I PAR MISES VISPĀRĒJO STRUKTŪRU 7. Misē jeb Kunga Mielastā tiek sasaukta Dieva tauta ar priesteri priekšgalā, kas pārstāv Kristus personu, lai svinētu Kunga piemiņas svinības jeb euharistisko Upuri.13 Tāpēc uz šādu svētās Baznīcas pulcēšanos vienkopus ļoti labi attiecas Kristus apsolījums: «Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū» (Mt 18,20). Jo Mises svinībās, kurās turpinās Krusta upuris,14 Kristus ir reāli klātesošs gan pašā sapulcē, kas sapulcināta viņa vārda, gan kalpotāja personā, gan Dieva Vārdā, gan arī, būtiski un pastāvīgi, euharistiskajās zīmēs.15 8. Mise sastāv it kā no divām daļām, proti, no Dieva vārda liturģijas un euharistiskās liturģijas, kas tomēr savstarpēji tik cieši ir saistītas, ka veido vienu dievkalpojumu.16 Jo Misē tiek sagatavots gan Dieva vārds, gan Kristus Miesas galds, nu kura ticīgie gūst pamācību un stiprinājumu.17 Tam vēl ir daži riti, kas svinības ievada un noslēdz. II PAR MISES DAŽĀDIEM ELEMENTIEM Par Dieva vārda lasīšanu un skaidrošanu 9. Kad Baznīcā tiek lasīti Svētie Raksti, pats Dievs uzrunā savu tautu un Kristus, kas ir klātesošs savā Vārdā, sludina tai Evaņģēliju. Tāpēc Dieva vārda lasījumi, kas ir viens no visnozīmīgākajiem Liturģijas elementiem, visiem jānoklausās ar cieņu. Bet, lai gan Dieva vārds Svēto Rakstu lasījumos tiek virzīts uz visiem cilvēkiem jebkurā laikmetā un viņiem ir arī saprotams, tomēr viņa iedarbīgums palielinās, pateicoties dzīvam skaidrojumam, tas ir, homīlijai kā liturģiskās darbības daļai.18
Par lūgšanām un citām darbībām, kas attiecas uz priesteri
10. Starp lūgšanām, kas paredzētas lasīt priesterim, pirmo vietu ieņem Euharistiskā lūgšana, kas ir visu svinību kulminācija. Klāt nāk vēl dienas lūgšana, upurēšanas lūgšana un Komūnijas lūgšana. Priesteris, kas, pārstāvot Kristus personu, atrodas sapulces priekšgalā, minētās lūgšanas virza uz Dievu visas svētās tautas un visu klātesošo vārdā.19 Tāpēc pelnīti tās tiek sauktas par «vadītāja lūgšanām». 11. Priesterim, kas pilda ticīgo sapulces vadītāja lomu, ir pienākums teikt kādu pamācību, kā arī ievada un noslēguma vārdus, kas paredzēti pašā ritā. Pēc savas būtības šīs pamācības nepieprasa, lai Misālē ierakstītie vārdi tiktu pateikti burtiski; tāpēc ir lietderīgāk, vismaz atsevišķos gadījumos, tos nedaudz piemērot dotajiem sapulces apstākļiem.20 Uz priesteri, svinību vadītāju, attiecas arī Dieva vārda sludināšana un beidzamās svētības došana. Bez tam viņš drīkst ļoti īsos vārdos ievadīt ticīgos dienas Misē, pirms svinību uzsākšanas; ievadīt Dieva vārda liturģijā, pirms lasījumiem; ievadīt Euharistiskajā lūgšanā, pirms prefācijas; kā arī noslēgt visu dievkalpojumu, pirms tautas atlaišanas. 12. Vadītāja vārdi pēc savas dabas prasa, lai tie tiktu izteikti skaidrā un skaļā balsī, un visi ar uzmanību tos uzklausītu.21 Tāpēc laikā, kad priesteris lasa, nav pieļaujamas citas lūgšanas un dziedājumi, un jānoklust ērģelēm un citiem mūzikas instrumentiem. 13. Dažreiz priesteris lūdzas ne vien kā vadītājs un ne visas sapulces vārdā, bet gan pats savā vārdā, lai savu kalpošanu spētu izpildīt ar lielāku dvēseles uzmanību un bijību. Šāda veida lūgšanas skaitāmas klusībā.
