Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Priestera komentārs parastā liturģiskā laika XXVII svētdienas Sv.Mises lasījumiem (2.oktobris)
02.10.2005 pl. 09:01

Priesteris Māris Ozoliņš

Arī svēto sargeņģeļu svētki. Dienas lasījumi

Reiz pirms Svētās Mises novēroju kādu māti, kuras dēls nevēlējās iet pie grēksūdzes. Redzēju, ka viņa mirkli apdomājās. Acīmredzot sievietei bija divas iespējas.

Tā kā puika bija mazs, varēja viņu piespiest iet pie biktskrēsla ar vārdiem: "Tas ir tavam labumam" vai diplomātiski vedināt viņu pašu pieņemt pareizo lēmumu un riskēt, atstājot viņam izvēles iespēju. Dievam, šķiet, ir līdzīga problēma cilvēka priekšā. Viņš var izmantot savu visspēcību, kuru mēs apliecinām ticības apliecībā, un to attaisnot, sakot: "Tas ir tavam labumam."

Ja rūpīgi pārlasīsim līdzību, kuru tikko dzirdējām, mēs redzēsim, ka Dievam ir cits risinājums, kas var mūs pat šokēt. Namatēvs, kas iznomā savu vīnadārzu vīnkopjiem, droši vien ir informēts par to, ka viņa sūtītie kalpi ir sisti un nogalināti. Cik gan naivi no viņa puses ir sūtīt turp arī savu dēlu, labi zinot, kas noticis ar iepriekšējiem sūtņiem. "No mana dēla viņi kaunēsies," šāda frāze apstiprina namatēva nodomu. Šī līdzības vieta mums liek iziet no ierastā domāšanas un uztveres veida, lai saskatītu, ko īsti līdzība vēlas mums pavēstīt.

Dievs nenāk pie mums ar savu spēku, bet gan ar vājumu. Viņš atver savas rokas un rāda savu sānu, savu pārdurto sānu, mūsu priekšā Viņš atver savu Sirdi, jo Viņam rūp mūsu sirdis. Viņš sūta savu Dēlu. Bērns ir cilvēka vājā puse. Cilvēks centīsies sargāt savu bērnu visiem spēkiem. Mēs sāpīgi pārdzīvojam, ja kaut kas notiek mūsu bērniem. "Dari, ko vēlies, tikai neaiztiec bērnu," grūtos brīžos mēdz teikt vecāki. Vecāki itin labi sapratīs, ko nozīmē šī frāze, ja atcerēsies brīdi, kad viņu bērns pirmo reizi devās prom no mājām viens. Kaut ko līdzīgu, tikai daudz pārākā pakāpē, piedzīvo Dievs, kad Viņš piedāvā vīnkopjiem savu Dēlu. Dievs sūta savu Dēlu, un Dēls piedāvā to, kas ir vistrauslākais Viņā, savu Sirdi, kas apzīmē Viņa mīlestību uz cilvēkiem. Jau pirmie kristieši ievēroja, ka kristietības lielākais spēks ir tās vājumā, ne varas izmantošanā. Lūk, kā to raksturo līdzības beigās teiktie vārdi: "Viņš ir kļuvis par stūrakmeni." Tas bija atmests, jo netika uzskatīts par pietiekami spēcīgu, drošu, pietiekami lielu, masīvu un izturīgu, bet galu galā izrādās, ka šis, par nederīgu uzskatītais akmens ir patiesais stūrakmens, uz kura balstās visa konstrukcija, visa celtne, akmens, bez kura celtne sabruktu, bez kura tā nevarētu pastāvēt. Pamatprincipu, uz kura balstījās mūsu dzīve un pasaule, kurā esam, mēs atmetām kā nederīgu, mēs neatpazinām, mēs nesapratām, kļūdījāmies.

Protams, līdzība nav vājuma slavinājums, kur zaudētāji un nespējīgie būtu svarīgākie. Nē! Dievs parāda sevi kā vāju ne tāpēc, ka būtu zaudējis savu spēku. Dieva visspēcība, protams, nav zudusi, bet tā vietā, lai to izmantotu "sev izdevīgā" veidā, Viņš rada iespēju, lai cilvēks tai varētu pieskarties, to saņemt, būt stiprināts, netiekot iznīcināts, un pie zināmiem nosacījumiem pat kļūt tās pārvaldnieks. Līdzība mums māca Dieva pedagoģiju, veidu, kā Viņš parāda cilvēkam, kur slēpjas cilvēka patiesais spēks un kā šo spēku izmantot. Mīlestība, šī vistrauslākā, neizprotamākā mūsu dzīves realitāte. Tieši no tās plūst mūsu dzīves spēks un viss. Dāvājot apustulim Pēterim viņa aicinājumu, Jēzus jautā tikai vienu: "Vai tu Mani mīli?"

Ienaidnieks meklē pretinieka vājo vietu. Sātans uzbrūk Dieva vājajā vietā, un tā ir Viņa cilvēcība. Mēs to redzam Jēzū Ģetzemanes dārzā. Sātanu neinteresē pati cilvēcība, ne mūsu grēki, bet viņš vēlas caur tiem uzbrukt Dievam. Sātans par savu upuri izvēlas visvājāko, kas ir Dievā, — cilvēku. Dieva cilvēcība — Kristus Krustā, tā ir atvērta, sāns ir atvērts, Sirds ir atvērta, mīlestība ir atvērta ievainojumam, visvājākā daļa ir atvērta ievainojumam. Ir ievainojums, ir asinis, bet tas nav tikai vājuma brīdis, bet gan brīdis, kurā kaut kas tiek dots, kurā tiek dots vislielākais, tiek dāvāta mīlestība, tiek gūta uzvara, brīdis, kurā viss tiek piepildīts.

