Daudzas mūsu vajadzības ir tikai šķietamas Daba necieš tukšumu. Cilvēks ir persona, kas radīts, lai dāvātu sevi citiem, lai priecātos par viņu labumu un palīdzētu pievarēt ļaunumu, kas piemeklē vai apdraud kādu. Ja cilvēks nevēlas mīlēt savus tuvākos, tad viņš izturēsies pret tiem graujošā veidā, piemēram, tos apskaužot. Apskatīsim materiālo lietu skaudības izpausmi – tai pakļaujas arī tie, kuri, citējot sv. Akvīnas Tomu, ”dodas ceļā uz nekurieni”. Nauda un bagātības ir pārejošas vērtības, tās nevar būt cilvēka dzīves galamērķis. Tie, kas tās uzskata par galamērķi, dodas uz nekurieni. „Tikko tu esi savas acis tai pievērsis, redzi, tā jau ir pazudusi, jo tā iegūst sev spārnus kā ērglis, kas paceļas padebešos.” (Sak 23,5) „Pasaule un tās kārtība pāriet, bet kas izpilda Dieva gribu, paliek mūžīgi.” (1 Jņ 2,17) Šai skaudībai sevišķi patīk ganīties uz dažādām šķietamām vajadzībām. Tie reklāmas lietpratēji, kuri nebaidās atsaukties arī uz dažādiem tumšiem spēkiem, kas mīt cilvēkā, zina, piemēram, cik daudz var sasniegt, pamodinot cilvēkā tā saucamo trīsstūra tieksmi. Proti, cilvēks iekāro kādu lietu, nevis tāpēc, ka tā viņam būtu vajadzīga, bet gan tāpēc, ka tā pieder kādam trešajam. Apzinoties to, ka daudzas mūsu vajadzības ir tikai šķietamas, mēs varam pamanīt, cik mūsu skaudība, kuru uzkurina šādas iegribas, ir nenopietna. Šajā brīdī būtu vērts atgādināt ģeniālo Juljana Tuvima (Juliana Tuwima) asprātīgo definīciju par lietām, kas ir nepieciešamas dzīvei. Tās ir lietas, par kurām mūsu vecvectēvi pat nevarēja iedomāties. Balva par saskanīgu savu materiālo vajadzību un vēlmju izkopšanu ir ļoti iespaidīga. Proti, kādā ļoti reālā veidā visa pasaule kļūst par manām mājām. To brīnišķīgi ir uztvēris izcilais, bet diemžēl pārāk maz pazīstamais, domātājs Henriks Elzenbergs. „Alkatīgs cilvēks savām vajadzībām no visas Dieva radītās pasaules izgriež tikai to labumu, kas viņam vienam ir noderīgs, un to aprij: kāds nabadzīgums! Cilvēks, kas ir atteicies no visa, nerūpējas par to, kas viņam vairāk vai mazāk varētu būt noderīgs: personīgo dzīvi viņš reducē līdz visvienkāršākajai tās izpausmei; bet par to visa šī pasaule viņam atklājas savā pārveidotā spožumā; tāds cilvēks šajā pasaulē neko necenšas ieguldīt, jo ir atmetis jebkādu mantkārību un nekāro pēc savu darbu augļiem. Kad viņš uzkāpj kalna virsotnē un, ar skatienu aptvēris plašo apkārtni, saprot, ka neviens šīs dzīvinošās, lielās zemes gabals nav viņa absolūts īpašums, tieši tad tā visa kļūst viņa. Viņš to neaptraipa ar savtīgu vēlēšanos no tās iegūt kādu labumu tikai sev; tā ir tīra, un viņš ar tīru sirdsapziņu var priecāties par tās skaistumu”.
Prast saklausīt, kam mūs aicina Dievs
Reizēm mūsu nespēju mīlēt tuvāko mēs cenšamies aizlāpīt ar skaudīgu ieinteresētību par nemateriālajām vērtībām, kuras bauda kāds cits cilvēks. Diemžēl var runāt par mūsu māniju salīdzināt sevi ar citiem. Tuvāko var apskaust pilnīgi par visu: par viņa veselību, par spējām, par vidi, kurā viņš piedzimis un uzaudzis, par laulāto draugu, par labiem bērniem, par temperamentu, par arodu, par dažādiem panākumiem, jā, pat par laba darīšanu. Tieši uz šo pēdējo skaudības izpausmi attiecas vārdi no svētdienas vesperēm: „To redzēs grēcinieks un dusmosies, viņš griezīs savus zobus un nonīks.” (Ps 112,10) Diemžēl mums sev jāatklāj rūgta patiesība: „Kas ir ļāvies nemitīgai mānijai salīdzināt sevi ar citiem, tas lielā mērā iznieko savu dzīvi. Tāds nejūt ne savu neatkārtojamību, ne arī saprot tos dzīves uzdevumus, kurus tikai viņš, un neviens cits, var paveikt.” Skaidrs, ka mēs, cilvēki, esam daudzi miljardi, bet tāds kā es Dievam ir tikai viens. Katru cilvēku Viņš ir iemīlējis atsevišķi, zina saukt vārdā, ”ir izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā”(Ef 1,4). Un katrs no mums – tieši ar tādu veselību, kāda mums ir, tieši ar tādu dabisko un sabiedrisko pūru, kādu esam saņēmuši, tieši ar tādu laulāto draugu, un ne citu, utt. – Dievs aicina izpildīt savu dzīves aicinājumu. To enerģiju un uzmanību, kuru izniekoju, apskaužot tuvāko par viņa likteni, man drīzāk būtu jāveltī, lai atpazītu Dieva gribu. Tiešām ir vērts saklausīt un izpildīt visu to, kam mani aicina Tas, kurš mani mīl vairāk, nekā spēju to iztēloties. 
Foto: Freedigitalphotos.net
|
