Palasīsim...  Raksti

Sv. Jāņa dzīve un aicinājums

Viņš ir ­dzi­mis1499. ga­da 6. jan­vā­rī Spā­ni­jā, Kas­tī­li­jas re­ģi­onā. Ir zi­nāms, ka Jā­ņa tēvs pēc iz­cel­smes bi­ja jūds. Šis fakts kļuva par iemeslu daudziem liktenīgiem pagriezieniem viņa dzīvē, kaut arī Jāņa vecāki bija kristieši. Pēc sko­las ­beig­ša­nas Jā­nis trīs ga­dus stu­dē­ja Sa­la­man­kas uni­ver­si­tā­tē, bet pēc tam nā­ka­mos trīs ga­dus fi­lo­zo­fi­ju un te­olo­ģi­ju ci­tā uni­ver­si­tā­tē. Viens no tā lai­ka sla­ve­nā­ka­jiem te­olo­giem – Domingo de So­to, dominikānis, svē­to Avi­las Jā­ni uz­ska­tī­ja par vie­nu no sa­viem vis­la­bā­ka­jiem mā­cek­ļiem. 1526. ga­dā Jā­ni ie­svē­tī­ja par pries­te­ri, kad vi­ņa ve­cā­ki jau bija miruši, un viņš man­to­ja diez­gan lie­lus īpa­šu­mus, ku­rus pār­de­va. Lie­lā­ko da­ļu no ie­gū­tās naudas sum­mas viņš at­de­va na­ba­giem, bet par pāri palikušo nau­du Jā­nis vē­lē­jās do­ties uz Ame­ri­ku, kas tikko bija atklāta kā jauns kon­ti­nen­ts. Pēc sa­vas pri­mī­ci­jas Svē­tās Mi­ses uz svinībām viņš ie­lū­dza div­pa­dsmit uba­gus, ku­rus sa­sta­pa uz ie­las. Kad Jānis gatavojās ar kuģi doties uz Ameriku, viņam pēdējā brīdī to aizliedza, kam par iemeslu bija tēva jūdu izcelsme. Se­vi­ļas ar­hi­bīs­kaps nolē­ma Avi­las Jā­ni pa­tu­rēt pie se­vis.

Misionārā darbība un inkvizīcija

Avi­las Jā­ni jau no paš­iem vi­ņa pries­te­rī­bas sā­ku­miem uz­ska­tī­ja par veik­smī­gu un ap­dā­vi­nā­tu tau­tas mi­si­onā­ru. Ar sa­va or­di­nā­ri­ja at­ļau­ju un pa­vē­li jau 1530. ga­dā Jā­nis sprediķojot devās no pil­sē­tas uz pil­sē­tu, no cie­ma­ta uz cie­ma­tu, bēr­niem mā­cī­ja ka­te­his­mu, bet pie­au­gu­šos prak­tis­ka­jai lūg­ša­nai. Viņš ilg­sto­ši at­ra­dās bikts­krēs­lā, uzklau­sī­da­ms cil­vē­ku grēk­sū­dzes. Biktssols un kancele kļuva par viņa sprediķošanas vietu. Dzī­vo­ja ļo­ti pie­ti­cī­gi, va­rē­tu pat pa­teikt, na­ba­dzī­gi, jo viņam nau­das gandrīz ne­bi­ja un pat zie­do­ju­mus par Svē­tās Mi­ses ­svi­nē­ša­nu viņš ne­pie­ņē­ma.

1531. ga­dā kā­di dievlūdzēji ne­iz­pra­ta līdz ga­lam viņa sprediķus, kas bija par iemeslu tam, lai atkal tiktu celta gaismā viņa tēva tautība. Rezultātā Jāni iz­sau­ca in­kvi­zī­ci­ja un 1532. ga­dā par ķe­ce­rī­bu slu­di­nāšanu ie­me­ta cie­tu­mā, to­mēr ļau­žu aiz­stāvības re­zul­tā­tā pat bez otr­rei­zē­jas no­pra­ti­nā­ša­nas atbrīvoja. No Se­vi­ļas Avi­las Jā­nis de­vās uz Gra­nā­du, ku­r 1538. gada 20. jan­vā­rī no­ti­ka brī­nums – Die­vam pie­vēr­sās svē­tais Jā­nis no Die­va, Bonifratru ordeņa (tulk. – labie brāļi) dibinātājs. Avi­las Jā­nim pie­der arī “pē­dē­jā pi­lie­na” lo­ma ci­ta svē­tā – Fran­ciska Bor­džo – dzīvē, kas no­lē­ma vi­su pār­dot, at­teik­ties no sa­viem īpa­šu­miem un ie­stā­ties Jēzus Sadraudzībā.

