22. Kāpēc gavēnis, lūgšana un žēlsirdības darbi ir nedalāmi un savstarpēji saistīti? Līdz mūsu dienām ir saglabājies svētā Pētera Hrizologa (380-450), bīskapa un Baznīcas mācītāja, izcilais sprediķis par gavēšanas būtību. Viņš ticīgajiem skaidroja: “Brāļi, ir trīs lietas, uz kurām balstās ticība, attīstās dievbijība un pastāv tikums. Tās ir lūgšana, gavēnis un žēlsirdības darbi. Tas, ko cenšas panākt lūgšana, iegūst gavēnis un sasniedz žēlsirdība. Lūgšana, žēlsirdības darbi un gavēnis – šīs trīs lietas ir vienotas un viena otrai dod dzīvību. Jo lūgšanas dvēsele ir gavēnis, un gavēņa dzīvība – žēlsirdība. Lai neviens tās neatdala, jo tās nav dalāmas. Ja kādam ir tikai viena no tām vai ja viņam nav visas kopā, tam nav nekā. Tātad tas, kurš lūdzas, lai gavē, bet tas, kurš gavē, lai pilda žēlsirdības darbus, lai uzklausa to, kurš lūdz un grib būt uzklausīts.” Kristīgajā garīgumā lūgšana, gavēnis un žēlsirdības darbi veido nedalāmu vienotību, jo kopā tie izsaka mūsu pilnīgu atbildi uz Dieva mīlestību. Katram no šiem elementiem ir sava unikālā nozīme, taču to patiesā vērtība atklājas vienotībā. Gavēnis palīdz mums atbrīvoties no pieķeršanās, sliktiem ieradumiem un pārmērīgas koncentrēšanās uz materiālām lietām. Ierobežojot savas vajadzības, mēs iemācāmies pamanīt dvēseles dziļākās ilgas, iemācāmies atvērties Dievam un tuvākajam. Lūgšana ir dvēseles pacelšana pie Dieva un personiska attiecības ar Viņu. Bez lūgšanas citas garīgās prakses kļūst par tukšu rituālu. Lūgšana pārveido sirdi, ved pie dziļākas Dieva gribas izpratnes un stiprina mūs mīlestībā. Žēlsirdības darbi ir konkrēts mīlestības izpausmes veids pret tuvāko. Jēzus mācīja, ka viss labais, kas darīts tuvākajam, ir darīts Viņam pašam (Mt 25,40). Īsta Dieva mīlestība vienmēr ved pie rūpēm par tuvāko, bez žēlsirdības darbiem mūsu ticība ir mirusi (Jk 2,17). Žēlsirdības dāvanu došana dara mūs brīvus no mantkārības un palīdz atklāt, ka otrs cilvēks ir mans tuvākais, ka man piederošais nekad nav tikai mans. Žēlsirdība nozīmē dalīšanos ar to, kas mums ir – gan materiāli, gan garīgi. Gavēnis palīdz atteikties no savtīguma, bet žēlsirdība – atvērties citu vajadzībām. Atšķirti viens no otra, gavēnis, lūgšana un žēlsirdība zaudē savu nozīmi, jo gavēnis bez lūgšanas ir tikai diēta jeb pašdisciplīna, bez garīgās dimensijas. Tas neved pie Dieva, bet paliek tikai fizisks centiens. Gavēnis bez žēlsirdības var kļūt par egoistisku darbību. Ja atsakos no kaut kā, man vajadzētu ar to dalīties ar citiem. Lūgšana bez gavēņa un žēlsirdības var kļūt par tukšiem vārdiem bez reālas sirds atvēršanās Dievam un cilvēkiem. Žēlsirdības darbi bez lūgšanas un gavēņa var novest pie augstprātības vai pat izdegšanas. Tāpēc svētais Pēteris Hrizologs kristiešus pamāca: “Tomēr, lai lūgšana un gavēnis tiktu pieņemti, tiem jābūt savienotiem ar žēlsirdības darbiem. Gavēnis nenesīs augļus, ja netiks laistīts ar žēlsirdību. Žēlsirdības sausums liek gavēnim nokalst. Kas zemei lietus, tas žēlsirdība gavēnim. Kaut arī gavēnis veido sirdi, attīra ķermeni, izrauj grēkus, sēj tikumus, tomēr, ja trūks žēlsirdības atspirdzinošā ūdens, gavētājs neievāks augļus. Tāpēc, cilvēk, sargies, lai tu nezaudētu taupot, bet