Par citiem svinībās sastopamajiem tekstiem
14. Tā kā Mises svinībām pēc to dabas ir sabiedrisks raksturs,22 tad dialogiem starp celebrantu un ticīgo draudzi, kā arī aklamācijām ir lielā nozīme:23 jo tās ir nevien kopējo svinību ārējās zīmes, bet arī veicina un veido kopību starp priesteri un tautu. 15. Ticīgo aklamācijas un atbildes uz priestera sveicieniem un lūgšanām sastāda to darbīgās piedalīšanās pakāpi, kas no sapulcētajiem ļaudīm tiek pieprasīta visos Mises svinību veidos, lai visu klātesošo līdzdalība tiktu skaidri izteikta un veicināta.24 16. Pie tām Mises daļām, kas ticīgo darbīgās līdzdalības izteikšanai un veicināšanai ir ļoti atbilstošas un ko pienākas izpildīt visiem, pieder, it īpaši, grēku nožēlas akts, ticības simbols, vispārējā lūgšana un Kunga lūgšana. 17. Noslēgumā par pārējiem tekstiem:
a) daži teksti sastāda zināmu pabeigtu aktu, kā, piemēram, himna Gods Dievam augstumos, psalms ar refrēnu, Alleluja un pirmsevaņģēlija dziedājums, Svēts, svēts, svēts, ..., aklamācija pirms anamnēzes, Komūnijas dziesma;
b) savukārt citi, kā, piemēram, Ievaddziesma, dziedājumi par upurdāvanām, pie maizes laušanas (Dieva Jērs), Komūnijas dalīšanas laikā, tikai papildina kādu ritu.
Par dažādiem tekstu lasīšanas veidiem
18. Tekstos, kas lasāmi skaidrā un skaļā balsī un ko dara priesteris vai ministranti vai visa tauta, lasīšanas veidam jāatbilst šo tekstu raksturam, raugoties, vai tas ir lasījums, lūgšana, pamācība, aklamācija, vai dziedājums; jāatbilst arī dievkalpojuma veidam un svētku pakāpei. Bez tam jāņem vērā dažādu valodu īpatnības un tautu ierašas. Tāpēc rubrikās un visās sekojošajās normās, vārdi «sacīt» vai «lasīt» jāsaprot gan attiecībā uz dziedāšanu, gan recitēšanu, ievērojot iepriekšminētos principus.
Par dziedāšanas nozīmi
19. Apustulis māca Kristum ticīgos, kas pulcējas vienkopus, gaidīdami sava Kunga atnākšanu, lai viņi kopā dziedātu psalmus, himnas un garīgas dziesmas (sal. Kol 3,16). Jo dziedāšana ir priecīgas sirds zīme (sal. Apd 2,46). Arī sv. Augustīns pareizi ir teicis: «Dziesma ir ar to, kas mīl»,25 un jau no senseniem laikiem nāk paruna: «Kas labi dzied, tad divkārt lūdzas». Tāpēc dziedāšanai dievkalpojumos ir lielā nozīme, ievērojot tautas raksturu un ikvienas sapulces iespējas, lai gan nav nepieciešami dziedāt visus dziedāšanai paredzētos tekstus. Izvēloties Mises daļās, kas tiks dziedātas, priekšroka dodama nozīmīgākajām un it īpaši tām, kuras, ļaudīm atbildot, ir jādzied priesterim vai ministrantiem, vai arī kuras dzied priesteris reizē ar tautu.26 Ievērojot to, ka bieži pulcējas dažādu tautību ticīgie, vēlams, lai šie ticīgie kaut vai dažas Mises nemainīgās daļas, it sevišķi, ticības simbolu un Kunga lūgšanu, prastu visi reizē vienkāršotā melodijā nodziedāt latīņu valodā.27
Par žestiem un ķermeņa stāju
20. Ķermeņa stāja, kādu ieņem visi klātesošie, ir visu vienotības un kopības zīme, jo tā izsaka un arī rosina klātesošo domas un jūtas.28 21. Lai panāktu vienādību žestos un ķermeņa stājā, ticīgajiem jāklausās pamācības, ko dievkalpojuma laikā pasaka diakons vai priesteris, vai cits kalpotājs. Visās Misēs, ja vien nav citādas norādes, ļaudis var stāvēt, sākot ar Ievaddziesmu vai arī tad, kad priesteris pieiet pie altāra, līdz pat dienas lūgšanai ieskaitot; pirms evaņģēlija dziedājuma un Alleluja laikā; paša Evaņģēlija lasīšanas laikā; ticības simbola un vispārējās lūgšanas laikā; kā arī no upurēšanas lūgšanas līdz Mises beigām, atskaitot zemāk minētos brīžus. Sēdēt vēlams lasījumu laikā pirms Evaņģēlija un psalma dziedāšanas laikā; homīlijas laikā un upurdāvanu sagatavošanas brīdī; kā arī, pēc vēlēšanās, klusuma brīdī pēc svētās Komūnijas. Ceļos jānometas konsekrācijas laikā, ja vien vietas šaurības vai klātesošo lielā daudzuma dēļ, vai cita pamatota iemesla dēļ tam nerodas šķēršļi. Bīskapu Konferencei bez tam ir tiesības Romas Misālē aprakstītos žestus un ķermeņa stāju piemērot vietējās tautas ierašām.29 Tomēr jāskatās, lai viss atbilstu katras svinību daļas raksturam un būtībai. 22. Pie žestiem pieskaitāmas arī tās kustības, kad priesteris iet pie altāra, kad tiek pienestas upurdāvanas un kad ticīgie iet pie Komūnijas. Tāpēc pienākas šos gājienus veikt ar zināmu krāšņumu, jo tiem vēl ir paredzēti arī īpaši dziedājumi, saskaņā ar liturģijas prasībām.
