Pelnu trešdienas, 5. marta, pievakarē Aventīna kalnā, Romā, notika tradicionālā liturģija, kas ievadīja Lielā gavēņa laiku. Tā iesākās ar lūgšanu Svētā Anzelma baznīcā, kam sekoja procesija uz Svētā Sabīnes baziliku. Svētā Mise ar pelnu kaisīšanu notika Svētās Sabīnes bazilikā. To celebrēja kardināls Andželo De Donatis, kurš arī nolasīja pāvesta sagatavoto homīliju. Publicējam Svētā tēva homīlijas pilno tekstu: Šovakar uz mūsu galvām tiks kaisīti pelni. Tie atdzīvina ne tikai atmiņu par to, kas mēs esam, bet arī cerību par to, kas mēs būsim. Tie atgādina, ka mēs esam putekļi, tie virza mūs ceļā uz cerību, uz kuru esam aicināti, jo Jēzus nokāpa zemes putekļos un ar savu augšāmcelšanos velk mūs pie Tēva sirds. Gavēņa ceļš uz Lieldienām ved mūs starp atmiņu par mūsu vājumu un cerību, ka ceļa galā mūs gaida Augšāmcēlušais. Vispirms pārdomāsim par atmiņu. Mēs saņemam pelnus, noliecot galvu uz leju, it kā skatītos uz sevi, ieskatītos sevī. Pelni patiesībā palīdz mums atcerēties savas dzīves trauslumu un niecīgumu: mēs esam putekļi, no putekļiem esam radīti, un putekļos atgriezīsimies. Un ir tik daudz brīžu, kad, raugoties uz savu personīgo dzīvi vai realitāti, kas mūs ieskauj, mēs saprotam, ka "tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs" (Ps 39, 7). Tas, kas mums to māca, ir mūsu trausluma pieredze nogurumā, vājībās, ar kurām mums jāsamierinās, bailēs, kas mūsos mājo, neveiksmēs, kas mūs dedzina no iekšienes, mūsu sapņu īslaicīgumā, apziņā par to, cik pārejošas ir lietas, kas mums pieder. Radīti no pelniem un zemes, mēs pieskaramies savam trauslumam slimībā, nabadzībā, ciešanās, kas dažkārt negaidīti pārņem mūs un mūsu ģimenes. Un atkal apzināmies savu trauslumu, kad mūsu laikmeta sociālajā un politiskajā dzīvē esam pakļauti "smalkajiem putekļiem", kas piesārņo pasauli: ideoloģiska konfrontācija, defolta loģika, atgriešanās pie vecajām identitātes ideoloģijām, kas teorētiski izslēdz citus, zemes resursu izmantošana, vardarbība visās tās formās un karš starp tautām. Tas viss ir "toksiskie putekļi", kas sabojā mūsu planētas gaisu, kavējot mierīgu līdzāspastāvēšanu, kamēr mūsos ar katru dienu pieaug nedrošība un bailes par nākotni. Visbeidzot, šis trausluma stāvoklis mums atgādina par nāves drāmu, ko ārišķības pielūgsmes sabiedrībā mēs visādi cenšamies izskaust un pat izmest no mūsu valodas, bet kas uzspiež sevi kā realitāti, ar kuru jārēķinās, kā mūsu dzīves nedrošības un īslaicīguma zīmi. Tādējādi, neraugoties uz maskām, ko mēs valkājam, un prasmīgajiem trikiem, kas bieži vien tiek radīti, lai novērstu mūsu uzmanību, pelni mums atgādina par to, kas mēs esam. Tas mums nāk par labu. Tas mūs pārveido, apslāpē mūsu narcisisma skarbumu, atgriež mūs realitātē, padara mūs pazemīgākus un pieejamākus cits citam: neviens no mums nav Dievs, mēs visi esam ceļā. Tomēr Lielais gavēnis ir arī