ievāktu, dalot. Dodot trūcīgajam, tu dod arī sev; to, ko tu neatstāsi otram, to arī pats nesaņemsi.” Padoms: Lūgšanas, gavēņa un žēlsirdības darbu vienotība veido pilnīgu kristīgās dzīves būtību. Tāds ir Kristus sekošanas ceļš – Viņš lūdzās, gavēja un kalpoja citiem. Ar gavēni mēs atsakāmies no sevis, ar lūgšanu tuvojamies Dievam, ar žēlsirdību izpaužam mīlestību pret tuvāko. Tādējādi mūsu ticība kļūst dzīva, patiesa un svētdaroša – gan mūsu dzīvē, gan apkārtējā pasaulē. Darīsim visu iespējamo, lai mūsu garīgajā dzīvē gavēnis, lūgšana un žēlsirdības darbi netiktu atdalīti viens no otra! 23. No kurienes rodas mīlestība pret Dievu un cilvēkiem? Farizeji un Rakstu zinātāji uzskatīja – ja cilvēks izpildīs visus 613 priekšrakstus, tad Dievs viņu mīlēs un viņš tiks attaisnots. Viņi bija pārliecināti, ka cilvēks var nopelnīt Dieva mīlestību, taču apustulis Pāvils, pamatojoties Kristus mācībā, apliecina ko citu: “Cilvēks tiek attaisnots caur ticību neatkarīgi no bauslības darbiem” (Rom 3,28), jo Dievs mūs mīl bez jebkādiem nosacījumiem. Mēs nevaram nopelnīt Viņa mīlestību, bet varam to pieņemt kā dāvanu un tai atbildēt. Ir saglabājies svētā Augustīna (354-430), bīskapa un Baznīcas mācītāja, izcilais sprediķis par mīlestību, kurā viņš dziļi skaidro, no kurienes mūsos rodas mīlestība pret Dievu un cilvēkiem. Svētais Augustīns ticīgajiem sacīja: “Nav tāda cilvēka, kurš nemīl, bet vai drīkst jautāt, ko viņš mīl? Mums nav teikts atsacīties no mīlestības, bet gan izvēlēties mūsu mīlestības objektu. Bet ko mēs varam izvēlēties, ja netikām izvēlēti? Apustulis Jānis mums saka, ka mēs nemīlam, ja vispirms neesam tikuši mīlēti: “Mēs mīlam, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis” (1 Jņ 4,19) Pajautā, no kurienes cilvēkā rodas mīlestība pret Dievu, un tu neatradīsi citu atbildi kā to, ka Dievs pirmais ir viņu mīlējis. Dievs mums ir devis Sevi, lai mēs mīlētu; Viņš mums devis arī to, ar ko mēs varam Viņu mīlēt. Kas tas ir, skaidri saka svētais Pāvils: “Dieva mīlestība ir ielieta mūsu sirdīs”. Bet kurš to tur ir ielējis? Varbūt mēs paši? Ak, nē! No kurienes tad tā nāk? “No Svētā Gara, kas mums dots” (Rom 5,5). Tāpēc, būdami par to pārliecināti, mīlēsim Dievu ar Viņa mīlestību. Ieklausīsimies, ko saka apustulis Jānis: “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā” (1 Jņ 4,16). Nepietiek pateikt: “Mīlestība ir no Dieva”. Kurš no mums uzdrošināsies teikt to, ko saka Jānis: “Dievs ir mīlestība.”? Tas, kurš to teica, zināja, kas ir viņa sirdī” (Sprediķis, 34,3). Šie svētā Augustīna vārdi apstiprina svarīgu patiesību, ka mīlestība pret Dievu un cilvēkiem nāk no Dieva, kurš ir Mīlestība (1 Jņ 4,8). Kristīgā teoloģija māca, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības (Rad 1,27), piešķirdams viņam spēju mīlēt. Dievs pirmais iemīlēja mūs, un mēs uz šo mīlestību atbildam, pateicoties Svētā Gara žēlastībai, ko Viņš mums ir devis. Tāpēc mīlestība ir gan Dieva dāvana, gan mūsu atbildība, jo tā prasa apzinātu atbildi ar ticību, atgriešanos un dzīvi saskaņā ar mīlestības bausli (Mt 22,37-40). Minēšu vēl kādu vērtīgu Baznīcas maģistērija dokumentu par Dieva un tuvākā mīlestību, kuru 2005. gadā izdeva pāvests Benedikts