Pamatojums nostādnei mīlēt ienaidnieku
Tā ir atziņa, ka arī ienaidnieks ir Dieva radīts un viņā ir ieliktas pārdabiskās vērtības, ka mēs paši, mīlot ienaidniekus, kļūstam līdzīgi Dievam, t.i., pilnīgi. Dievs grib, lai mēs mīlētu ienaidnieku, kā Kristus mīlēja tos, kas viņu sita krustā, lūdzoties par viņiem: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.” (Lk 23,34) Arī svēto dzīvē spilgti parādās ienaidnieku mīlestība, piemēram, sv. Stefana lūgšana nāves brīdī (attēlā): “Kungs, neieskaiti viņiem šo grēku!” (Apd 7,60) Kādu padomu mums dod askētika attiecībā uz mīlestības praktizēšanu un pilnveidošanu pret ienaidnieku? Vispirms jāparāda labvēlības mīlestība – tā ienaidniekam nenovēl neko ļaunu, nekādā veidā nenodara kaitējumu. Taisnīgā pusei ir pirmajai jāmeklē un jāpiedāvā izlīgums. Ienaidniekam pēc iespējas jācenšas darīt labu, tomēr tas jādara ar gudrību, jo neviens tikums nepastāv bez gudrības. Ir gadījumi, kad ienaidniekam var atteikt vispārējās tuvākmīlestības apliecinājuma zīmes, un ir arī gadījumi, kad viņam var izrādīt īpašas tuvākmīlestības apliecinājuma zīmes. Kristus pavēle aizliedz ienīst ienaidniekus, atriebties un turēt uz tiem dusmas. Ienaidnieku jācenšas mīlēt gan iekšēji, gan ārēji. Mums jābūt tā noskaņotiem, ka esam gatavi arī ienaidniekam vajadzības gadījumā palīdzēt. Saviem ienaidniekiem jācenšas parādīt vispārējas tuvākmīlestības cieņas zīmes, jo tās pienākas visiem cilvēkiem, arī ienaidniekiem. Neizrādīt šīs zīmes nozīmē ienīst cilvēku, kas ienaidniekus vēl vairāk nostiprina savstarpēji naidīgā nostājā.
Vispārējās tuvākmīlestības apliecinājuma zīmes
Tās ir zīmes, kuras ir pierasts izrādīt, lai apliecinātu ikvienam cilvēkam pienākošos cieņu, t.i., atņemt sveicienu, atbildēt uz jautājumu, atbildēt uz vēstulēm, neizslēgt no kopējām lūgšanām, no labdarības, neatteikt parastos pakalpojumus, novērst zaudējumus, ja vien tas ir viegli izdarāms. No otras puses, īpašas tuvākmīlestības apliecinājuma zīmes pienākas tikai tuviem draugiem. Tās nepienākas pat parastiem svešiniekiem. Ja ienaidniekam neizrāda īpašās tuvākmīlestības apliecinājuma zīmes, viņš to nevar uzskatīt par ienaidu, bet vienkārši par īpašas draudzības trūkumu.
Īpašās tuvākmīlestības apliecinājuma zīmes
Tās ir zīmes, kas ir nozīmīgākas nekā vispārēja tuvākmīlestības apliecināšana. Tās izrāda vistuvākajiem cilvēkiem, ar kuriem saista visciešākās saites. Tas nozīmē šos cilvēkus uzņemt savās mājās kā viesus, lūgt pie viesību galda, iepriecināt bēdās, apmeklēt slimībā, draudzīgi uzrunāt, bieži apmainīties ar vēstulēm, satiekoties pirmajam sveicināt. Kādos gadījumos varam atteikt ienaidniekam vispārējās tuvākmīlestības apliecinājuma zīmes? Tā rīkoties varam tad, ja ir cerība, ka ienaidniekam šis apstāklis liks labot savu vainu. Ja priekšnieku ir apvainojis padotais, tad, lai viņu pelnīti sodītu, drīkst tā rīkoties. Arī izrādot savu sašutumu par nodarīto netaisnību, var neizrādīt šīs tuvākmīlestības apliecinājuma zīmes. Tomēr visos minētajos gadījumos nedrīkst paturēt naidu pret ienaidnieku. Var gadīties, ka ienaidniekam ir pat jāparāda īpašās tuvākmīlestības apliecinājuma zīmes.
Kādos gadījumos izrādīt īpašās tuvākmīlestības zīmes?
To var darīt tad, ja šo zīmju neizrādīšana var būt par ieļaunojumu citiem (mūsu pienākums ir sargāties no visa, kas tuvākajam var kaitēt, bet tikai apstākļos, kad tas ir viegli izdarāms). Īpašu tuvākmīlestību ienaidniekam var izrādīt tad, ja tas pamudina ienaidnieku uz izlīgšanu un labošanos (tuvākmīlestība mudina mūs viņus atturēt no grēka, ja vien tas ir iespējams). Vēl to var darīt tad, ja šo zīmju neizrādīšana būtu naida padziļināšana un nelabvēlības zīme. Vispārējās tuvākmīlestības apliecinājuma zīmju atteikšana var būt arī grēks pret mīlestību. Tas ir tad, ja metam līkumu, lai nesastaptu ienaidnieku, arī bez naida sirdī, un ja ienaidnieks ievēro, ka līkuma mešana notiek viņa dēļ. Grēks rodas tad, ja naida dēļ nesveicinām ienaidnieku un to klaji izrādām (cilvēku pulkā visus sveicinām, bet ienaidnieku ne). Ikdienišķu grēku pieļauj tie, kas ir labi pazīstami (darbabiedri, skolasbiedri, ģimenes locekļi), bet kuru starpā ir nesaskaņa nenozīmīga iemesla dēļ un kuri kādu neilgu laiku viens otram neizrāda pat vispārējās tuvākmīlestības zīmes. Grēks kļūst liels, ja nesaskaņai vai ķildai pievienojas naids un citu cilvēku ieļaunošana. Kristus noteikums mīlēt ienaidnieku nav viegls, bet tas kalpo gan mūsu pašu, gan mūsu tuvākā labumam. Tā pildīšanai ir nepieciešama Svētā Gara dāvana – gudrība. Tā nepieciešama arī, lai mēs savā starpā mācētu izlīgt. Ja kāds ir piedzīvojis pārestību no sava tuvākā vai līdzcilvēka, kuru, iespējams, kādu laiku uzskata par savu ienaidnieku, tad mīlestības bauslis mudina viņu meklēt izlīgšanu, un šajā darbā palīdz mīlestības tikuma praktizēšana. Vēl vairāk tas jādara tad, ja ienaidnieks pats sāk meklēt izlīgumu. Izlīgšanas piedāvājums pieprasa piedot aizvainojumu un netaisnību. Ir jāparāda ārējās piedošanas zīmes, lai gan ne tūlīt pēc nodarītās netaisnības. Nav pienākums atbrīvot pārestības darītāju no netaisnības labošanas un zaudējumu atlīdzināšanas. Tāpat arī nav pienākums ar pāridarītāju noteikti atjaunot agrāko draudzību, lai gan Kristus mīlestības dēļ jārūpējas, lai mēs esam gatavi pilnībā piedot: “Piedodiet cits citam, tāpat kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Ef 4,31) "Nāc", Nr.120
Foto: Svētā Stefana lapidācija (nomētāšana ar akmeņiem), Rembrants (1625), wikimedia.org | 
