Tā rīta noslēgumā es uznācu uz skatuves, lai uzrunātu ļaužu pūli. Pirmais, ko darīju, es palūdzu visiem jauniešiem kliegt tik skaļi, cik vien var. Tas, kas sekoja, līdzinājās apmēram desmit reaktīvo lidmašīnu vienlaicīgas pacelšanās troksnim vai varbūt “Beatles” koncertam. Kad viņi beidzot nomierinājās, es teicu: “Es vēlos, lai jūs atcerētos šo skaņu, jo, ja mēs varētu izmantot šo enerģiju Kristus mērķu labā, mēs varētu pārveidot visu šo pilsētu vienas nakts laikā.” Es patiešām ticu, ka Vatikāna II koncila universālais aicinājums uz svētumu lielā mērā ir nerealizēts sapnis. Vairums katoļu vēl joprojām nav sapratuši, ka viņu aicinājums ir nest savu ticību tirgus laukumos, skolās, biroju ēkās, valdības gaiteņos, sporta laukumos un ielās. Es vēlējos, lai šie Dienvidkalifornijas Universitātē sapulcējušies bērni vismaz sāktu domāt par šo diženo misiju. Tālāk es padalījos ar trim garīgām patiesībām, kuras es aicināju viņiem apgūt. Pirmkārt, es teicu, ja viņi grib būt laimīgi, viņiem ir jāspēlē vairāk “iztukšošanas” spēli, nevis “savākšanas” spēli. Sekulārā kultūra tūkstoš veidos stāsta viņiem, ka laimes atslēga ir piepildīt viņu dzīves ar pasaules labumiem, precīzāk, ar naudu, juteklisko baudu, varu un slavu. Skatoties, es viņiem sacīju, gandrīz jebkuru filmu, klausoties gandrīz jebkuru populāro dziesmu, uzlūkojot gandrīz jebkuru popzvaigzni, jūs dzirdēsiet šo vēsti atkal un atkal, atkārtotu ad nauseam (red.: - līdz riebumam (lat.val.)). Bet tieši tāpēc, ka mēs visi esam pieslēgti Dievam, tas ir, tā teikt, bezgalīgajai laimei, neviens no šiem galīgiem labumiem nekad neapmierinās mūsu sirds ilgas. Patiešām, jo nerimstošāk mēs dzenamies pēc tiem, jo neapmierinošāki un atkarību veicinošāki tie kļūst. Toties “iztukšošanas”spēle piedāvā veidu, kā jūsu dzīvi pārvērst dāvanā. Manis skaidrotā norādījuma formula ir diezgan vienkārša. Tā kā vienīgi Dievs piepilda sirds tukšumu, un tā kā Dievs ir mīlestība, tad tikai radikālas mīlestības dzīve patiešām mūs piepildīs un darīs laimīgus. Lai gan tas atbilst visstingrākajiem loģikas principiem, šo vēsti vienmēr ir bijis grūti pieņemt. Tā vienmēr tikusi pretnostatīta sabiedrībā valdošajai kultūrai. Otra pamācība, ko devu, bija šī: nesamierinieties ar garīgu viduvējību! Pilnīgi pareizi, ka mēs cīnāmies par izcilību ikkatrā savas dzīves arēnā: biznesa, sporta, medicīnas, mākslas u.c. Taču domājam, ka viss ir kārtībā, ja ignorējam garīgo dzīvi vai arī, ja mēs vispār par to domājam, veltam tai tikai mazumiņu mūsu laika un uzmanības. Tomēr, salīdzinot ar pasaulīgajām aktivitātēm, garīgais darbs ir bezgala svarīgāks, jo tam ir nebeidzama, mūžīga iedarbība. Kad jaunais priesteris Karols Vojtila (pāvests Jānis Pāvils II) veda jauniešus pārgajienos un kajaku izbraucienos Krakovas apkaimes mežos divdesmitā gadsimta vidū, viņš ieaudzināja viņos lielā piedzīvojuma izjūtu, kas piemīt dzīvei kopā ar Kristu. Tajā laikā, kad Polijas komunistiskā valdība mēģināja apspiest katoļticību, Vojtila aicināja savus jaunos aizbilstamos būt svētiem. Un kad šie bērni pieauga, viņi kļuva par ievērojamiem katoļu biznesa līderiem, lieliem katoļu rakstniekiem, izciliem katoļu zinātniekiem un politiķiem, kuri vadīja revolūciju, kas galu galā noveda pie Padomju impērijas sabrukuma. Viņi nepiekrita būt par remdeniem katoļiem, un tāpat arī jums nevajadzētu tādiem būt, es teicu jauniešiem Galen Center arēnā. Trešā garīgā pamācība, kurā dalījos, bija šī: esiet nemiernieki! Mēs pielūdzam krustāsisto Jēzu - Viņu, kurš tik ļoti stāvēja pāri tā laika reliģiskajiem, kulturālajiem un politiskajiem spēkiem, ka tie meklēja iespēju, kā Viņu nogalināt. Visi Jēzus apustuļi, izņemot Sv.Jāni, mira mocekļa nāvē. Ikviens Romas bīskaps Baznīcas dzīves pirmajā gadsimtā tika nonāvēts savas ticības dēļ. Un ja jūs domājat, ka mocekļu laiki ir beigušies, es paziņoju jauniešiem, padomājiet rūpīgāk. Divdesmitajā gadsimtā bija daudz vairāk to, kuri ar savu dzīvi liecināja par ticību, nekā visos iepriekšējos gadsimtos kopā. Mēs, kristieši, esam nemiernieku kompānija – un tam vajadzētu uzrunāt jaunatnes ideālismu un ietiepīgo garu. Un nestāstiet man, ka dumpinieki ir dziedātāji un popzvaigznes! Tamlīdzīgu cilvēku, apmātu ar bagātību, baudām, slavu un varu, ir absolūts vairākums, vidusmērs, parasti kā dubļi. Ja jūs gribat redzēt īstu dumpinieku, es teicu, cieši palūkojieties uz nesen kanonizēto Svēto Hosē Sančesu del Rio, četrpadsmit gadus veco puisi, ko nogalināja Cristero sacelšanās (red.: – Cristero karš jeb La Cristiada (1926. – 1929.) bija plašas katoļu cīņas daudzos Meksikas štatos pret sekulāro, antikatolisko un antiklerikālo Meksikas valdības politiku) laikā divdesmitā gadsimta sākumā. Spīdzināts, apsmiets, piespiests maršēt uz savainotajām kājām, nošauts uz sava kapa malas, tomēr viņš nekad neatsacījās no savas katoliskās ticības. Kāds prieks bija redzēt tik daudz jauniešu, sapulcējušos kopā sadraudzībā un entuziasmā par Kungu Jēzu. Lai viņu pulks pieaug! Ncregister.com
Tulk.: D.B.
Foto: flickr.com/aeortiz/ Bīskaps Roberts Barons (Robert Barron) ir viens no atzītākiem mūsdienu kultūras tēmu komentētājiem Romas katoliskā Baznīcā. R. Barons ir vairāku grāmatu un eseju autors, teologs, orators un kalpošanas kustības, kas izmanto plašsaziņas līdzekļus "Word on Fire" dibinātājs. Kopš 2015.g. 8.augusta R.Barons ir palīgbīskaps Losandželosas arhidiecēzē. |