Tēvs dāvā savu Dēlu, atdod savu Dēlu, Dēls atdod savas asinis, caur šo atvērto ievainojumu, caur savu brūci, visvājāko vietu, Viņš pats kļūst par dāvanu, žēlastību, par sava veida dievišķo eliksīru cilvēkiem, un cilvēks, saņemot šo ārkārtīgi intīmo tuvību no Otra, var uzvarēt paradoksālā spēkā, tikt atjaunots Tajā, kurš uz viņu ir atvērts, gūt Tajā piepildījumu un patvērumu sev. Šīs dāvanas rezultātā cilvēks kļūst par dēlu, un Dēls, apvienojot cilvēkus sevī, aizved tos pie Tēva.

Tas neapšaubāmi ir mūsu ticības krustpunkts, un mēs saprotam, kāpēc pasaulei ir tik grūti saprast kristiešus, jo, attiecībā uz spēku un varu, tā spēlē citā reģistrā. Es nevēlos to attiecināt uz politiku un pasauli. Tikai redzu arvien jaunus risinājumus, arvien jaunas veiksmes svētajos un neveiksmes tajos, kas svēti nav. Nav vienas iespējamās formulas visām tautām un laikiem, bet ir šī līdzība, šī radikālā, neiespējamā, bet reālā Dieva Dēla poza pie Krusta. Mīlestības neprāts, ko varētu izteikt simtiem formulējumos un vārdos, bet cik vienkārši un skaidri Dievs to ir noformulējis: "Es sūtīšu savu Dēlu", šie ir Visspēcīgā vārdi, kas mums sākumā likās tik naivi. Jēzus pie Krusta, Viņš ir kļuvis par stūrakmeni. Akmens, kas tika atmests, ir kļuvis par stūrakmeni, to ir izdarījis Kungs, un tas ir brīnums mūsu acīs. Dieva Dēla atvērtā Sirds arvien atrod un atradīs tuvību ar kādu, varbūt ar tevi, caur savu dziedinošo spēku, kam tā tevi pievienos. Dievs noformulēja savas mīlestības noslēpumu savā Dēlā pie Krusta. Tas ir visskaidrākais un pēdējais formulējums.

Kad cilvēki zaudē ticību, viņi zaudē ticību tieši Dieva visspēcībai, varenībai, Dieva piedošanas spēkam. Viņi redz vājumu un nespēj to piedot. Patiesībā viņi nekad nav ticējuši, nav sapratuši, kas ir šis spēks, kāds ir šis spēks, jo nav zinājuši, kur slēpjas viņu pašu spēks un kas ir viņu lielākais nespēks. Tie uzskatīja Dievu par neuzvaramu un, zaudējot ticību, jautāja: kur tad ir šis spēks? Dievam tagad vajadzētu darīt to un to, bet Viņš nerīkojas. Ja jau Dievs ir visspēcīga Persona, kāpēc pieļauj to vai citu lietu? Patiesībā viņiem šķiet, ka nekas nenotiek, pasaule turpina iet savu gaitu. Tie padodas, un tāds ir patiesais cilvēka vājums, kad viņš saka: "Dieva nav."

Mēs, kas ticam Dieva visspēcībai, to darām visai konkrētā veidā, jo Jēzus mums ir dāvājis vīnu, kas ir asinis, un maizi, kas ir Viņa miesa, eļļu un ūdeni, šos elementus, kas ienāk mūsos, un ļauj mums būt vienotiem ar Viņu. Jēzus persona nav ierobežota. Dieva Dēlā nav cilvēciskas personas, bet gan Dievišķā. Mūsu attiecības ar Jēzu nav attiecības starp divām ierobežotām personām, Jēzus dievišķā Persona var ietvert mūs sevī, mums neko nezaudējot, izņemot grēku. Šis jaunais spēks, kas ir atvērts mums un tiek mums dots, šī jaunā enerģija, kas izplūst no Kristus atvērtā sāna pie Krusta, ir Dieva žēlastība, kas cilvēkam tiek dota caur Baznīcu tās Sakramentos, lai viņš varētu atsākt ceļu, kas ved pie Dieva. Jēzus nāk mūs glābt, mums katram sakot: "Es tevi nesu, Es tevi vedu, un tagad tu esi glābts, bet Es tev prasu piedalīties šajā glābšanā, ko Es vēlos tev dot. Es tik ļoti vēlos to tev dot, ka nedarīšu to pret tavu gribu."

Ja ticība garlaikojas, tai ir jāļauj sevi pārveidot, tai ir jāaug, nekrītot šajās lamatās: "Dievs neko nedara, es Viņu atstāju." Dievs ir citāds, nekā man šķita, bet es nepārstāšu doties pie Viņa. Dievs

piedāvā pastāvīgu izvēli starp ļaunuma spēkiem un Viņu, piedāvā visiem pestīšanu, bet ne pret mūsu gribu. Amen.

 Priesteris Māris Ozoliņš, Cesvaine
No ikmēneša izdevuma
Mieram tuvu
2005.g. oktobris, nr.10 (75)
Ikona: Orthodoxphotos.com