Procesija ar palmām Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 11, 1-10) Kad Jēzus ar saviem pavadoņiem tuvojās Jeruzalemei un Betfagai, un Betānijai pie Eļļas kalna, Viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: "Ejiet uz ciematu, kas ir jums pretī, un iegājuši jūs tūlīt atradīsiet piesietu ēzelīti, uz kura neviens no cilvēkiem līdz šim nav sēdējis. Atraisiet to un atvediet šurp! Un, ja kāds jums teiktu: "Kāpēc jūs to darāt?", tad sakiet: "Kungam tas ir vajadzīgs, un Viņš to tūlīt atsūtīs atpakaļ uz šejieni."" Viņi aizgāja un atrada ēzelīti, piesietu durvju priekšā ārpusē uz ielas, un to atraisīja. Bet daži no tiem, kas tur stāvēja, viņiem jautāja: "Ko jūs darāt, atraisīdami ēzelīti?" Viņi tiem atbildēja, kā Jēzus bija teicis. Un tie viņiem atļāva. Un viņi atveda ēzelīti pie Jēzus un tam uzlika savas drēbes. Un Viņš uzsēdās tam virsū. Bet daudzi klāja uz ceļa savas drēbes, citi atkal zaļojošus zarus, ko bija sacirtuši tīrumos. Un tie, kas gāja pa priekšu, kā arī tie, kas sekoja, skaļi sauca: "Hosanna! Slavēts, kas nāk Kunga vārdā! Slavēta lai ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas tuvojas! Hosanna augstumos!" Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
vai: Jņ 12, 12-16 Palmu svētdienas Svētā Mise Lasījums no pravieša Isaja grāmatas (Is 50, 4-7) Kungs Dievs man deva daiļrunīgu mēli, lai ar vārdiem es prastu stiprināt pagurušo. Viņš modina rītā, agri rītā Viņš modina manu ausi, lai es klausītos kā māceklis. Kungs Dievs atvēra manu ausi, un es nepretojos un neatkāpos atpakaļ. Savu muguru es pagriezu sitējiem un savu vaigu plosītājiem. Es neapslēpu savu seju no nievām un spļāvieniem. Kungs Dievs ir mans palīgs; tādēļ es neesmu kaunā, tādēļ savu seju es padarīju cietu kā akmeni un zinu, ka netikšu apkaunots. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Psalms 22 (21) Refrēns: Mans Dievs, neatstāj mani! Mani izsmej visi, kas skatās uz mani,
viņi saviebj lūpas, krata galvu:
"Viņš paļāvās uz Kungu; lai tad Kungs viņu izglābj,
lai viņu atpestī, ja mīl viņu!" R. Mani ielenc suņi lielā pulkā,
ļaundaru bars man ir visapkārt.
Viņi ir pārdūruši manas rokas un kājas,
un es varu izskaitīt visus savus kaulus. R. Savā starpā viņi sadala manas drēbes
un met kauliņus par manu apģērbu.
Bet Tu, Kungs, nestāvi no tālienes,
mans stiprums, steidzies man palīgā! R. Tavu Vārdu es sludināšu saviem brāļiem,
draudzes vidū slavēšu Tevi.
Slavējiet Kungu, jūs, kas Viņa bīstaties,
cildiniet Viņu jūs, visi Jēkaba bērni! R. Lasījums no svētā apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem (Flp 2, 6-11) Kristus Jēzus, lai gan bija Dieva veidā, tomēr neuzskatīja par ieguvumu līdzināties Dievam, bet gan pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu, tapdams līdzīgs cilvēkiem. Un, atzīts par cilvēku tajā, kas ir ārējais, Viņš pazemināja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs Viņu paaugstināja un deva Viņam Vārdu, kas ir pāri pār katru vārdu, lai Jēzus Vārda priekšā locītos visi ceļi debesīs, virs zemes un pazemē un ikviena mēle atzītu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dieva Tēva godam. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Lai ir slavēts Dieva Vārds! Mūsu dēļ Kristus kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz par krusta nāvei.
