Bīskaps Boļeslavs Sloskāns dzimis 1893. gada 31. augustā Stirnienē, Latvijā. Par priesteri iesvētīts 1917. gada 21. janvārī Pēterburgā. Pēc Oktobra revolūcijas Pēterburgā bija liels priesteru trūkums, tāpēc B. Sloskāns sāka savu misiju Krievijā kā sv. Katrīnas baznīcas vikārs. 1924. gadā viņš pildīja prāvesta pienākumus sv. Pētera un Pāvila draudzē Maskavā. 1925. gadā priesteris B. Sloskāns tika iecelts par prāvestu sv. Barbaras draudzē Vitebskā un, atgriezies Pēterburgā, pastorālo darbu turpināja sv. Katrīnas draudzē kā prāvests. Tajā laikā Padomju Savienībā vairs nebija neviena katoļu bīskapa. Pāvesta Pija XI uzdevumā bīskaps M. d'Erbiņjī 1926. gada 10. maijā B. Sloskānu sv. Ludviga baznīcā Maskavā slepeni iesvētīja par bīskapu, jo viņš bija pazīstams kā dievbijīgs priesteris. B. Sloskānu iecēla par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru. Grūtajos komunisma apstākļos, kad ticība tika vajāta, bīskaps drosmīgi pildīja savus pienākumus. Ticīgā tauta Viņa Ekselenci uzņēma ar lielu sajūsmu. 1927. gada 17. septembrī padomju vara bīskapu B. Sloskānu apcietināja un nosūtīja spaidu darbos uz Solovku salām, kur viņam nācās pavadīt trīs gadus. Vēlāk bīskapu vēlreiz izsūtīja uz Sibīriju. Nepatiesi apsūdzēts, viņš tika nežēlīgi spīdzināts 17 padomju cietumos: mērdēts badā un turēts aukstumā, sists un pazemots. Nedēļām ilgi viņš gulēja sasiets nāvinieku kamerā Maskavā, Lubjankas cietumā, pakļauts sargu brutālai nežēlībai. Bīskapa dziļā ticība, viņa lūgšanas gars, Kristus ciešanu, rožukroņa noslēpumu apdomāšana un sv. Terēzes no Lizjē aizbildniecība deva B. Sloskānam spēku gadiem ilgi varonīgi paciest dvēseles un miesas mokas. Latvijas valdība apmaiņā pret padomju spiegu 1933. gadā panāca viņa atbrīvošanu. Latvijā bīskapu sagaidīja ar lielu sajūsmu un izrādīja dziļu cieņu kā cilvēkam, kurš pārdzīvojis sarkano teroru un palicis uzticīgs savai ticībai. Pēc atbrīvošanas pāvests Pijs XI pieņēma viņu Romā kā ticības apliecinātāju un sūtīja pa visām Eiropas valstīm liecināt par ticības vajāšanām Padomju Savienībā. 1934. gadā, atgriezies Latvijā, bīskaps B. Sloskāns strādāja Rīgas Garīgajā seminārā un 1938. gadā arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē par profesoru. Bija izcils tautas un nākamo priesteru garīgais audzinātājs. Viņa sirdī vienmēr palika Minskas un Mogiļevas diecēžu ticīgie, par kuriem viņš lūdzās un upurējās. Kad Baltkrievija un Latvija II Pasaules kara laikā nonāca nacistiskās Vācijas okupācijā, un Mogiļevas un Minskas diecēzē Baltkrievijā varu pārņēma nacisti, bīskapam netika dota atļauja atgriezties pie sava ganāmpulka. 1944. gadā nacisti viņu piespiedu kārtā izveda uz Vāciju, kur B. Sloskāns palika līdz kara beigām. 1946. gada nogalē bīskaps Sloskāns pārcēlās uz Beļģiju un 1951. gadā atrada pastāvīgu dzīves vietu benediktīniešu klosterī Keizerbergā Luvenā. Bīskaps veicināja latviešu un baltkrievu studentu izglītību Luvenas Universitātē, daudziem palīdzēja kļūt par priesteriem. Beļģijas sabiedrībā un visā Eiropā bīskaps Boļeslavs Sloskāns kļuva pazīstams kā vajātās Baznīcas simbols. Viņa garīgā dzīve izcēlās ar dziļu euharistisko garīgumu un Dieva Mātes godināšanu. Katru dienu viņš skaitīja trīs rožukroņa daļas, Augstās godības daļu upurējot par Minskas un Mogiļevas diecēzēm Baltkrievijā, par Latviju, par Baznīcu Dzimtenē un par Krievijas atgriešanos pie Dieva. V. E. B. Sloskāns dzīvoja saskaņā ar paša izvēlēto bīskapa devīzi Hostia pro fratribus „Upuris par brāļiem" un upurēja sevi Baznīcai ciešanās. 1981. gada 18. aprīlī, Lielajā sestdienā, bīskaps mira kā Dieva žēlsirdības liecinieks. Dziedājuma Salve Regina laikā viņa seja pēkšņi kļuva apgaismota, mirdzoša un starojoša. Skanot pēdējiem dziedājuma vārdiem "…post hoc exilium…O Clemens" „un pēc šīs dzīves trimdas... Tu, žēlīgā" pacietīgais moceklis atdeva savu dvēseli Dievam. 