo mūziku. Luters rakstīja korāļus, viņš bija ļoti pazemīgs un pat neparakstīja savus darbus. Tagad vēl strīdas, cik daudz korāļu viņš uzrakstījis.

Manā uztverē lielākā balva ir cilvēka spējas. Un brīnišķīgi, ja tās var saukt par talantu. Kalpošanai tad ir jēga, ja vari citiem sagādāt prieku un darīt tiešām ko vērtīgu.

Ar gadiem esmu sācis sajust, ko dod garīgā mūzika un ko - popmūzika. Garīgi attīsta tikai klasiskā mūzika, īpaši Bahs, Mocarts, Bēthovens. Ir veikti eksperimenti un pierādīts, ka, skanot klasiskajai mūzikai, augi sāk ātrāk augt, puķes uzplaukst kuplākas, govis dod vairāk piena. Skanot šai mūzikai – Bahs, Vivaldi u.c. uz gara attīstību vērstai mūzikai un tādai, kas pagodina Dievu, - kristāliskie režģi ūdenī sakārtojas harmoniskāk.

Ja cilvēki rūpējas par savu garīgo attīstību, tad bērni jau no mazotnes jāpieradina pie labas mūzikas. Neko nedos, ja teiksit: neklausies. Klausīsies kaut vai aiz spītības. Es saviem bērniem neko īpaši neesmu uzspiedis, bet laikam svarīgs ir piemērs, ka viņi redz, ko dara vecāki. Mans mazdēls guvis tādu ievirzi, ar pārliecināšanu vien nevar. Mājās vajag radīt šo atmosfēru. Ja dievkalpojumā viņš neko citu nesaprot, tad dzird garīgo mūziku. Viņš pamazām ieiet tajā pasaulē. Bērnam nav īpaši nekas jāpierāda un jāpārliecina. Zinātnieki raksta, ka tiem bērniem, kam lielāka slodze, kas spēlē klasisko mūziku, ir sekmes visās jomās, viņi apgūst visu ātrāk. Nodarbošanās ar mākslu sava prieka pēc pieder pie normālās dzīves.

- Kā pašam izdodas piedalīties dievkalpojumos?

Tagad Jaunās Svētās Ģertrūdes ērģeles tiek restaurētas. Mums ir divas elektriskās klavieres. Kad otrs ērģelnieks ir augšā, tad es esmu lejā sānos pie altāra. Tā kā tieku pie dievgalda. Dievgaldam ir īpaši jāgatavojas - gan iekšēji, gan atsakoties no pārtikas. Agrāk to tik skaidri nezināju.

Viss šajā pasaulē atstāj iespaidu. Un mums ir tā iespēja izvēlēties. Var iet brīvi ceļu un neļaut manipulēties no reklāmām. Ir diezgan izplatīts uzskats, arī inteliģences aprindās, ka baznīca iegrožo cilvēka brīvību un laupa izvēles iespēju. Gluži otrādi – tā atver acis, pēkšņi krīt viens priekškars pēc otra, un tu redzi, ka daudz kas kļuvis nevajadzīgs. Nav tā, ka šajā pasaulē nav laika. Var nekur īpaši neskriet un nesteigties, un paļauties uz Dievpalīgu, vienmēr būs iespēja tuviniekus pabalstīt. Kristiešiem paveras tādi fantastiski apvāršņi, viņi iegūst patieso brīvību. Brīvība ir redzēt visu lieko, ko pasaule piedāvā. Kristus teica: Es neesmu no šīs pasaules. Ko Viņš gribēja ar to pateikt? To, ka pārāk nepieķerieties šai pasaulei.

- Doma kora mājas lapā rakstīts: “Viņa skaņdarbs “Per Aspera ad Astra” simboliski atgādina par grūtu un neviennozīmīgu ceļu un augstāku mērķi.”

Šis darbs rakstīts 1989. gadā, un pabeidzu to pirms Ziemassvētkiem. Tas sakrīt ar to laiku, kad sāku nevis slapstoties kādam spēlēt, bet regulāri no svētdienas svētdienā. Tad atklāju, ka ir mainījusies manas kompozīcijas valoda. Kā to izskaidrot?

Kādas apaļas jubilejas sakarā es arī biju gatavs teikt, ka jūtu palīdzību no augšienes. Pat, ja kaut ko sajūt, to vajadzētu paturēt pie sevis, jo neklājas par to runāt. Īstenībā mēs nezinām, cik liela ir šī palīdzība, kā viss tas notiek. Palīdzība ir noteikti. Mums tiek dots avansā, Dievs panāk pretī, cerot, ka mēs turpināsim šo ceļu. Mēs speram vienu soli, Viņš jau desmit panāk pretī. Bet nekādā gadījumā nedrīkst pasludināt, ka tas tā tiešām ir. Lielie meistari šajā ziņā bijuši atturīgi. Visa Baha dzīve bijusi kā dievkalpojums. Bēthovens izturēja lielus likteņa pārbaudījumus. Bet Dievs neuzliek vairāk, kā cilvēks var izturēt. Bēthovens bija kā titāns, kas var daudz izturēt, viņam arī bija daudz uzlikts. Brāmss pašās dzīves beigās teica, ka sajūt palīdzību no augšienes. Mēs nedrīkstam sākt tīksmināties, ka mums ir tiešais kanāls vai vads ar augšieni. Kas var notikt? Apstāties mūsu izaugsme. Mums jābūt modriem. Labāk būt pārspīlēti pazemīgiem. Kaut gan – vai maz iespējams būt pārspīlēti pazemīgiem?

  • Foto: no A. Kalēja personīgā arhīva

Žurnāls Tikšanās, 2005.g. augusts