“Kursu par sirdsapziņu” jau vairākus gadus organizē Apustuliskās penitenciārijas tribunāls, kuru vada amerikāņu kardināls - Džeims Fransis Stafords (James Francis Stafford). Lekcijas kursa dalībniekiem, vadīs Tribunāla reģents - t. Džianfranko Džiroti OFMConv (Gianfranco Girotti) un tā konsultants (padomdevējs) - t. Ivans Fueks SJ (Ivan Fuèek), kurš ir speciālists īpaša “iekšējā likuma”, kas ir sirdsapziņa, jomā. Tribunāla reģents atgādināja Jāna Pāvila teikto, ka “pēc Tridentes koncila palielinājās grēksūdzes skaits, bet samazinājās Komūnijas pieņemšanas skaits, turpretī - pēc Vatikāna II koncila, paaugstinājās Komūnijas pieņemšanas skaits, bet samazinājās grēksūdzes prakse.” Pieminot socioloģisko pētījumu datus, viņš arī pamanīja, ka dažās valstīs ir skaidri redzama “sakrametālās grēksūdzes krīze”. Šīs krīzes iemesls, var būt “grēka apziņas pazušana” ticīgo starpā, kas ir saistīts ar to, ka “laicīgā pasaulē Dieva klātbūtne nav vairs saredzama, kas vajadzīga cilvēku darbībai”. “Cilvēki arvien vairāk domā par to, lai tiem nebūtu vainas apziņas un nebūtu nekādu bremžu brīvībai” – pasvītroja t. Džiroti. Viņš pieminēja, ka pasaulē izplatās ētika, “kura relativizē morālās normas, atsakot tām absolūto vērtību un noliedzot, it kā varētu pastāvēt darbi, kas patiešam ir aizliegti”. Speciālā vēstījumā kursa dalībniekiem, pāvests Jānis Pāvils II atgādināja, ka Tridentes koncila mācība, par to, ka nav iespējams pieņemt Sv. Komūniju, ja ticīgais atrodas nāvīgā grēka stāvoklī,- joprojām ir aktuāla. ”Mēs dzīvojam sabiedrībā, kura bieži rada iespaidu, it kā pazustu Dieva un grēka izjūta. Šajā kontekstā arvien stiprāk skan Kristus aicinājums uz atgriešanos, kas paredz apzinātu grēku atzīšanu un lūgumu, lai Dievs tos piedotu un atpestītu – raksta Pāvests. Jānis Pāvils II pasvītroja, ka īpaši šajā gadā, kas veltīts Euharistijai, vēl vairāk nekā jebkad agrāk, ir lietderīgāk “pievērst uzmanību tam, ka starp Euharistiju un Grēksūdzi ir tieša saistība”. Mises ritos ir daudz elementu, kas pasvītro attīrīšanas un atgriešanās nepieciešamību: sākot ar grēku nožēlas aktu Mises sākumā, caur lūgumiem pēc piedošanas,- līdz pat miera zīmei un lūgšanām, kuras priesteri un ticīgie skaita pirms Komūnijas. ”Tikai tas, kam ir skaidra apziņa par to, ka nav izdarījis nāvīgo grēku, var pieņemt Kristus Miesu. Par to skaidri izteicās Tridentes koncils, kad teica, ka “neviens, kuram ir nāvīgā grēka apziņa,- kaut viņš to ļoti nožēlotu,- nevar pieņemt Svēto Euharistiju pirms agrākās grēksūdzes (..) Tā Baznīca māca arī mūsdienās” – raksta Pāvests. Jānis Pāvils II aicina priesterus, lai arī viņi svinētu Sv. Misi “ar tīru sirdi un patiesu mīlestību”, un lai “aicinātu ticīgos pieņemt Kristus Miesu un Asinis, lai varētu būt attīrītiem no ikdienišķiem grēkiem un nepilnībām tā, lai Euharistijas svinības būtu Dievam patīkamas”. “Visi esiet izturīgi, vienmēr gatavi un kompetenti Samierināšanas sakramenta sniedzēji, patiesi svētā un žēlsirdīgā Kristus attēli” – raksta Pāvests, uzticot kursa dalībniekus Žēlsirdības Mātei - Marijai. Kardināls Stanfords runāja par savām sāpēm, sakarā ar to, ka arvien vairāk katoļu attālinās no Samierināšanas sakramenta. Viņš pasvītroja, ka gadās, ka pat grēka ideja, kā tāda - ir noliegta. Par peļamu viņš uzskata faktu, ka pašlaik daudzi katoļi, kuri ilgu laiku nav bijuši pie Grēksūdzes, tomēr pieņem Euharistiju. Tas notiek arī īpašos gadījumos, piemēram, Laulībās un Pirmā Komūnijā. Apustuliskās penitenciārijas tribunāls pieder pie vecākajām Vatikāna iestādēm, kaut gan ar pašreizējo nosaukumu darbojas no Romas kūrijas reformas, kuru paveica Jānis Pāvils II 1998. gadā. Agrāk, no XII gs, pastāvēja kardināla penitenciāra amats, kuram bija tiesības izšķirt vissmagāko grēku gadījumus, kuri parasti bija paredzēti pāvesta lēmumam. Gadsimtu gaitā mainījās šī amata raksturs. Šīs dikastērijas (nosaukums lietots atsevišķu Vatikāna iestāžu apzīmēšanai) kompetencēs atrodas visādas ar sirdsapziņu saistītas lietas: smagie grēki, jautājumi un šaubas, saistītas ar sakramentālo dzīvi Baznīcā, kā arī visas lietas, saistītas ar atlaidām: to noteikšana, apzīmēšana un piešķiršana. Tribunāla reģents un divas citas amatpersonas ikdienas sēdēs, kuras sauc par kongresiem, apspriež atsevišķos gadījumus. Pārējie Tribunāla locekļi pulcējas laiku pa laikam kardināla-vadītāja vadībā, kuru sauc par lielo penitenciāru – viņi veido Padomi, kuru sauc par Apustuliskās penitenciārijas Signatūru. Pēc KAI materiāliem sagatavoja Oskars Jabloņskis OP | 