XVI. Enciklikā “Deus Caritas est” pāvests uzsver, ka “Dievs pirmais mūs ir mīlējis un joprojām mīl mūs kā pirmais. Tādēļ arī mēs varam atbildēt ar mīlestību. Dievs neuzliek mums par pienākumu jūtas, kuras mēs nespējam sevī modināt. Viņš mūs mīl, ļauj mums ieraudzīt un sajust Viņa mīlestību, un no šīs “primārās” Dieva mīlestības kā atbilde var dzimt mīlestība arī mūsos” (DCE, 17). Tātad Kristū mīlestība vairs nav bauslis, bet gan atbilde uz Dieva mīlestības dāvanu. Padoms. Mīlestībai jāstāv uz divām kājām: viena ir mīlestība pret Dievu, otra – pret cilvēkiem. Darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai mēs neklibotu, bet ietu droši uz priekšu, līdz pat Dievam. Pateiksimies, ka esam Viņa mīlēti un lūgsim Svētā Gara palīdzību, lai mēs uz to atbildētu ar cēlu un tikumīgu dzīvi. 24. Kāpēc mums ir jāpiedod savam tuvākajam? Pēteris vaicāja Jēzum: “Cik reižu man jāpiedod manam brālim, kas grēko pret mani? Vai līdz septiņām reizēm?” (Mt 18,21). Jūdu rabīni mācīja, ka ir pietiekami piedot trīs reizes dienā. Tā kā šis uzskats valdīja arī Jēzus laikos, tad Pēteris varēja uzskatīt savu piedāvājumu par ļoti dāsnu. Droši vien viņš gaidīja, ka Jēzus novērtēs un paslavēs teikto, tāpēc bija pārsteigts, ka Kungs viņam sacīja: “Līdz septiņdesmit reiz septiņām reizēm”, tas nozīmē – vienmēr. Jēzus savā mācībā ne tikai atklāj, cik reižu, bet arī “kā” un “kāpēc” ir jāpiedod. Līdzībā par nežēlīgo ķēniņa parādnieku Jēzus uzsvēra divas svarīgas lietas – pirmkārt, ka vienmēr ir jāpiedod, jo piedošanai nav robežu, otrkārt – tas jādara no visas sirds. Ja mēs jautātu Jēzum: “Kāpēc mums jāpiedod savam tuvākajam?”, tad dzirdētu atbildi: “Jo jums ir piedots!” Mēs bieži vien domājam, ka Dievs mums piedod tāpēc, ka mēs piedodam citiem. Taču tas tā nav! Mēs varam piedot tikai tāpēc, ka Dievs ir mums piedevis grēkus. Vienīgi Dieva žēlsirdība un piedošana dara mūs spējīgus piedot saviem pāridarītājiem. Kalna sprediķī Jēzus mācīja: “Esiet žēlsirdīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!” (Lk 6,36). Mēs varam līdzināties Debesu Tēvam, kad esam žēlsirdīgi un piedodam līdzcilvēkiem. Līdzībā par nelietīgo kalpu teikts, ka viņš krita pie zemes ķēniņa priekšā un lūdza viņu, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev visu samaksāšu” (Mt 18,25). Patiesībā viņš nemaz neticēja tam, ko sacīja. Jo viņa parāds bija milzīgs. Pat ja pārdotu verdzībā gan viņu, gan sievu un bērnus, kā arī visu, kas viņam piederēja, tik un tā netiktu dzēsta pat simtdaļa no parāda. Viņš bija ķēniņam parādā desmit tūkstošus talentu. Jēzus laikā viens talents bija apmēram 36 kg zelta jeb 6000 denāriju. Tas nozīmē, ka viņš bija parādā aptuveni 360 tonnas zelta. Vai kādam ir tik daudz naudas? Mūsu problēma ir neticībā, ka esam tik daudz parādā Dievam. Kas tam netic, lai pajautā pats sev: “Cik vērta bija Kristus dzīve?” Samaksa par mūsu grēkiem ir Jēzus nāve. Ja kāds negrib par to domāt, lai atbild uz citu jautājumu: “Cik vērta ir mana dzīve? Cik tā maksā?” Pārdomājot to, mēs varam nedaudz labāk saprast, kas vispār ir grēks. Mums šķiet, ka grēks ir tikai Dieva likuma pārkāpums, taču Bībelē teikts, ka grēks tiešā veidā grauj mūsu attiecības ar Dievu, grauj cilvēku