No Gra­nā­das svē­tais Avi­las Jā­nis de­vās uz An­da­lū­zi­ju Spā­ni­jā. Šo reģionu Spānija bija pavisam nesen atguvusi no muhamedāņiem, un tur bija nepieciešams misionāru darbs. Ša­jā re­ģi­onā Jā­nis no­di­bi­nā­ja 15 ma­zas sko­las vien­kār­ša­jai tau­tai un trīs lie­las sko­las kris­tī­gās mā­cī­bas apgūšanai, vie­na no tām pat ti­ka pa­aug­sti­nā­ta līdz uni­ver­si­tā­tes lī­me­nim.

Sekotāju pulks un dzimšana Debesīm

Sv. Avi­las Jā­ņa va­dī­bā kuplais mā­cek­ļu pulks iz­vei­do­ja kaut ko lī­dzī­gu kon­gre­gā­ci­jai, ku­ras mēr­ķis bi­ja apus­tu­lis­kais darbs cil­vē­ku vidū un per­so­nī­gās ga­rī­gās dzī­ves pa­dzi­ļi­nā­ša­na.

Latvijā svē­tais Avi­las Jā­nis ir mazāk ­pa­zīs­tams svē­tais, kaut arī par vi­ņu sa­vā lai­kā ru­nā­ja vis­a Spā­ni­ja. Tas varētu būt iz­skaid­ro­jams ar to, ka mū­su zem­ē tajā lai­kā notika re­for­mā­ci­ja, ku­rā viss ka­to­lis­kais ti­ka ap­šau­bīts un ni­ci­nāts. Svē­tais Jā­nis ar sa­viem spre­di­ķiem ie­dves­mo­ja pū­ļus, iz­kau­sē­ja le­du cil­vē­ku sir­dīs un rā­dī­ja ce­ļu uz at­grie­ša­nos, aici­nā­ja gan­da­rīt un la­bot sa­vu dzī­vi. Vi­ņu par ga­rī­go tē­vu uz­ska­tī­ja sv. Jā­nis no Die­va, sv. Avi­las Te­rē­ze, sv. Ignācijs no Lo­jo­las, sv. Fran­cisks Bor­džo, sv. Jā­nis de Ri­be­ra un dau­dzi ci­ti.

1569. ga­da 10. mai­jā pēc cīņas ar slimību Avi­las Jā­nis piedzima De­be­sīm. Tas no­ti­ka ne­tā­lu no Spā­ni­jas pil­sē­tas Kor­do­vas. Mon­til­lā, Je­zu­ītu klos­te­ra baz­nī­cā, viņš ti­ka ap­be­dīts, un tur līdz pat šai die­nai glabājas vi­ņa svē­tās re­lik­vi­jas. Svē­tī­go kār­tā Avi­las Jā­ni ie­cē­la 1894. ga­dā, bet 1970. ga­dā sv. pā­vests Pā­vils VI viņu ka­no­ni­zē­ja.

Rakstītais mantojums un Baznīcas mācītāja gods

Svē­ta­jam Avi­las Jā­nim pie­der vai­rā­ki ie­vē­rī­bas cie­nī­gi rak­sti, ku­ru star­pā ir arī “Di­vi me­mo­ri­āli Tri­den­tas kon­ci­lam”, kas ta­pa no 1545. līdz 1563. ga­dam, un ta­jā tiek iz­tir­zā­ti jau­tā­ju­mi, kas at­tie­cas uz re­for­mām Baz­nī­cā. Tad ir vi­ņa “Ga­rī­gās kon­fe­ren­ces”, kas ir 18 uz­ru­nas par Vis­svē­tā­ko Sak­ra­men­tu; uz­ru­nas par Vissvētāko Jaunavu Mariju un 59 spre­di­ķi. Sa­gla­bā­jušās arī ap 2000 vi­ņa sa­rak­stī­to vēs­tu­ļu. Sv. Avi­las Jā­nis ļo­ti bie­ži ak­cen­tē­ja bie­žas Svē­tās Ko­mū­ni­jas ne­pie­cie­ša­mī­bu. Vi­ņu uz­ska­ta par An­da­lū­zi­jas apus­tu­li.

