Jau esam apskatījuši Svētā Gara dāvanas, augļus, esam rakstījuši par kristību Svētajā Garā. Paturam cerību, ka tas ir kalpojis lasītāju ticības padziļināšanai un garīgās dzīves izaugsmei. Turpinājumā centīsimies aplūkot jaunu sadaļu ticības mācībā – tikumus.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Lielākajai daļai cilvēku Ziemassvētki ir priecīgs notikums. Tad mēs cits citu atceramies, ejam ciemos, apsveicam viens otru un novēlam gaišus un priecīgus svētkus. Tas, bez šaubām, ir patīkami, skaisti un svarīgi. Taču, aizmirstot šo svētku patieso nozīmi, mēs sajūtam tikai virspusēju prieku, kas ātri atnāk un tikpat ātri aiziet, laupot sev iespēju piedzīvot dziļu, pilnīgu un nepārejošu prieku, kas piešķirtu „garšu” mūsu dzīvei.
Priestera komentārs Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkos (09.12.2019)
Nereti kopā ar Radio Marija Latvija klausītājiem, pārdomājot kādus Baznīcas svētkus, runājam par to, ka Baznīcai patīk svinēt. Baznīca mūs aicina priecāties un dāvā svētkus svinēšanai. Kā pierādījumu tam varam uzsvērt aicinājumu svētīt svēto dienu – ja šo pamudinājumu apzinīgi ievērojam, iegūstam 52 svētku/svētās dienas un vēl papildus visas Baznīcas svētku dienas, kurām ir svētdienas nozīme. Līdz ar to katoļiem gada laikā ir par desmit svētdienām vairāk nekā citiem cilvēkiem!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Nesen kāds garīdznieks man izstāstīja diezgan bēdīgu notikumu, ar ko viņam personīgi nācies saskarties. Katra mēneša pirmajā piektdienā viņš savā draudzē apmeklē slimniekus un cienījama vecuma cilvēkus. Kad viņš ienāca kādas sirmas māmuļas pieticīgajā dzīvoklī, uzreiz pamanīja svinīgi uzklātu galdu.
(Turpinājums) Svētais Gars dod brīvību no iekšēja satraukuma vai jūtu sfēras bangām. Miers ir auglis un sekas pilnīgam priekam un mīlestībai. Neviens nevarētu pilnībā priecāties, ja būtu iekšēji nemierīgs, tas nozīmē, ja vispirms nebūtu brīvs no dumpīgām, neapvaldītām jūtām un impulsiem. Pilnīga mīlestība un prieks pēc savas būtības izslēdz cilvēka iekšējo nesakārtotību un nemieru.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Novembra sākumā, kad dabā nolasām atgādinājumu par aiziešanas nenovēršamību, ticīgie Latvijā biežāk apmeklē kapsētas, lai atcerētos savus dārgos tuviniekus, lūgtos par viņiem un apliecinātu tiem savu mīlestību. Skumjas, ko rada tuvinieka aiziešana no šīs dzīves, tomēr nespēj nomākt ticību mūžīgajai dzīvei un augšāmcelšanās cerību.
2017. gada augustā tika iesvētīts pamatakmens Jēzus un Marijas dominikāņu māsu misionāru klostera ēkai Liepājā, Lauku ielā 52. Kā stāsta klostermāsa Diāna Jaks, ir grūti noticēt, ka tik īsā laikā klosteris ir pabeigts. Pirms tam saimniecības ēkas tika pielāgotas dzīvošanas vajadzībām.
Jau kādu laiku no Latvijas ticīgo un priesteru puses tika aktualizēts jautājums par to, kā jārīkojas ticīgajiem dažos Svētās Mises brīžos. Tie dažādās draudzēs bija atšķirīgi un izraisīja zināmu nesaprašanos. Šis jautājums ir gana būtisks, kaut arī kādam varbūt šķiet – kāda starpība, kurā draudzē kā liturģija tiek piedzīvota. Kādēļ tas ir būtisks nevis otršķirīgs jautājums?
Oktobris ir Dievmātei veltīts mēnesis, kurā mēs draudzēs un arī ģimenēs kopīgi lūdzamies Rožukroni – pasaulē vienu no visizplatītākajām un mīļākajām lūgšanām. Baznīca vienmēr ir atzinusi šīs lūgšanas īpašo iedarbību. Laikā, kad tika apdraudēta pati kristietība, ticīgie atzina, ka Rožukroņa lūgšanas spēka dēļ draudi attālinājās. Gadsimtu gaitā gan Dievmāte, gan pāvesti, gan bīskapi un garīdznieki ir aicinājuši ticīgo tautu ik dienas veltīt laiku Rožukronim, lai izlūgtu mieru sev, savām ģimenēm un pasaulei.
Svētā Gara dāvanas ļauj uzplaukt kristieša garīgajai dzīvei. Tās kļūst kā daudzkrāsaini ziedi, kas atklāj kristīgās garīgās dzīves bagātību. Tomēr ziedi nav mērķis paši sev, bet pēc savas dabas tiecas izdot pastāvīgus augļus. Augļi vainago augu dzīves ciklu.
Raksti
