Bīskapa personīgais ārsts viņu nosauca par Kalna mācības vēstnesi. Pirmā svētība: „Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo tiem pieder debesu valstība” bīskapu Sloskānu parāda kā pazemīgu un priecīgu cilvēku, kurš visu atdod Dievam pilnīgā paļāvībā piedzīvojot autentisku prieku. Nākamās svētības to tikai apstiprina. Otrā Kalna svētība: „Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi” ir cieši saistīta ar pirmo, kā pats Jēzus to mums atklāj, runājot par Sevi: „Ņemiet Manu jūgu uz sevis un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm.“ (Mt 11, 29) Jāpiebilst, ka šīs svētības kļūst saprotamākas, ja tās tiek lasītas kopā ar pirmspēdējo svētību: „Svētīgi ir miermīlīgie, jo viņi sauksies Dieva bērni.”(Mt 5, 9) Bīskapa miermīlīgums un lēnprātība
Priesteris Paskāls Jerumanis, aprakstot bīskapa garīgo tēlu, uzsver viņa līdzību ar Jēzu – maigu un pazemīgu sirdi: „Augsto priesteri, uzticīgu un līdzjūtīgu, Labo Ganu, kas atdod savu dzīvību par savām avīm”. Lizjē, Francijā, 1933. gadā kāds liecinieks apraksta bīskapu Sloskānu, sakot, ka viņa sejas vaibsti „izstaroja mieru, kas iegūts, varonīgi panesot pārbaudījumus“. Tas ir pārdabisks miers, kas raksturīgs vienīgi svētajiem. Ir daudzi liecinieki, kuri atceras pārdabisko mieru, kas izstaroja no bīskapa. Viens no viņiem sniedza liecību beatifikācijas komisijas priekšā: „Reizēm, tiekoties ar bīskapu Sloskānu, nevarēja neredzēt to miera izjūtu, kas viņu pavadīja…“ Arī Verenfrīds van Strātens apgalvo, ka bīskaps bija „pazemīgs, draudzīgs, mieru mīloš“. Viņš bija lēnprātīgs cilvēks, kas izstaro labestību un mīlestībā ar smaidu vēršas pie cilvēkiem. Viņa sirds maigums izpaudās gan balsī, gan viņa izturēšanās veidā. Arī Garīgajā seminārā, kā to atceras kapucīnu tēvs Jānis, būdams pasniedzējs, viņš vienmēr bija labvēlīgs un sirsnīgs. Jānis Gaspars, kurš kādu laiku bija viņa personīgais sekretārs, stāsta, ka bīskapu Sloskānu varētu uzskatīt par mistiķi ar dziļi izkoptu garīgo dzīvi. Viņam dzīvē ir bijis daudz ciešanu, bet tās visas viņš ir pārvarējis ar dziļu iekšējo mieru un smaidu. Nesatricināmā paļāvība uz Dieva žēlastību viņam deva sirdsmieru, ko tas arī ārēji izstaroja. Tas nozīmē, ka B. Sloskāns bija tik dziļi vienots ar Dievu, ka paļāvās vairāk uz Viņu nekā uz saviem spēkiem, dzīvojot Kalna svētību garā tajā pazemībā, kas pievelk Dieva žēlastību. Šī liecība mums palīdz labāk izprast, ka miermīlīgums un lēnprātīgums ir pārdabiski, jo tie nāk no Dieva. Bīskaps bija dziļi vienots ar Dievu, tādēļ arī viņa gars tika Dieva stiprināts. Jo vairāk B. Sloskāns izjuta savu nevarību daudzajās ciešanās, jo vairāk viņa sirds atvērās Dievam un gaidīja visu no Viņa. Bīskapa rūpes par saskaņu sabiedrībā un Baznīcā
Šī lēnprātība un miermīlība izpaudās viņa garīgajos padomos, iesakot problēmas vienmēr risināt miermīlīgā veidā. Viņš bija miera un vienotības veicinātājs. B. Sloskāns uzsver savas sirdssāpes par to, ka tautieši paši sevi iznīcina, cits citu apkarodami. Viņš izsaka savas bažas sabiedrības sašķelšanās priekšā, ko veicina naids starp politiskajām partijām. Arī nemitīgā rīvēšanās starp baltiešiem un latgaliešiem tika negatīvi vērtēta. Bīskaps Sloskāns liek saprast, ka sabiedriskajā dzīvē vienmēr ir jāmeklē kopīgais labums. Baznīcā pašiem garīdzniekiem jābūt lēnprātības un miermīlības piemēriem, lai varētu būt uzticīgi Jēzus vārdiem. Viņš arī lūdz, lai starp Latvijas bīskapiem nerastos domstarpības, bet valdītu „viena sirds un dvēsele”. Bīskaps atgādina, ka strīdos bieži vien meklējam savu taisnību par katru cenu, vainu uzveļam citiem. Viņš kādam priesterim ieteica šādu miera atgūšanas ceļu: „Cik labi būtu, ja jūs varētu atrast dažas stundas Dieva priekšā un mierīgi pārdomātu.