solidaritāti un ievaino mūsu cilvēcisko dabu. Svētais Augustīns grēku definēja šādi: “Grēks ir tik liela patmīlība, ka tā pārvēršas Dieva nicināšanā.” Tādēļ Vēstulē romiešiem lasām: “Grēka alga ir nāve” (Rom 6,23). Nevis es mirstu, bet Kristus ņem manu grēku uz sevi, kļūst par manu grēku tādēļ, lai tad, kad Viņš mirst uz krusta, mans grēks nomirtu kopā ar Viņu. Dievs Kristū mums piedeva tik milzīgu parādu, kādu mēs nevarētu nekādā veidā samaksāt, un, ja tā ir noticis, tad arī mums jāpiedod citiem, kā Kungs mums ir piedevis. Kungs iežēlojās par šo kalpu, atlaida viņa parādu un dāvāja tam brīvību, bet kalps vēlāk sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas viņam bija parādā tikai 100 denāriju. Viens denārijs Jēzus laikos bija dienas alga. 100 denāriju – trīs mēnešu alga. Cilvēks, kuram tika atlaists prātam neaptverams parāds, sagrābis savu darba biedru, to žņaudza, sacīdams: “Atdod, ko esi parādā!” Tas, nokrizdams viņa priekšā, lūdza tiem pašiem vārdiem: “Pacieties ar mani, es tev samaksāšu” (Mt 18,29). Bet viņš nebija ar mieru, gāja un iemeta viņu cietumā. Vai mēs bieži nerīkojamies tieši tāpat? Jēzus līdzībā kalps, kas saņēma piedošanu, negribēja to dot citam. Ko tas līdz, ka Dievs mums dāvā daudz nepelnītu žēlastību, ja mēs esam kā ūdens glāze, pārsegta ar necaurlaidīgu plēvi!? Dievs nevar tajā ieliet žēlastības ūdeni. Mums ļoti jāsargās, lai nenocietinātu savas sirdis nepiedošanas dēļ, jo tad mēs vairs nevarēsim atvērties Dieva mīlestībai un žēlsirdībai. Tāpat kā ķēniņš izrādīja lielu žēlsirdību, atlaizdams kalpam parādu, arī Dievs izrāda bezgalīgu žēlsirdību, atlaižot mūsu grēkus. Jēzus uzsvēra, ka Viņa mācekļi piedzīvos žēlsirdību, ja izrādīs to citiem. Kalna sprediķī Jēzus sacīja: “Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs” (Mt 5,7). Ja mēs nepiedosim saviem līdzcilvēkiem, tad ne tikai mūsu grēki netiks piedoti, bet arī piedzīvosim mūžīgo sodu, tāpat kā šis nelietīgais kalps. Šo līdzību Kristus noslēdza ar vārdiem: “Tā arī mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim” (Mt 18,35). Piedošanu nevar ierobežot tikai ar vārdiem un citām ārējām formām, tai jānāk no sirds un jābūt īstai. Patiesa piedošana ir līdzdalība dievišķajā dabā – Viņa svētumā, žēlsirdībā, mīlestībā. Protams, piedot ir grūti, jo daži ievainojumi ir tik dziļi, ka nav mūsu spēkos pārstāt izjust un aizmirst aizvainojumu. Padoms: Mums visiem vajadzīga piedošana. Pasaulē ir tik daudz skumjās ieslīgušu cilvēku, kuri, nespēdami piedot, vairo naidu un posta savu un citu cilvēku dzīvi. Piedot “līdz septiņdesmit reiz septiņām reizēm” nozīmē nekad neteikt: “Es tev piedodu pēdējo reizi.” Piedot “līdz septiņdesmit reiz septiņām reizēm” nozīmē nevis skaitīt, bet gan piedot! Piedot tik reižu, cik situācija to prasīs. Jo arī mums ir tik daudz piedots. Apustulis Pāvils atgādina: “Lai saule nenoriet, jums dusmojoties!” (Ef 4,26), tas nozīmē – nekad nebeidziet dienu, neizlīguši mieru! 