Katrreiz, kad es dodos uz baznīcu, lai svinētu Svēto Misi, man prātā nāk Īstenās Atziņas vārdi (Sak 9,5), kuri no jauna atskan Jēzus runā Kafarnaumas sinagogā (sal. Jn 6): „Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējis.” Par personu kļuvusī Īstā Atziņa ir saklājusi „galdu” un pilsētas augstienēs (turpat) liek atskanēt aicinājumam. Šī Īstenā Atziņa pati ir kļuvusi pa Miesu; Dieva Vārds mūs ielūdz uz Savu mielastu. Baznīca ir tā, kas svin Euharistiju. Šai nolūkā Kristus saaicina kristiešus. Svētais Gars viņus sapulcina, lai tie izveidotu vienu vienīgu ķermeni un pateiktos Dievam Tēvam.
Svētdienas Mise
Es vēlētos piedāvāt pirmo tēmu, kas Jums palīdzētu dziļāk pārdzīvot Svēto Misi. Man atkal jāatgriežas pie kāda momenta. Es ar bažām domāju, ka šodien, pateicoties, „supertirgu” un tirdzniecības centru ērtībām, daudzu cilvēku reliģisko dzīvi ietekmē pieradums pie „pašapkalpošanās”. Galvenokārt tas tā notiek lielpilsētās, kur ir daudz baznīcu. Ar to es gribu teikt: „supertirgum” ir garākais darba laiks, visvairāk pieprasītās preces, tas apmierina visdažādākās gaumes. Un tas viss, lai apkalpotu „klientūru”, lai to pievilinātu un saglabātu. Tāpat ir cilvēki, kuri no Baznīcas vienmēr sagaida pieprasījumam atbilstošas patēriņa preces visiem un katram atkarībā no „praktizējošā ticīgā” vēlmēm. Mani draugi, šāda attieksme neder! „Praktizējošie ticīgie” neveido „praksi”, un Svētajai Misei nav jāpiemērojas „tirgus” vajadzībām. Uz Svēto Misi mēs neejam tāpēc, lai apmierinātu mūsu reliģiskās jūtas, arī ne tāpēc, ka mums būtu prieks vai vajadzība to darīt kādā noteiktā dienā vai brīdī. Mēs piedalāmies svētdienas dievkalpojumā (saskaņā ar senu liturģisko praksi to var sākt svinēt jau sestdienas vakarā) tāpēc, ka Kungs mūs aicina, Svētais Gars mūs sapulcina un Dievs, mūsu Tēvs, mūs ir devis Savam Dēlam par mācekļiem. Protams, es zinu, ka šāds apgalvojums var aizvainot kādu no tiem, kuri saka: „Šodien es iešu uz Svēto Misi, jo man tā patīk” vai „Es neiešu uz Svēto Misi, jo man neapmierina ne priesteris, ne baznīca.” No šādām runām mēs redzam, kā jāprogresē Kristus mācekļu ticībai, lai tā būtu katoliska vārda pilnā nozīmē. Dievs mūs patiešām ik svētdienu aicina kopā, Viņš grib redzēt savu tautu baznīcā, lai tā pastāvētu ar Euharistijas sakramenta palīdzību. Pie tam mēs saņemam žēlastības, kas ir paredzētas dieva bērniem. Jo tas ir mūsu gods, mūsu aicinājums slavēt Dievu „caur Kristu, ar Viņu un Viņā”. Jā, jāatzīst, ka tā ir žēlastība būt Dieva „izvēlētiem”, piederēt Viņa tautai, „stāvēt Viņa priekšā un kalpot Viņam”, kopā ar citiem veidot Baznīcu kā Kristus ķermeni, kā Svētā Gara templi. | 