Tādēļ Dievs Viņu paaugstināja pāri visam un deva Viņam Vārdu, kas ir pāri pār katru vārdu. Lai ir slavēts Dieva Vārds! Mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanu apraksts, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 14, 1 - 15, 47) K — Kristus vārdi;
E — evaņģēlista vārdi;
C — citu atsevišķu personu vārdi;
P — vairāku personu vai pūļa vārdi. E Divas dienas pirms Pashas un Neraudzētās maizes svētkiem augstie priesteri un Rakstu zinātāji meklēja, kā varētu Jēzu ar viltu apcietināt un nonāvēt. Tomēr viņi sacīja: P "Tikai ne svētku laikā, lai gadījumā starp ļaudīm neizceltos dumpis." E Bet, kad Viņš bija Betānijā Sīmaņa Spitālīgā namā un sēdēja pie galda, atnāca sieviete, kurai bija alabastra trauciņš ar ļoti dārgu, tīru nardes eļļu. Sasitusi trauciņu, tā izlēja eļļu uz Viņa galvas. Bet bija daži, kas apskaitās un runāja savā starpā: P "Kāpēc šī eļļas izšķērdēšana? Šo eļļu taču varēja pārdot vairāk nekā par trīssimt denārijiem un izdalīt nabagiem." E Un tie viņai pārmeta. Bet Jēzus sacīja: K "Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu apgrūtināt? Viņa izdarīja Man labu darbu. Jo nabagi allaž ir pie jums, un jūs varat viņiem labu darīt; bet Es neesmu pie jums vienmēr. Viņa izdarīja, ko varēja: jau iepriekš svaidīja Manu miesu apbedīšanai. Patiesi, patiesi Es jums saku — kur vien visā pasaulē sludinās Evaņģēliju, tur arī tiks stāstīts viņas piemiņai tas, ko viņa izdarīja." E Tad Jūdass Iskariots, viens no Divpadsmit, aizgāja pie augstajiem priesteriem, lai Viņu tiem nodotu. Tie, to dzirdot, nopriecājās un apsolīja dot viņam naudu. Un viņš meklēja, kā izdevīgā brīdī Jēzu nodot. Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā, kad tika upurēta Pasha, mācekļi Jēzum sacīja: P "Kur Tu gribi, lai mēs ietu un sagatavotu Tev ēšanai Pashu?" E Un Viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: K "Ejiet pilsētā! Un jūs sastaps cilvēks, nesdams ūdens krūzi. Sekojiet viņam un, kur viņš ieies, tur sakiet nama saimniekam: "Mācītājs saka: kur ir Man telpa, kurā Es ar saviem mācekļiem varētu ēst Pashu?" Un viņš jums ierādīs lielu, izklātu un iekārtotu augšistabu. Tur arī sagatavojiet mums." E Un mācekļi devās projām un iegāja pilsētā, un atrada visu, kā Viņš bija tiem teicis, un sagatavoja Pashu. Un, iestājoties vakaram, Viņš atnāca kopā ar tiem Divpadsmit. Un, kad viņi bija apsēdušies un ēda, Jēzus sacīja: K "Patiesi Es jums saku: Viens no jums, kas ēd kopā ar Mani, Mani nodos." E Viņi sāka skumt un viens pēc otra jautāt: C "Vai es?" E Viņš tiem sacīja: K "Viens no Divpadsmit, tas, kurš ar Mani roku mērc bļodā. Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts, bet bēda tam cilvēkam, kurš nodod Cilvēka Dēlu! Šim cilvēkam būtu labāk, ja viņš nebūtu piedzimis." E Un, tiem ēdot, Viņš paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva viņiem, sacīdams: K "Ņemiet: tā ir Mana Miesa." E Pēc tam, paņēmis biķeri, Viņš pateicās un deva viņiem, un visi dzēra no tā. Un Viņš tiem teica: K "Tās ir Manas Jaunās Derības Asinis, kas par daudziem tiek izlietas. Patiesi Es jums saku: Es vairs nedzeršu no vīnakoka augļa līdz pat tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā." E Pēc himnas