25. Kas ir un kas nav piedošana? Mūsdienu sabiedrībā pieaug tendence noslēgties, ierauties sevī, aizslēgt durvis, caur kurām Dievs ienāk pasaulē un pasaule Viņā. Mēs visi esam trausli un piedzīvojam neveiksmes, grūtības, vilšanās, vājuma brīžus. Tomēr ir kāds spēks, kas ļauj mums iet uz priekšu. Tā ir piedošana, jo bez tās nav dzīvības. Mēs noteikti bieži esam dzirdējuši: “Piedod tiem, kas tev nodarījuši pāri, jo dzīve, kurā valda naids un dusmas, ir postoša” – lieliski! Taisnība, tikai kā to izdarīt? Vispirms mums jāsaprot, kāda ir piedošanas būtība. Bieži vien mums šķiet, ka piedot ir grūti, dažreiz pat neiespējami. Tomēr piedošana ir instruments, kas ielikts mūsu trauslajās rokās, lai mēs varētu iegūt mieru. Jānis Pāvils II uzsvēra, ka piedošana nav vājuma pazīme, bet gan garīgs spēks: “Piedošana ir atslēga uz sirds mieru un mieru starp cilvēkiem.” Kas ir piedošana? Pirmkārt, piedošana ir apzināts lēmums. Piedošana nenozīmē, ka mēs aizmirstam par nodarīto ļaunumu vai vairs nejūtam sāpes. Drīzāk tā ir apzināta izvēle neturēt aizvainojumu un naidu pret to, kurš mūs ir sāpinājis, neatbildēt uz ļaunu ar ļaunu. Ja naids var kļūt par cietumu, kurā mēs paši sevi ieslēdz, tad piedošana atbrīvo no aizvainojuma, dusmām un atriebības vēlmes. Tas ir apzināts lēmums mīlēt, pat ja sirds vēl joprojām jūt ievainojumu. Otrkārt, piedošana ir Dieva atdarināšana. Kristietībā piedošana izriet no Dieva atdarināšanas, jo Viņš pirmais ir mums piedevis (Ef 4,32). Tas nav tikai cilvēcisks pūliņš, bet līdzdalība Dieva žēlsirdībā. Kristus saka: “Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs” (Lk 6,36). Treškārt, piedošana ir atteikšanās no atriebības. Piedot nozīmē atteikties no vēlmes atriebties un atdot šo situāciju Dievam: “Mīļotie, neatriebieties paši, bet ļaujiet nākt Dieva dusmībai, kā ir rakstīts: “man pieder atriebšana, es atmaksāšu”, – saka Kungs” (Rom 12,19). Ceturtkārt, piedošana ir ceļa atvēršana izlīgumam. Piedošana paver durvis izlīgumam, lai gan tas ne vienmēr ir iespējams, ja otra puse neizrāda nožēlu. Tā ir dāvana sev, jo piedošana nes sirds mieru un emocionālu atvieglojumu. Tas ir process, kas var prasīt laiku, īpaši dziļu ievainojumu gadījumā. Kas nav piedošana? Pirmkārt, piedošana nav ļaunuma attaisnošana. Piedošana nenozīmē, ka mēs piekrītam netaisnībai, un ļaunums pārstāj būt ļaunums. Piedodot mēs atzīstam otra vainu, bet izvēlamies neatbildēt ar naidu. Mēs nesakām: “Nekas nav noticis.” Mēs piedodam, jo nevēlamies, lai naids un ļaunums valdītu pār mums. Piedot nozīmē sākt no jauna. Otrkārt, piedošana nav skleroze. Cilvēki mēdz teikt: “Piedod un aizmirsti!”, taču tas ne vienmēr iespējams. Ir lietas, ko nevar aizmirst. Galu galā, ja mēs varētu vienkārši izdzēst no atmiņas par nodarīto, piedošana nebūtu vajadzīga. Mēs varam kaut ko piedot tikai tāpēc, ka atceramies. Dažreiz šķiet, ka būtu labāk dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis, taču tad atņemam sev iespēju saprast sevi, citus un mācīties no kļūdām. Piedošana nav izlikšanās, ka nekas nav noticis. Tā neprasa aizmirst par nodarīto, bet gan izdzīvot to Dieva žēlastības gaismā. Treškārt, piedošana nav automātiska izlīgšana. Piedošana ir vienpusējs akts, savukārt izlīgšanai nepieciešama abu pušu sadarbība. Mēs varam piedot kādam, kurš nejūt nožēlu, bet izlīgšanai ir nepieciešama vainas atzīšana un vēlme laboties. Mēs varam piedot, bet tas nenozīmē, ka attiecības jāatjauno, ja tās ir