Gandarīšanas sakramentā konkretizējas cilvēka vēlme pēc atgriešanās un izlīguma; tajā cilvēks izsaka visu, kas viņā ir, šādi darot labu savai dvēselei un atbrīvojoties no ikvienas iekšējās netīrības. Savukārt pēdējās divās nedēļās pirms Lieldienām svētā liturģija vērš mūsu skatienu uz Kristus ciešanām (ne velti senākajā Romas liturģijas formā šo svētdienu sauc par Kunga Ciešanu pirmo svētdienu).
Šādai Kristus ciešanu kontemplācijai ir trīs motīvi: vispirms jau tas, ka cilvēks vienmēr cenšas izvairīties no ciešanām – “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris” (Jņ 11, 21). Tomēr ciešanas ir neatņemama mūsu būtības sastāvdaļa, jo cilvēks ir ierobežots, vājš, mirstīgs. Daudzi nevēlas būt mirstīgi un uzvedas tā, it kā būtu dievi – pašpietiekami, neapstrīdami, visuvareni. No šī pirmgrēka – vēlmes būt kā Dievs – ceļas ikviens ļaunums. Lūk, kādēļ nākamajās divās nedēļās Baznīcas liturģija mums ļaus uzlūkot nevienu citu kā cietēju kalpu, lai mēs spētu atraisīties no savas lielummānijas un vēlmes būt kā Dievs (sal. Is 52,13–53,12).
Esam nonākuši pie otrā motīva: mums jānostājas Kristus ciešanu priekšā, lai tajās atrastu sevi. Ejot līdzi Kungam Viņa krusta ceļā, mēs varam atklāt arī savas dzīves pieturas punktus. Kristus ciešanās mūsu personiskās ciešanas kļūst pieņemamas un izturamas. Mēs zaudējam tik daudz laika un spēka, sūdzoties par neveiksmēm, sāpēm un ciešanām, bet neaizdomājamies, ka, veltot savas likstas Dievam un esot vienoti ar Kristu Viņa agonijā, mēs varam gūt jaunu spēku un atklāt jaunu laiku – laiku ar Dievu.
Visbeidzot, raugoties Jēzus ciešanās, mēs saprotam, ka neesam vieni paši. Cilvēks, piedzīvojot ciešanas, bieži vien jūtas vientuļš, izslēgts no veselo kopības, izolēts. Tik tiešām, nereti cilvēki izvairās no tā, kurš cieš, un arī viņš pats nevēlas kļūt par nastu un traucēkli. Kopība ar Kristu sniedz spēku atrisināt šādu situāciju. Nevienam nav jājūtas izslēgtam no dzīves vai atstumtam piemeklēto ciešanu dēļ, bet gan jāatklāj, ka viņš ir cilvēks, kuram pieskāries Dievs; cilvēks, kurš tic, ka spēj ciest kopā ar Kristu, lai šādi kopā ar Viņu sasniegtu arī godību. Turklāt sastapšanās ar ciešanām, ko nes slimība vai nāves tuvums, caur pārbaudījumiem pārveido līdzcilvēkus un paplašina līdzcietības un tuvākmīlestības vārstuļus mūsu sirdī.
Katrs ir nonācis vai nonāks Martas un Marijas situācijā, sastopoties ar tuva cilvēka ciešanām vai nāvi. Šādi katrs nostājas cilvēka dzīves pēdējā noslēpuma priekšā: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība... Vai tu tam tici?” (Jņ 11, 25-26) Šodien kristiešu kopienai vaļsirdīgi jāatzīst, ka visas cerības ir Jēzū no Nācaretes: “Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas esi nācis pasaulē.” (Jņ 11, 27) Laimīgi valdošais pāvests Benedikts XVI atzīst, ka “kopība ar Kristu šajā dzīvē mūs sagatavo nāves robežas pārkāpšanai, lai varētu mūžīgi dzīvot ar Viņu. Ticība tam, ka mirušie tiks augšāmcelti, un cerība uz mūžīgo dzīvi atver mūsu skatienu tam, kāda ir mūsu dzīves pamata nozīme: Dievs ir radījis cilvēku augšāmcelšanai un dzīvībai, un šī patiesība piešķir autentisku un noteiktu dimensiju cilvēces vēsturei, viņu personīgajai eksistencei un sabiedriskajai dzīvei, kā arī kultūrai, politikai, ekonomikai. Bez ticības gaismas visa pasaule beidzas ieslēgta kapā bez nākotnes, bez cerības” (sal. Vēstījums 2011. gada Lielajam gavēnim). Ciešanām ir jēga – kopība ar Dievu, kas vienlaikus paplašina arī mūsu brīvības telpu. Evaņģēlija fragmentā par Lācara augšāmcelšanu dzīvības Devējs pats tiek nolemts nāvei ne vien par tautu, bet arī lai sapulcinātu izkliedēto Dieva tautu (sal. Jņ 11, 52-53).
Izdzīvosim Lielā gavēņa liturģiju, padarot to par personīgās dzīves saturu, un atcerēsimies, ka Jēzus dzīve nebeidzās ciešanās – nāves brutalitātē Lielajā piektdienā vai Lielās sestdienas kapa klusumā –, bet gan tās pārsniedz ar Lieldienu nakts uzvaru un augšāmcelšanās vēsti jaunās dienas ausmā. Paliksim uzticīgi svētajā Kristībā gūtajai žēlastībai: “Ar Kristu esam apbedīti Kristībā, ar Viņu esam arī augšāmcelti.” (sal. Kol 2, 12) Mieramtuvu.lv |