1993. gada 10. oktobrī bīskapa B. Sloskāna mirstīgās atliekas no Beļģijas pārveda uz Aglonas bazilikas kriptu Latvijā. Visi, kuri dzīvē bija sastapušies ar bīskapu Sloskānu, redzēja viņa dziļo dievbijību, sirsnību un pazemību. Pacietība un gatavība ciešanām izteica viņa būtību. Turklāt V. E. bija pilns dedzīgas rosības palīdzēt atstātajam ganāmpulkam, vienmēr gatavs piedot saviem vajātājiem un par viņiem lūgties. Bīskapu B. Sloskānu dēvēja par Kristus Kalna mācības vēstnesi. 2000. gadā tika uzsākts beatifikācijas process, lai Baznīca atzītu B. Sloskānu par svētu. 2004. gada 20. decembrī ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludināto dekrētu Decretum super heroicitate virtutum oficiāli tika atzīta bīskapa Boļeslava Sloskāna tikumu varonība, un turpmāk viņu var dēvēt par godināmo. Tikumu varonība nozīmē, ka Baznīca novērtē Dieva kalpa B. Sloskāna dzīves izcilību un uzskata to par sekošanas cienīgu. Tas ir pirmais posms ceļā uz pasludināšanu par svēto. Caur bīskapa Boļeslava Sloskāna aizbildniecību daudzi cilvēki ir saņēmuši garīgas žēlastības, tikuši izdziedināti no slimībām un morālām vājībām. Par saņemtajām žēlastībām caur bīskapa Boļeslava Sloskāna aizbildniecību lūdzu rakstīt Romas postulatoram priesterim Stefaan Van Calster, ~ • ~ • ~ Dārgie vecāki, Jūs būsiet uzzinājuši no avīzēm par manu apcietināšanu. Beidzot pēc sešiem mēnešiem man ir dota atļauja rakstīt jums. Es vienmēr mīlēju sludināt šos Jēzus Kristus vārdus: "Bez Dieva ziņas pat neviens mats nekrīt no jūsu galvas un jūs nevarat pataisīt nevienu matu ne baltu, ne melnu." Tagad ir noticis tas, ko Dievs vēlas vai pieļauj, lai tas notiktu. Tas viss ir mūsu labumam. Pēdējos 15 gados nekad neesmu saņēmis tik daudz žēlastību kā savos piecos cietuma mēnešos. Cietums ir vislielākais un visskaistākais manas iekšējās dzīves notikums, kaut gan es dziļi nožēloju, ka nevaru turēt sv. Misi. Dārgie vecāki, lūdzieties par mani, bet tikai bez bēdām un izmisuma. Lai jūsu sirdis atveras visā tuvākmīlestības pilnībā. Es esmu tik laimīgs, jo tagad es esmu spējīgs mīlēt visus cilvēkus bez izņēmuma, arī tos, kas nav nekādu mīlestību pelnījuši. Tie ir visnelaimīgākie. Es lūdzu jūs neļaujiet iezagties sirdīs kaut kādam rūgtumam vai atriebības jūtām. Ja mēs atļausimies kaut ko līdzīgu, tad mēs nebūsim vairs īsti kristieši, bet gan fanātiķi. Es esmu notiesāts uz trim gadiem. Vēl reizi lūdzu jūs: lūdzieties… (Vēstule no Solovkiem 1928. gadā). ~ • ~ • ~ Lūgšana Žēlsirdīgais Dievs, Tev bija labpaticis savam kalpam Boļeslavam Sloskānam piešķirt priestera un bīskapa godu un cieņu un vadīt viņu pa Tava Dēla Jēzus Kristus ceļu. Tavs godināmais kalps pacietīgi panesa ciešanas un komunisma represijas, lūdzoties par saviem vajātājiem. Pilnīgā uzticībā viņš paļāvās, ka piepildīsies Tava Dēla vārdi: „Svētīgi jūs esat, ja jūs Manis dēļ lamās un vajās, un visu ļaunu netaisni par jums runās. Priecājieties un līksmojiet, jo jūsu alga ir liela debesīs." (Mt 5, 11-12) Mēs Tevi lūdzam, Kungs, par Tava uzticīgā kalpa drīzu iecelšanu svēto kārtā, lai Tavs Vārds aizvien vairāk tiktu godināts un slavēts visās tautās. Lai cilvēki, sekojot bīskapa Boļeslava Sloskāna uzticības un tuvākmīlestības piemēram, kļūtu par Tava Dēla Jēzus Kristus attēlu un vestu pie Tevis šīs pasaules bērnus, kuri izslāpuši pēc patiesības, mīlestības un skaistuma. Lai, sekojot bīskapa Sloskāna piemēram, viņi rastu spēku un drosmi pretoties mūsdienu visatļautības pārņemtās sabiedrības uzbrukumiem ticībai, kristīgajām vērtībām un visur, kur valda nesaticība un naids, lai kristieši kļūtu par piedošanas paraugu. Kungs, mēs Tevi lūdzam, caur bīskapa Sloskāna aizbildniecību uzklausi mūsu lūgšanas N. nodomā. Amen. Tēvs mūsu… Esi sveicināta… Gods lai ir Tēvam… Imprimatur + Jānis Bulis,
Rēzeknes Aglonas diecēzes bīskaps
2006.gada 12.augustā | 