toksiskas. Ceturtkārt, piedošana nenozīmē taisnīguma trūkumu. Tā neatceļ taisnīguma nepieciešamību. Mēs varam piedot, bet pāridarītājam joprojām jāuzņemas atbildība par savu rīcību, īpaši, ja to prasa sabiedrības labklājība un likums. Piedošana nenozīmē, ka mums jāsamierinās ar jauniem ievainojumiem. Padoms: Piedot ir grūti, bet vēl grūtāk dzīvot bez piedošanas. Garīgās dzīves skolotāji apliecina, ka piedošanai ir divkārša svētība – Dievs svētī to, kas piedevis, kā arī to, kas šo piedošanu saņēmis. Piedodot citiem, mēs palīdzam paši sev. Piedošana ir spēks, kas augšāmceļ jaunai dzīvei un sniedz drosmi raudzīties nākotnē ar cerību. 26. Kam ir jāpiedod? Kas notiek, kad nepiedodam? Piedošana ir viens no svarīgākajiem jautājumiem kristīgajā garīgumā. Jēzus padarīja piedošanu par kristīgās dzīves pamatu, atklājot to ne tikai kā morālu aktu, bet arī kā atbildi uz Dieva mīlestību un līdzdalību Viņa žēlsirdībā. Mēs tiekam aicināti piedot ikvienam, kurš mūs ir sāpinājis, neatkarīgi no pāri nodarījuma rakstura, tā apmēra vai atkārtošanās. Jēzus skaidri atbildēja Pēterim: “Es tev nesaku: līdz septiņām reizēm, bet gan: līdz septiņdesmit reiz septiņām” (Mt 18,22), tas nozīmē – vienmēr, bez robežām. Lūgšanā “Tēvs mūsu” mēs apzināti sakām: “Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” (Mt 6,12), jo Dieva piedošana ir saistīta ar mūsu piedošanu citiem. Mūsu dzīvē ir četri cilvēki, kuriem jāpiedod, ja vēlamies būt laimīgi. Pirmais – piedod saviem vecākiem; arī tad, ja viņi ir miruši. Neturi sevī aizvainojumus, bet piedod par visām kļūdām, ko viņi pieļāva audzināšanā. Piedot vecākiem ir svarīgi ne tāpēc, ka viņi to būtu pelnījuši, bet gan tāpēc, ka mums pašiem ir nepieciešama dziedināšana. Bez piedošanas mēs dzīvojam ar sāpju nastu, kas mūs ierobežo un saista. Būsim pateicīgi saviem vecākiem par to, ka viņi mums devuši dzīvību. Otrais – piedod tiem, ar kuriem izjuka jeb tika pārtrauktas attiecības, īpaši – dzīves biedram, laulātajam draugam, bērniem, radiem, draugiem. Atstāj pagātni pagātnē. Trešais – piedod visiem, kuri tevi jebkad ir sāpinājuši – gan tiem, kas lūguši piedošanu, gan tiem, kas to nav darījuši (piemēram, paziņām, skolotājiem, ārstiem, valdībai). Atbrīvo savu sirdi no rūgtuma un naida. Ceturtais – piedod pats sev. Nevelc līdzi izdarīto kļūdu smagumu. Tas bija toreiz, bet tagad ir jauna dzīve. Dažreiz ir grūti piedot pašam sev un pieņemt jaunu sākumu. Kad atsakāmies piedot, visvairāk ciešam paši. Turēt aizvainojumu ir kā dzert indi, cerot, ka tā kaitēs kādam citam. Ja nepiedodam citiem, tas izraisa negatīvas sekas: - Garīgas – attālināšanās no Dieva: “Ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos” (Mt 6,15); emocionāls un garīgs tukšums; vientulība, sevis žēlošana. Nepiedošana bloķē žēlastību, lūgšanu un iekšējo mieru. Katoliskās Baznīcas katehismā teikts: “Atsakoties piedot saviem brāļiem un māsām, mūsu sirds nocietinās, kā rezultātā tā vairs nevar atvērties Tēva žēlsirdīgajai mīlestībai. [...] Tas ir briesmīgi, ka šī žēlsirdības straume nevar iesniegties mūsu sirdīs, kamēr neesam piedevuši saviem parādniekiem” (KBK, 2840). - Emocionālas – pastāvīgas dusmas, rūgtums, skumjas, naids, bailes, stress. Nepiedošana