nodziedāšanas viņi izgāja uz Eļļas kalnu. Tad Jēzus viņiem sacīja: K "Jūs visi sāksiet šaubīties, jo ir rakstīts: "Es sitīšu ganu, un avis izklīdīs." Bet pēc tam, kad būšu augšāmcēlies, Es pirms jums aiziešu uz Galileju." E Bet Pēteris Viņam teica: C "Pat ja visi sāktu šaubīties, es tomēr ne." E Jēzus viņam atbildēja: K "Patiesi Es tev saku: šodien, šajā naktī, pirms nekā gailis divreiz nodziedās, tu Mani trīsreiz noliegsi." E Bet viņš joprojām apgalvoja: C "Pat ja man nāktos līdz ar Tevi nomirt, es Tevi nenoliegšu." E Un tāpat runāja visi. Un viņi aizgāja uz dārzu, kuru sauca par Ģetzemani. Un Viņš teica saviem mācekļiem: K "Pasēdiet šeit, kamēr Es lūgšos." E Viņš paņēma sev līdzi Pēteri un Jēkabu, un Jāni un sāka baiļoties un uztraukties, un sacīja viņiem: K "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā!" E Un, nedaudz pagājis uz priekšu, Viņš nokrita pie zemes un lūdzās, lai šī stunda, ja tas iespējams, paietu Viņam garām. Viņš sacīja: K "Abba, Tēvs! Tev viss ir iespējams. Paņem projām no Manis šo biķeri; tomēr ne tā, kā Es gribu, bet gan tā, kā Tu." E Pēc tam Viņš atgriezās un atrada viņus guļam, un sacīja Pēterim: K "Sīmani, tu guli? Nevarēji vienu stundu palikt nomodā? Esiet nomodā un lūdzieties, lai jūs nekristu kārdināšanā; gars gan ir dedzīgs, bet miesa vāja." E Un Viņš aizgājis atkal lūdzās, sacīdams tos pašus vārdus. Atgriezies Viņš no jauna atrada tos guļam, jo viņu acis bija kļuvušas smagas. Un tie nezināja, ko Viņam atbildēt. Un Viņš gāja trešoreiz un tiem sacīja: K "Jūs vēl guļat un atpūšaties? Diezgan. Ir pienākusi stunda: lūk, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās. Celieties, iesim! Lūk, Mans nodevējs ir tuvu!" E Un, Viņam vēl runājot, tūlīt atnāca Jūdass, viens no Divpadsmit, un tam līdzi ar zobeniem un rungām daudz ļaužu no augstajiem priesteriem, Rakstu zinātājiem un vecākajiem. Bet nodevējs bija tiem devis zīmi, sacīdams: C "Tas, kuru es noskūpstīšu, ir Viņš; ņemiet Viņu ciet un uzmanīgi vediet!" E Un atnācis viņš tūlīt piegāja pie Jēzus un sacīja: C "Rabbi," E un noskūpstīja Viņu. Un tie pacēla pret Jēzu rokas un Viņu apcietināja. Bet viens no apkārt stāvošajiem, izvilcis zobenu, cirta virspriestera kalpam un nocirta tam ausi. Bet Jēzus atbildot sacīja tiem: K "Kā pret slepkavu jūs izgājāt ar zobeniem un rungām Mani gūstīt? Ik dienas Es biju pie jums, mācīdams svētnīcā, un jūs Mani neapcietinājāt. Bet Rakstiem ir jāpiepildās." E Tad visi, atstājuši Viņu, aizbēga. Bet kāds jauneklis sekoja Viņam, ietinies audeklā uz kailas miesas. Tie gribēja viņu saķert, bet viņš, pametis audeklu, aizbēga projām kails. Un tie atveda Jēzu pie virspriestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri, vecākie un Rakstu zinātāji. Bet Pēteris no tālienes sekoja Viņam līdz pat virspriestera pagalma iekšienei un, apsēdies ar kalpiem, sildījās pie uguns. Bet augstie priesteri un visa Augstā padome meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nonāvētu, bet neatrada. Jo daudzi nepatiesi liecināja pret Viņu, bet liecības nesaskanēja. Tad daži piecēlušies deva viltus liecību pret Viņu, sacīdami: P "Mēs dzirdējām Viņu sakām: Es nojaukšu šo rokām celto svētnīcu un trijās dienās uzbūvēšu