Par klusumu
23. Arī svētā klusuma brīži kā dievkalpojuma daļa ir jāievēro savā laikā.30 Klusuma brīža raksturs atkarīgs no tā laika, kas tam katrā dievkalpojumā atvēlēts, piem., grēku nožēlas aktā un pēc uzaicinājuma lūgties katrs pievēršas pats sev; pēc lasījuma vai homīlijas katrs īsumā pārdomā dzirdēto; pēc Komūnijas savukārt visi savās sirdīs pielūdz un slavē Dievu. Turpinājums sekos Piezīmes: 13. Sal. Dekrēts par prezbiteru kalpošanu un dzīvi, Presbyterorum ordinis, nr. 5; Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 33.
14. Sal. Tridentes Koncils, Sesija XXII, § I; sal. Pāvils VI, Sollemnis professio fidei, 30. jūnijs 1968, nr. 24: AAS 60 (1968) lpp. 442.
15. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 7; Pāvils VI, Enc. Mysterium fidei, 3. septembris 1964: AAS 57 (1965) lpp. 764; Ritu sv. Kongr., Instr. Eucharisticum mysterium, 25. maijs 1967, nr. 10: AAS 59 (1967) lpp. 547.
16. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 56. Ritu sv. Kongr., Instr. Eucharisticum mysterium, 25. maijs 1967, nr. 10: AAS 59 (1967) lpp 547.
17. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 48, 51; Dogmatiskā Konstitūcija par dievišķo Atklāsmi, Dei Verbum, nr. 21; Dekrēts par prezbiteru kalpošanu un dzīvi, Presbyterorum ordinis, nr. 3.
18. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 7, 33, 52.
19. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 33.
20. Sal. Dievišķo kultu sv. Kongr., Vēstule par Euharistiskām lūgšanām, 27. aprīlis 1973, nr. 14: AAS 65 (1973) lpp. 346.
21. Ritu sv. Kongr., Instr. Musicam sacram, 5. marts 1967, nr. 14: AAS 59 (1967) lpp. 304.
22. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 26-27; Ritu sv. Kongr., Instr. Eucharisticum mysterium, 25. maijs 1967, nr. 3: AAS 59 (1967) lpp. 542.
23. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 30.
24. Sal. Ritu sv. Kongr., Instr. Musicam sacram, 5. marts 1967, nr. 16a: AAS 59 (1967) lpp. 305.
25. Sermo 336, 1: PL 38, 1472.
26. Sal. Ritu sv. Kongr., Instr. Musicam sacram, 5. marts 1967, nr. 7, 16: AAS 59 (1967) lpp. 302, 305.
27. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 54; Ritu sv. Kongr., Instr. Inter Oecumenici, 26. septembris 1964, nr. 59: AAS 56 (1964) lpp. 891; Ritu sv. Kongr., Instr. Musicam sacram, 5. marts 1967, nr. 47: AAS 59 (1967) lpp. 314.
28. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 30.
29. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 39.
30. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 30; Ritu sv. Kongr., Instr. Musicam sacram, 5. marts 1967, nr. 17: AAS 59 (1967) lpp. 305. |
