Par to, ka tuvojas Gavēņa laika kulminācija, liecina arī šīsdienas Evaņģēlija lasījums, kurā Pestītājs paziņo: “Ir pienākusi stunda.” Visa Jēzus darbība, gluži kā bulta uz mērķi, ir virzīta uz šo stundu. Jo tajā atklāsies Jēzus Kristus, pasaules Pestītājs, – nevis kā tāds, kas liks sabrukt lielajām impērijām un pasludinās karu pret okupantiem, bet gan kā kviešu grauds, kas, zemē kritis, gan tiks aprakts, bet pēc tam nesīs daudz augļu. Jēzus, piekalts krustā un pacelts virs zemes, pievilks pie sevis visus, ļaujot ikvienam cilvēkam atgriezties draudzībā ar Dievu.
Apsolītā pestīšana neattiecas tikai uz ebreju tautu, bet gan uz visām tautām. Šīsdienas evaņģēlijā lasām, kā daži grieķi vēršas pie apustuļa Filipa, sakot: “Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu!” Mums katram noteikti ir gadījies, ka, atrodoties uz ielas kādā nepazīstamā pilsētā, ir jāuzrunā kāds, lai pajautātu: “Piedodiet, vai jūs zināt, kā nokļūt...” Un nereti gadās, ka esam satikuši cilvēku, kas tur atrodas tāpat vien, gadījuma pēc, nepazīst apkārtni un nespēj atbildēt uz mūsu jautājumiem. Tādā gadījumā paliekam bez skaidrības un mūsu maldīšanās turpinās.
Šīsdienas evaņģēlijā minētajiem grieķiem klājās daudz labāk, jo viņi sastapa īstos cilvēkus – apustuļus Filipu un Andreju, kas zināja norādīt pareizo ceļu pie Jēzus. Cik brīnišķīgi ir sastapt īsto cilvēku īstajā laikā – tajos mūsu dzīves svarīgajos brīžos, dzīves krustcelēs, kad ir jāpieņem lēmumi, kas mūsu dzīvē var nest radikālu pagriezienu un nākotnē kalpot garīgajai izaugsmei.
Mēs gribam redzēt Jēzu! Lūk, lūgums, kas pauž vēlmi iegūt personīgu pieredzi, iepazīt Jēzu, Viņu redzēt. Filips un Andrejs šo lūgumu izsaka Jēzum. Redzam, ka tikšanās ar Kungu nav kāda nejaušība un nav arī privāts sasniegums. Patiesa sastapšanās ar Jēzu ir pieredze, kas tiek dzīvota un svinēta, vienīgi pateicoties ticīgo kopienai – Baznīcā.
Kādam var šķist, ka Jēzus neatbildēja uz grieķu lūgumu. Varbūt Viņš bija noraizējies, domājot par daudzajām ciešanām, kas Viņam drīz būs jāizcieš? Nē, patiesībā Jēzus teiktā līdzība par kviešu graudu, kas mirst, lai nestu augļus, ir godīgākā un labākā atbilde uz grieķu jautājumu, jo redzēt Jēzu nozīmē redzēt arī Viņa ciešanas un krustu. Jāņa evaņģēlijā Kristus krusts un Viņa godība atklājas vienā un tajā pašā laikā. Krusts ir ticamākais pierādījums Dieva mīlestībai pret cilvēkiem.
Dievs ir mīlestība, un tieši krusts to pilnībā atklāj. Ja kviešu grauds, iekritis zemē, nenomirs, tas paliks viens, bet, ja nomirs, tas dos daudz augļu. Visas pasaules pestīšana ir iespējama, pateicoties Jēzus Kristus nāvei – Viņš ir visizcilākais kviešu grauds, kas nes labākos augļus.
Jaunajā mīlestības bauslī Jēzus aicina līdzdarboties gan savus apustuļus, gan arī mūs, kas esam Viņa mācekļi šodien. Kāds jezuītu misionārs stāstīja par savu darbu Indijas ziemeļos un par kādu indiešu jaunieti, kas pieņēma kristīgo ticību jezuītu misijā. Šī indiešu jaunekļa vārds bija Sundars, viņš dzīvoja kalnainā apvidū Indijas ziemeļos. Reiz aukstā ziemas laikā Sundars kopā ar kādu budistu mūku kājām devās pāri kalniem uz kādu klosteri. Pēkšņi laika apstākļi strauji pasliktinājās, sāka pūst ļoti auksts vējš, tuvojās nakts un draudēja briesmas, ka abi ceļotāji, nesasnieguši ceļa mērķi, varētu nosalt.
Kad viņi šķērsoja kādu šauru kalnu pāreju, abi sadzirdēja palīgā saucienus. Pāris metrus zemāk bija redzams kāds cilvēks, kas paslīdot bija nokritis, savainojis kāju un vairs nevarēja turpināt ceļu.
To redzot, budistu mūks brīdināja Sundaru: “Neapstājies! Dievs šim cilvēkam ir lēmis tādu likteni. Mēs nedrīkstam tajā iejaukties, viņam pašam ar to ir jātiek galā. Tā māca mūsu tradīcija. Steigsimies, lai varam ātrāk sasniegt klosteri, ka arī mēs te nenosalstam!” Uz to Sundars atbildēja: “Mana tradīcija man māca, ka Dievs man ir licis būt šeit, lai es palīdzētu savam brālim!”
Sundars nokāpa aizā, uzcēla uz savas muguras savainoto ceļinieku un lēnām, ar lielu piepūli un grūtībām, devās uz priekšu.
Nakts bija neredzēti auksta, un dziļais sniegs apgrūtināja iešanu, bet Sundars nepameta savu jauno ceļabiedru. Viņu ķermeņi, sakļāvušies viens ar otru, saglabāja siltumu, un tā Sundars soļoja līdz rīta ausmai.
Kad viņi bija vairs tikai dažus simtus metru no klostera vārtiem, Sundars pamanīja savu biedru – budistu mūku... Tas bija pakritis sniegā un nosalis. Tīrīdams sniegu no mūka mirušās miesas, puisis atcerējās vārdus no Evaņģēlija: “Kas mīl savu dzīvību, tas to pazaudēs, bet, kas ienīst savu dzīvību šajā pasaulē, tas to saglabās mūžīgajā dzīvē.” Sundars izdzīvoja, jo ticēja un gribēja izpildīt Jēzus teiktos vārdus: “Es atdodu savu dzīvi, lai citiem būtu dzīvība.”
Šī Gavēņa piektā svētdiena tiek saukta par Kviešu grauda svētdienu – mēs apceram tēmu par kviešu graudu, kas tiek aprakts zemē, mirst aiz mīlestības un nepaliek viens, bet nes daudz augļu. Jēzus mūs aicina sekot Viņam un kļūt patiešām brīviem – brīviem no egoisma un no grēka verdzības. Jēzus mūs aicina kļūt par savas dzīves noteicējiem, lai mēs būtu spējīgi to dāvāt, tāpat kā Viņš dāvāja savu dzīvību, jo dzīvot nozīmē dzīvi dāvāt. Svētais Asīzes Francisks ir teicis: “Tikai dodot, ir iespējams saņemt, un, tikai mīlot, ir iespējams būt mīlētam.” Amen. Mieramtuvu.lv
Foto: dan |
