Pārveidot savu sirdi, darot to aizvien līdzīgāku Kristus Sirdij, tas ir katra kristieša aicinājums, kura īstenošana ir visas cilvēka dzīves uzdevums. Taču īpaši par to varam pārdomāt gavēņa laikā, veicot sava veida sirds inventarizāciju jeb revīziju, atkal no jauna uzlūkojot paši sevi, savu sirdi, kas bieži vien kļūst par "mājvietu" sliktām domām, zādzībai, netiklībai, slepkavībai, laulības pārkāpšanai, mantkārībai, ļaunumam, viltībai, nekaunībai, skaudībai, zaimošanai, lepnībai, muļķībai (sal. Mk 7, 21-22). Sirds ir kā sava veida "telpa", kurā cenšamies glabāt pašu labāko, pašu dārgāko, bet par nelaimi dažkārt sanāk gluži pretēji, mēs esam to aizpildījuši ar tik daudz ko, bet ne ar Dievu, vai arī ierādījuši Viņam mazāko daļu. Un vai tā nav cilvēka traģēdija — sirdij, kurai jāpukst mīlestībā un "jādzied" mīlestības himna savam Radītājam, kļūt saltai? Šīs dienas Evaņģēlija lasījums mums palīdz risināt šo problēmu, sniedzot recepti jeb veidu, kā darīt sirdi aizvien skaidrāku, — mums kā kviešu graudam, kas iekritis zemē, ir jānomirst, lai nestu daudz augļu (sal. Jņ 12, 24-25). Kas īsti ir šis kviešu grauds, ko tas sevī ietver, izsaka? Vai mūsu gribu? Baznīcas tēvi tajā saskatīja visu cilvēku, kas no dienas dienā mirst sev, lai arvien vairāk vienotos ar Dievu. Cilvēku, kas meklē Dieva gribu; cilvēku, kas vēlas to, ko grib Dievs, un tāpēc atdod savu gribu Viņam, ļaujot Dievam sevi pārņemt, būt paša Dieva sagūstītam. Vienlaikus šis kviešu grauds pauž lielo Dieva mīlestības noslēpumu uz cilvēku, kas atklājas Kristū — graudā, kas tiks samalts, no kura tiks cepta maize un barota cilvēce. Dzīvības Maize — Euharistija. Īpaši spilgti šī prasība — nomirt — iezīmējas kristietības pirmajos gadsimtos, kur vēlēšanās drīzāk patikt Dievam, nevis cilvēkiem bija tik radikāla, ka nereti sniedzās līdz pat nāvei, sekojot sava Mācītāja pēdās. Bet kā ir ar mums — 21. gadsimta kristiešiem? Cik tālu mēs esam gatavi iet Dieva dēļ? Cik skaidras vēlamies darīt savas sirdis? Sirdis, kas savā veidā ir kā mākslas darbs, kurš nemitīgi top, ik mirkli tiek veidots — līdzīgi kā nepazīts tēls, kas vēl dus neaptēstā, neizveidotā granīta bluķī. Ja akmens justu, ja tam būtu balss, kā tad viņš kliegtu, vaimanātu un raudātu, kad mākslinieka āmurs to veido. Zem āmura sitieniem, zem kalta pieskārieniem dzimst tēls, rodas mākslas darbs. Līdzīga aina paveras cilvēka dzīvē, kad "dievišķā āmura" sitiens sāk mūs pamazām veidot, cirst nost visu lieko, kas apslāpē, nomāc un apēno mūsos dievišķo tēlu. Pamazām, soli pa solim veidojas, top šī skaidrā sirds. Sirds, kas caur ciešanām, sāpēm un pārbaudījumiem, caur atteikšanos un upuriem tiek šķīstīta. Un tādā veidā nomirst sev. Cik gan "sitienu" vajag, lai mēs kļūtu lēnprātīgāki un maigāki? Cik "sitienu" ir nepieciešams, lai mēs taptu mazliet paklausīgāki, mazliet pazemīgāki — lai kviešu grauds, kas kritis zemē, nepaliktu viens, bet nestu daudz augļu? Ļausim Dievam mūs veidot, vadīt pa dzīvības ceļu, pa šauro taciņu, kas ved uz debesīm. Lai šis gavēņa laiks kļūst par sava veida atspēriena punktu jauniem panākumiem, vēl lielākiem sasniegumiem mūsu garīgajā dzīvē. Lai tas rosina nekavēties, mudina mobilizēt visus savus spēkus tam, lai sirds, kas pukst mūsu krūtīs, tiktu pārveidota, lai tā kļūtu skaidrāka, līdzīgāka Jēzus svētajai Sirdij. Amen. Diakons Haralds Broks
"Mieram tuvu" 2006.g.aprīlis
Foto: catholicculture.org |