citu, ne rokām celtu." E Bet arī šeit viņu liecība nebija saskanīga. Tad virspriesteris, piecēlies vidū, jautāja Jēzum, sacīdams: C "Tu neko neatbildi uz to, ko viņi pret Tevi liecina?" E Bet Viņš klusēja un neko neatbildēja. Virspriesteris atkal jautāja un Viņam teica: C "Vai Tu esi Kristus, Svētītā Dēls?" E Bet Jēzus atbildēja: K "Es esmu. Un jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam Visspēcības labajā pusē un atnākam ar debesu mākoņiem." E Tad virspriesteris pārplēsa savas drēbes un sacīja: C "Kāpēc mums vēl vajadzīgi liecinieki? Jūs dzirdējāt zaimus! Kā jums šķiet?" E Un tie visi Jēzu notiesāja, ka Viņš esot pelnījis nāvi. Bet daži sāka spļaut Viņam virsū un, aizseguši Viņa seju, sist Viņam pļaukas, un sacīt: P "Pravieto!" E Arī kalpi sita Viņam sejā. Kad Pēteris bija lejā pagalmā, nāca viena no virspriestera kalponēm un, ieraudzījusi sildoties Pēteri, uzlūkoja viņu un sacīja: C "Arī tu biji kopā ar Nazarieti — Jēzu." E Bet viņš liedzās, sacīdams: C "Es nezinu un nesaprotu, ko tu runā." E Un Pēteris izgāja ārā, pagalma priekšā. Un iedziedājās gailis. Bet kalpone, viņu redzēdama, vēlreiz teica apkārt stāvošajiem: C "Viņš ir viens no tiem." E Bet Pēteris atkal liedzās. Pēc brīža tie, kas tur stāvēja, Pēterim sacīja: P "Patiesi tu esi viens no viņiem, jo tu arī esi galilejietis." E Bet viņš sāka lādēties un zvērēt: C "Es nepazīstu šo Cilvēku, par kuru jūs runājat." E Un tūlīt gailis iedziedājās otrreiz. Un Pēteris atcerējās vārdus, ko Jēzus viņam bija teicis: "Pirms nekā gailis divas reizes nodziedās, tu Mani trīsreiz noliegsi." Un viņš sāka raudāt. Tūlīt rīta agrumā augstie priesteri ar vecākajiem un Rakstu zinātājiem, tas ir, visa Augstā padome, noturēja apspriedi un, sasējuši Jēzu, aizveda un nodeva Pilātam. Un Pilāts Viņam jautāja: C "Vai Tu esi jūdu ķēniņš?" E Bet Jēzus atbildot tam sacīja: K "Jā, tas Es esmu." E Bet augstie priesteri Viņu apsūdzēja daudzās lietās. Tad Pilāts atkal Viņam jautāja, sacīdams: C "Tu neko neatbildi? Redzi, kādās lietās viņi Tevi apsūdz." E Bet Jēzus vairs neko neatbildēja, tā ka Pilāts brīnījās. Bet svētkos viņš mēdza tiem atlaist vienu no ieslodzītajiem, kuru tie lūdza. Bet tur bija viens, saukts par Barabu, kas bija ieslodzīts reizē ar dumpiniekiem, kuri sacelšanās laikā bija izdarījuši slepkavību. Un ļaudis, sanākuši augšā, sāka prasīt, lai viņš tiem darītu kā parasti. Bet Pilāts viņiem atbildēja un sacīja: C "Vai jūs gribat, lai es jums atbrīvotu jūdu ķēniņu?", E jo viņš zināja, ka augstie priesteri Jēzu bija nodevuši skaudības dēļ. Bet augstie priesteri kūdīja tautu, lai viņš tiem labāk atlaižot Barabu. Tad Pilāts, atkal atbildot, viņiem sacīja: C "Ko tad jūs gribat, lai es darītu ar jūdu ķēniņu?" E Bet tie atkal kliedza: P "Sit Viņu krustā!" E Bet Pilāts viņiem teica: C "Ko tad Viņš ļaunu ir darījis?" E Tomēr viņi vēl skaļāk kliedza: P "Sit Viņu krustā!" E Tad Pilāts, gribēdams izpatikt ļaudīm, atlaida tiem Barabu, bet Jēzu, rīkstēm nošaustītu, atdeva sišanai krustā. Bet kareivji Viņu ieveda iekšējā pagalmā, tas ir, tiesas namā un sasauca visu nodaļu. Un tie ieģērba Viņu purpura tērpā un, nopinuši ērkšķu vainagu, to uzlika Jēzum galvā, un sāka Viņu sveicināt: P "Sveicināts, jūdu ķēniņ!", E un ar niedri sita Viņam pa galvu, spļāva Viņam virsū un, mezdamies ceļos, atdeva Viņam godu. Pēc tam, kad bija Jēzu izsmējuši, tie novilka Viņam purpura tērpu un ieģērba Viņa paša drēbēs. Tad tie izveda Viņu, lai sistu krustā. Un tie piespieda kādu garāmgājēju Sīmani Kirēnieti, kas atgriezās no lauka, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu Jēzus krustu. Un tie aizveda Viņu uz Golgātas vietu, kas tulkojumā nozīmē Galvaskausa vieta. Tur tie deva Viņam dzert ar mirrēm sajauktu vīnu, bet Viņš nepieņēma. Un tie piesita Viņu krustā un izdalīja Viņa drēbes, mezdami par tām lozes, ko kurš saņems. Bet tā bija trešā stunda, kad tie piesita Jēzu krustā. Bija uzrakstīts arī Viņa vainas apzīmējums: "Jūdu ķēniņš." Reizē ar Jēzu tie piesita krustā divus slepkavas, vienu Viņa labajā un otru kreisajā pusē. Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, kratīdami savas galvas un sacīdami: P "Klau, Tu, kas nojauc svētnīcu un trijās dienās to uzcel, izglāb pats sevi, nokāpdams no krusta!" E Tāpat arī augstie priesteri, smiedamies savā starpā, kopā ar Rakstu zinātājiem sacīja: P "Citus Viņš glāba, pats sevi nespēj izglābt. Kristus, Izraēļa ķēniņš, lai nokāpj tagad no krusta, lai mēs redzētu un ieticētu." E Arī tie, kas reizē ar Viņu bija piesisti krustā, Viņu zaimoja. Un, kad pienāca sestā stunda, tumsa apklāja visu zemi līdz pat devītajai stundai. Bet devītajā stundā Jēzus iesaucās skaļā balsī: K "Eloi, Eloi, lema sabahtani?", E kas tulkojumā nozīmē: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?" Daži no apkārt stāvošajiem, to dzirdot, sacīja: P "Skat, Viņš sauc Eliju!" E Bet viens aizskrēja un, piesūcinājis sūkli ar etiķi un uzspraudis to niedrē, deva Viņam dzert, sacīdams: C "Pagaidiet, paskatīsimies, vai Elijs atnāks Viņu noņemt." E Bet Jēzus, iekliedzies skaļā balsī, izdvesa garu. (Visi nometas ceļos un brīdi paliek klusumā.) E Un svētnīcas priekškars pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai. Bet simtnieks, kas stāvēja iepretī, redzēdams, ka Viņš, tā iesaucies, izdvesa garu, sacīja: C "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!" E Tur bija arī sievietes, kas raudzījās no tālienes. Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba Jaunākā un Jāzepa māte, un Salome. Kad Jēzus uzturējās Galilejā, tās Viņam sekoja un Viņam kalpoja. Bija arī daudzas citas, kas kopā ar Viņu bija atnākušas uz Jeruzalemi. Un, kad bija jau vēls, tā kā bija Sagatavošanās diena, tas ir, diena pirms sabata, atnāca Jāzeps no Arimatejas, ievērojams Padomes loceklis, kas arī pats gaidīja Dieva valstību. Viņš droši iegāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesu. Bet Pilāts brīnījās, ka Jēzus jau miris, un, pieaicinājis simtnieku, tam jautāja, vai tad Viņš jau nomiris. Un, uzzinājis to no simtnieka, viņš atvēlēja miesu Jāzepam. Bet tas nopirka audeklu un, noņēmis Jēzu, Viņu ietina audeklā, un noguldīja kapā, kas bija izcirsts klintī. Kapa ieejai priekšā viņš aizvēla akmeni. Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, noraudzījās, kur Viņš tika nolikts. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. vai īsāk: Mk 15, 1-39 Lasījumi no "Mieram tuvu" |
