Uzlūkosim vērīgāk šos trīs mācekļus: mācekli, kuru Jēzus mīlēja un kurš bija piekļāvies Jēzus krūtīm, tad nodevēju Jūdasu un Sīmani Pēteri, kurš draudot briesmām, Jēzu noliegs. Māceklis, kuru Jēzus mīlēja, simbolizē to ciešo vienotību ar Jēzu, kuru Dievs ir apsolījis mums visiem. Mūsdienu sabiedrībā, kad cilvēka iztēlē tiek uzjundīts viss netīrais, mēs ar zināmu mulsumu lasām to, ka māceklis, kuru Jēzus mīlēja, bija piekļāvies „pie Viņa krūtīm” (Jņ 13,23). Bet evaņģēlija autora nolūks ir norādīt uz neparasto un pilnīgo Viendzimušā Dēla un Mūžīgā Tēva vienotību. Šī vienotība ir parādīta kā Dēla atrašanās „Tēva klēpī” (Jņ. 1, 18). Lūk, saskaņā ar šo vienotību, īstenojas mūsu savienošanās ar Jēzu Kristu. Tieši tāpēc arī apustulis Pāvils var teikt: „Vairs ne es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.” Tālāk runāsim par nelaimīgo mācekli Jūdasu. Ko nozīmē tas, ka pēc maizes gabaliņa baudīšanas, kuru viņam pasniedza Jēzus, viņā iegāja sātans? Lūk, tas bija viens no pēdējiem Jēzus centieniem viņu glābt. Diemžēl Jūdass savā ļaunumā vēl vairāk nostiprinājās. Savās ikdienas gaitās mums arī gadās ļaunprātīgi izmantot Dieva dāvanas. Jūdass pieņēma Dieva dāvanu tieši no Dieva Dēla rokām, bet stūrgalvīgi palika pie sava ļaunā nodoma. Sv. Augustīns to komentēja sekojoši: "Jūdass jau pirms tam bija pakļāvies sātanam, tagad kļuva par pilnīga sātana īpašumu – ļāva viņam iemājot sevī." Savukārt apustuļa Pētera nodevība līdz pat pasaules beigām būs mums atgādinājums tam, cik ļoti mūsu uzticība Jēzum Kristum ir atkarīga no Dieva žēlastības. Pēteris bija absolūti drošs, ka nekad savu Mācītāju neatstās. Un ļoti drīz dabūja saprast, ka cilvēka mīlestība uz Jēzu, kas balstīta vienīgi uz saviem spēkiem, līdzinās mājai, uzbūvētai uz smiltīm. Katedrāle.lv | 