saindē sirdi, padara to nespējīgu mīlēt, pilda ar rūgtumu un ved uz sirds noslēgšanos. - Fiziskas – dažādas psihosomatiskas slimības (gan fiziska, gan garīga rakstura), problēmas ar sirdi, novājināta imunitāte, depresija. - Attiecību problēmas – grūtības veidot normālas attiecības, dzīvošana pagātnē, nevis tagadnē, citu tiesāšana, kritizēšana, aprunāšana. Kļūstam līdzīgi tiem, kuriem negribam piedot, nespējam saskatīt neko pozitīvu otrā cilvēkā, nicinām un ievainojam citus, jo sirds ir naida pilna. Mēs negribam piedot, jo traucē lepnība (uzskats, ka esmu labāks par viņu), dažreiz skaudība, vēlme atriebties, atmaksāt, vainot citus, bet neredzēt problēmas sevī. Piedošana nav tikai žēlsirdības akts pret otru, bet arī ceļš uz paša iekšējo brīvību un sirds mieru. Šo lūgšanu uz mazas papīra lapiņas bija uzrakstījusi kāda sieviete, kas atradās Ravensbrikas (Ravensbrück) koncentrācijas nometnē. “Kungs, atcerieties ne tikai par labas gribas cilvēkiem, bet arī par sliktas gribas cilvēkiem. Tomēr neatceries to ļaunumu, kuru viņi mums nodarīja, bet gan atceries labo, kas mūsos radās šīs pieredzes vidū. Atceries mūsu draudzību, mūsu solidaritāti, drosmi, savstarpējo palīdzību, izturību, pazemību, ticību. Un, kad šie sliktie cilvēki nostāsies Tavas tiesas priekšā, lai tieši tas labais, kas mūsos radās, izlūdz viņiem pilnīgu piedošanu.” Šo lūgšanu pat nav jāmācās no galvas, – ja vienu reizi esi to izlasījis vai dzirdējis, tad vienmēr to atcerēsies. Jo tas ir patiesais Evaņģēlijs – sirds sauciens, kuru cilvēkā var rosināt vienīgi Jēzus Kristus. Savukārt ikviens, kurš grib atriebties un ienīst tuvāko, jau ir zaudētājs. Tā ir pilnīga taisnība, ka naids nogalina mūs pašus, jo tam piemīt nevis radošs, bet iznīcinošs spēks. Kardināls Stefans Višiņskis, kurš izcieta daudz pazemojumu no komunistiskās varas, sacīja: “Uzvar tas, kurš mīl, kaut arī viņš būtu notriekts zemē un nomīdīts, nevis tas, kurš dzīvo naidā. Tas, kurš izvēlas naidu, ir zaudējis! Jau šodien uzvar tas, kurš mīl un piedod – pat tad, ja viņš guļ nomīdīts uz zemes. Naidu var izārstēt tikai ar mīlestību.” Tāpēc dzīvē tik svarīga ir žēlsirdība un piedošana! Padoms: No sirds piedosim šiem četriem cilvēkiem, sargāsim sevi no naida, dusmām, tiesāšanas, neieredzēšanas un lūgsim, lai Dievs dāvā mums patiesas mīlestības žēlastību! Kā teica apustulis Jānis: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mīlam brāļus, bet, kas nemīl, paliek nāvē” (1 Jņ 3,14). 27. Kas jādara, lai spētu piedot? Piedot nenozīmē aizmirst, noliegt sāpes vai attaisnot ļaunumu. Tas nozīmē izvēli: es vairs negribu dzīvot aizvainojuma verdzībā. Es atstāšu taisnīgumu Dievam un pats izvēlēšos mīlestību. Piedošana ir sirds lēmums, kas var atkārtoties dienu no dienas, līdz tas nesīs iekšēju dziedināšanu. Piedošana ir arī ticība tam, ka Dievs pat dziļākās brūces spēj pārvērst par svētības avotu. Ievērojamais austriešu ārsts-psihiatrs, psihologs un filozofs Viktors Frankls (1905-1997), atsaucoties uz nacistu koncentrācijas nometnēs piedzīvoto, sacīja: “Ja mēs nevaram mainīt situāciju, tad situācija var izmainīt mūs, jo mēs to varam pārvērst par savu personisko triumfu. Mums nav ietekmes uz situāciju, tā var šķist