Pā­vests Pā­vils VI, ka­no­ni­zē­jot Jā­ni no Avi­las un stās­tot par šī svē­tā vī­ra ga­rī­gu­mu, no­rā­dī­ja uz to, ka Jā­nis ļo­ti mī­lē­ja Svē­tos Rak­stus, tos la­sī­ja un do­mā­ja par tiem. Jā­ņa dzī­ve bi­ja pie­pil­dī­ta ar lūg­ša­nu, me­di­tā­ci­ju un Die­va Vār­da slu­di­nā­ša­nu, viņš vi­sā cen­tās se­kot Kris­tum, mī­lē­ja Eu­ha­ris­ti­ju, go­di­nā­ja Jau­na­vu Ma­ri­ju, sar­gā­ja un aiz­stā­vē­ja pries­te­ris­ko ce­li­bā­tu un praktizēja as­kē­zi.

Sv. Jā­nis no Avi­las lie­lu uz­ma­nī­bu pie­vēr­sa lūg­ša­nai – tas ir viens no as­pek­tiem, ku­ru dēļ viņu ie­cē­la Baznīcas mācītāja go­dā. Avi­las Jā­nis mā­cī­ja, ka lūg­ša­nai jā­iet kop­so­lī ar auten­tis­ku kris­tie­ša dzī­vi. Ik­die­niš­ķā dzī­ve mai­nās, pa­tei­co­ties lūg­ša­nai, un lūg­ša­na pa­līdz piln­vei­do­ties ti­ku­mos. Viņš rakstīja: “Dau­dzi pa­ce­ļas lūg­ša­nas augs­tu­mos, to­mēr tik un tā pie­ļauj grē­kus sa­vā dzī­vē, kad pa­beidz sa­vas lūg­ša­nas. Ļo­ti bie­ži raud par Kris­tus cie­ša­nām, to­mēr, līdzko pa­beidz rau­dā­t, Kris­tum liek ciest no jaun­a. Di­žo­jas ar mie­ru, ku­ru rod, cie­šot ko­pā ar Kris­tu, un vien­lai­cī­gi pie­pil­dās ar dus­mām. (..) Lūg­ša­na ne­nes vi­ņiem ne­kā­dus re­zul­tā­tus, jo vi­ņi ne­cen­šas la­bo­ties un mai­nīt sa­vu dzī­vi.”

Auten­tis­ka lūg­ša­na, mā­cīja svē­tais Jā­nis no Avi­las, at­brī­vo no ego­is­ma un pat­mī­lī­bas, tā mā­ca būt pa­ze­mī­gam, pa­cie­tī­gam un pār­i vis­am ie­lej cil­vē­kā iek­šē­jo mie­ru.

Avi­las Jā­nis mē­dza sa­vas lūg­ša­nas lai­kā spon­tā­ni izsaukt sla­vi­nā­ju­ma vārdus Krus­tā­sis­ta­jam par go­du vai kā ci­tā­di ap­lie­ci­nāt sa­vu mī­les­tī­bu uz Vi­ņu: “Ak, svē­tais Krusts, iz­brī­vē man vie­tu, lai es va­rē­tu ko­pā ar Kris­tu būt krus­tā pie­sists! Ērk­šķu kro­ni, pa­pla­ši­nies, lai arī es va­rē­tu nē­sāt te­vi uz sa­vas gal­vas. Nag­las, ne­ie­vai­no­jiet ne­vai­nī­gās ro­kas un kā­jas, bet caur­du­riet ma­nu sir­di. Lai ta­jā ie­mā­jo līdz­jū­tī­ba un mī­les­tī­ba. Kris­tu, ie­skai­ti ma­ni sa­vu mā­cek­ļu pul­kā tā, ka gan ši­nī dzī­vē, gan pēc nā­ves, es kļū­tu par Ta­vas mī­les­tī­bas pa­ver­dzi­nā­to, jo šī mī­les­tī­ba vi­su uz­var.”

Laikraksts "Nāc", Nr. 121

• Saistīta tēma:
  28.06.2021 - Svētie – mūsu ceļabiedri. Svētais Beda Godājamais
  03.11.2020 - Svētie – mūsu ceļabiedri. Sv. Gregors no Narekas, priesteris un Baznīcas mācītājs.
  07.10.2020 - Svētie – mūsu ceļabiedri. Sv. Hildegarde no Bingenas, mūķene un Baznīcas mācītāja.