“ Pats viņš lūdzās, lai latviešu starpā valdītu vienotība un miers. Bīskaps saprata, ka pastāv savstarpējie ievainojumi, kurus var ārstēt tikai Dievs: „Es lūdzos par saprašanos un vienprātību latviešu vidū.“ Viņš ļoti izjuta vienotības nepieciešamību starp kristīgajām konfesijām, uzsverot, ka Jēzus ir lūdzis Tēvu, lai tie, kas Viņam tic, būtu vienoti. „Sašķelšanās starp konfesijām ir Kristus mistiskās Miesas šķelšana, kas ir sāpīgāka par Jēzus drēbju saplēšanu. Mēs esam dzīvas būtnes, un mums jāizjūt šīs sāpes… Mēs, kas esam vienoti Kristū, Viņa ciešanās un sāpēs, kā arī Viņa vēlmē pēc vienotības.“ Bīskaps Sloskāns ļauj saprast, ka viņš upurē sevi par kristiešu vienotību, un viņa rūpes par Baznīcas vienotību parāda viņa dziļo vienotību ar Kristu. Viņš izprata to, ka Jēzus ir mūsu miers, ceļš uz mieru Baznīcā, uz mieru starp kristīgajām konfesijām, uz mieru starp cilvēkiem sabiedrībā. Viņa vienotība ar Kristu darīja viņu līdzīgu lēnprātīgajam un miermīlīgajam Jēzum, kas nepazīst atriebību un dzīvo piedošanas garā. Kādam kristietim, kurš iedomājies atriebties Dieva vārdā, viņš raksta, atgādinot Jēzus vārdus: „Piedot viņiem, jo viņi nezina, ko dara“. Topošajiem priesteriem viņš sprediķo par Kristus doto mieru un atsaucas uz Kalna mācību par apsolīto svētlaimi miermīlīgajiem un lēnprātīgajiem. Bīskaps izprot mieru kā kaut ko, pēc kā mums ir jātiecas, lai mēs būtu pilnīgi: „Mierā pastāv mūsu pilnība. Ja ir miers ar Dievu un ar tuvākajiem, tad Dievs ir ar mums.“ Bīskaps uzsver, ka miers ir Dieva dāvana: “Miers ir no Dieva. Dievs ir miera devējs, un bez Dieva miers nav iespējams.” Un piebilst, ka „tikai miera Dievs var dāvāt sadarbību. Ja mums ir nesaskaņas, jāsteidzas pie miera Dieva”. Mūsu dvēseles stāvoklis ir atkarīgs no tuvuma ar Dievu: “Tikko sajūtam, ka esam tālāk no Jēzus vai Jēzus no mums, tā sirdī iezogas nemiers.” Betlēmes miers
Tuvojoties Ziemsvētkiem, atcerēsimies, ka eņģeļi pasludina mieru labas gribas cilvēkiem. Kristus atnes cilvēcei miera atslēgu. Bīskaps Sloskāns to bija sapratis: “Viņš Betlēmē cilvēkiem atnesa mieru. Pax hominibus bonae voluntatis (Miers laba prāta cilvēkiem).” To arī šobrīd bīskaps Sloskāns mums palīdz saprast un apstiprina – Kristus pārveido cilvēku, kurš paļaujas uz Viņu. Nav šaubu par to, ka Dieva miers arvien vairāk pārņēma bīskapu. Dažreiz arī B. Sloskāna sirdi pārņēma nemiers, bet ar Dieva palīdzību viņš sevi arvien vairāk atdeva Dieva žēlastībai. Visiem, kas ar viņu sastapās dzīves nogalē, bīskaps atstāja tāda cilvēka iespaidu, kas ir pilnībā izlīdzis ar Dievu: mierā ar Dievu, ar sevi un ar tuvākajiem. Tāds dvēseles stāvoklis atbilst svētuma definīcijai, ko dod kāds cisterciešu mūks, un to varam attiecināt arī uz godināmo bīskapu Sloskānu. Tā viņš iemantoja apsolīto zemi. Daudz bija cilvēku, kuri viņu mīlēja jau virs šīs zemes, bet debesīs viņu sagaidīja vēl lielāks Dieva draugu pūlis… uz to mums ļauj cerēt svētuma slava, kas viņu pavadīja visa mūža garumā. Priesteris Andris Marija Jerumanis Informatīvais izdevums "Nāc", Nr.29 |