bezjēdzīga, tomēr tā var izmainīt mūs.” Viņaprāt, ciešanām ir jēga, ja tās maina mūs uz labo pusi. Ir pieci svarīgākie soļi, kas maina mūs un ved pa piedošanas ceļu. Pirmais – pieņem realitāti tādu, kāda tā ir. Ir grūti sākt jebkādas pārmaiņas, nepieņemot to, ko vēlamies mainīt. Nav jāizliekas, ka nekas nav noticis. Piedošana nenozīmē noliegt pāridarījumu. Tāpēc vispirms jānosauc notikušo vārdā un jāatzīst, ka tika nodarīts pāri. Bieži vien tas nozīmē, ka mums jāpieņem sarežģītais stāvoklis; dažkārt tie ir tuvinieku nodarītie pāridarījumi un ievainojumi, bet dažkārt tās ir mūsu kļūdas, kas ietekmē attiecības ar citiem. Šo soli var salīdzināt ar vizīti pie zobārsta. Tikai pieņemot zobu sāpes un samierinoties ar to, ka tās ir, mēs varam pieņemt lēmumu doties pie ārsta un sākt ārstēšanu. Lai nostātos uz piedošanas ceļa, jāatsakās no citu tiesāšanas un nosodīšanas. Otrais – atceries, ka neviens nav perfekts. Ļoti reti vaina ir tikai vienā pusē, tāpēc būtu jāatzīst arī savas kļūdas. Tieši savu kļūdu atzīšana var radīt pamatotu vainas apziņu, kas palīdz piedot un izvairīties no līdzīgām kļūdām nākotnē. Trešais – no sirds lūdz Dievu par cilvēku, kuram vēl nevari piedot. Lūgšana par pāridarītāju maina sirdi. Jēzus uz krusta lūdzas par saviem vajātājiem: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” (Lk 23,34). Iespējams, šis ir pats grūtākais solis. Tas prasa ne tikai būt pazemīgam, bet arī ar labestību un sapratni paskatīties uz cilvēku, kurš nodarījis pāri. Ir vērts lūgties un pateikties Dievam par cilvēku, ar kuru mums ir nesaskaņas. Drīz atklāsim, ka pateicības attieksme apslāpē mūsos dusmas un naidu, pat ja pirms brīža mēs nejutām neko citu. Ceturtais – atceries labo! Ja esi šo cilvēku pazinis ilgāku laiku, neapstājies pie sliktā, skaties plašāk un tālāk. Uzlūko pāridarītāju ar žēlsirdības acīm, mācies viņu mīlēt un kļūt par viņa “advokātu”. Jēzus saka: “Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs” (Lk 6,36). Piedošana ir žēlsirdības izpausme – atzīšana, ka mēs visi esam grēcinieki, kam nepieciešama Dieva žēlsirdība. Piektais – ja nepiedosi, visvairāk zaudēsi pats. Pieņem lēmumu piedot – ar gribu, nevis emocijām – un saki: “Jēzus vārdā es tev piedodu!” Ja kāds nāk pie tevis lūgt piedošanu, nekad neatsaki. Cieni un novērtē! Piedošana nav saistīta ar jūtām, tas ir mūsu gribas akts. Jēzus māca mīlēt ienaidniekus un lūgt par vajātājiem: “Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā” (Mt 5,44). Piedot nozīmē vairs nenosodīt un neatgriezties pie bijušā. Tāpat arī es vēlos, lai man piedotu – ka nesapratu, nosodīju, dusmojos, paaugstināju sevi. Padoms: Nav nekā sliktāka par ilgi glabātu un lolotu aizvainojumu. Ja laikus nesāksim censties uzlabot attiecības ar cilvēku, ar kuru esam sastrīdējušies, pat nenozīmīgs konflikts var pārvērsties aizvainojumā, kas var ieilgt uz gadiem. Pārdomā šos piecus piedošanas soļus un paliec piedošanā – pat ja negatīvās emocijas atgriežas. Piedošana bieži vien ir process. Ir svarīgi atkal un atkal atgriezties pie lēmuma piedot, svētīt otru cilvēku, vēlēt viņam labu un lūgties, lai Dievs dod spēku piedot pilnībā. Bez piedošanas nav nākotnes. Foto: Unsplash.com/Jon Tyson |