aicinājums atjaunot mūsos cerību. Ja mēs pieņemam pelnus ar noliektu galvu, lai atgrieztos atmiņā par to, kas mēs esam, tad gavēņa laiks nevēlas atstāt mūs ar noliektām galvām, bet gan aicina pacelt galvu pretī Tam, kurš paceļas no nāves dzīlēm, velk mūs no grēka un nāves putekļiem uz mūžīgās dzīves godību. Pelni mums atgādina par cerību, uz kuru esam aicināti, jo Jēzus, Dieva Dēls, sajaucās ar zemes putekļiem, paceļot tos debesīs. Putekļu dziļumos Viņš nolaidās, mirstot par mums un samierinot mūs ar Tēvu, kā mēs dzirdējām no apustuļa Pāvila: "To, kas nepazina grēku, Dievs mūsu labā darīja par grēku" (2 Kor 5, 21). Tā, brāļi un māsas, ir cerība, kas atdzīvina putekļus, kas mēs esam. Bez šīs cerības mēs esam nolemti pasīvi paciest mūsu cilvēciskā stāvokļa trauslumu un, īpaši, saskaroties ar nāves pieredzi, ieslīgt skumjās un nomāktībā, spriežot kā muļķi: "Mūsu dzīve ir īsa un skumja; nav nekāda līdzekļa, kad cilvēks mirst [...] ķermenis pārvēršas putekļos, un gars izplēn kā gaiss" (Gud 2, 1-3). Turpretī Lieldienu cerība, uz kuru mēs tiecamies, atbalsta mūs mūsu vājībās un trauslumā, apliecina mums par Dieva piedošanu un pat tad, kad esam apbērti ar grēka pelniem, atklāj mums dzīves priecīgo atziņu: "Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs un ka Viņš celsies pār pīšļiem" (Īj 19, 25). Atcerēsimies to: "Cilvēks ir putekļi, un putekļos viņš atgriezīsies, bet Dieva acīs viņš ir dārgs puteklis, jo Dievs, radījis cilvēku, ir paredzējis viņam nemirstību" (Benedikts XVI, Vispārējā audience 2010. gada 17. februāris). Brāļi un māsas, ar pelniem uz galvas, iesim pretī Lieldienu cerībai. Atgriezīsimies pie Dieva, atgriezīsimies pie Viņa no visas sirds (sal. Ķēn 2, 12), liksim Viņu savas dzīves centrā, lai atmiņas par to, kas mēs esam - trausli un mirstīgi kā vējā izkaisīti putekļi, - beidzot izgaismotu cerība uz Augšāmcēlušos. Un virzīsim savu dzīvi uz Viņu, kļūstot par cerības zīmi visai pasaulei: mācīsimies ar ubagošanu iziet no sevis, lai dalītos citu vajadzībās un stiprinātu cerību uz taisnīgāku pasauli; mācīsimies ar lūgšanu atrast sevi Dieva vajadzībā jeb, kā teica Žaks Maritāns, būt par "debesu ubagiem", lai audzinātu cerību, ka mūsu zemes svētceļojuma beigās Tēvs mūs gaida ar atvērtām rokām; no gavēņa mācīsimies, ka mēs nedzīvojam tikai savu vajadzību apmierināšanai, bet gan alkstam pēc mīlestības un patiesības, un tikai mīlestība pret Dievu un viens pret otru var mūs patiesi piesātināt un dot cerību uz labāku nākotni. Lai mūs vienmēr pavada pārliecība, ka kopš Dieva nākšanas pasaules putekļos "zemes vēsture ir debesu vēsture. Dievu un cilvēku vieno vienots liktenis" (C. Caretto, Il deserto nella città, Roma 1986, 55). Viņš uz visiem laikiem aizslaucīs nāves putekļus, lai mēs spīdētu ar jaunu dzīvi. Ar šo cerību sirdī dosimies ceļā. Un samierināsimies ar Dievu. Vaticannews.va |
