Viena no katoliskās kultūras daļām, kuru dažkārt ir grūti saprast un kura bieži tiek pārprasta, ir paradums ziedot Svētās Mises nodomam. Ik dienas celebrējot Svēto Misi, priesteris katras Euharistijas svinības upurē par kādu konkrētu personu vai intenci (noteiktā nodomā). Tā darot, viņš lūdz īpašas žēlastības no Dieva šai personai vai intencei.
13. septembrī Baznīca svinēs sv. Jāņa Hrizostoma (349 – 407) liturģiskos svētkus. Piedāvājam ieskatu šī bīskapa un Baznīcas mācītāja dzīves gaitās, un viņa sprediķi par apustuļa Pāvila 1. vēstuli korintiešiem.
Šī gada 15. jūnijā Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācija izdeva apkārtrakstu bīskapiem par maizi un vīnu, kas derīgi Euharistijas svinēšanai. Latvijā dažos medijos tas izraisīja interesi un dažos arī izsmieklu. Kādā no interneta portāliem tika ievietota aptauja ar nosaukumu“Vai tev garšo mūsu pestītāja Jēzus Kristus miesa?”. Kristus Miesas un Asins transsubstanciālā (no vienas substances pārvērsta citā) klātbūtne maizes un vīna zīmēs visos laikos ir izraisījusi jautājumus un šaubas. Tomēr, Kristus pamācīta, Baznīca aizvien tic un ir pārliecināta, ka maize un vīns Sv. Mises laikā, izrunājot vārdus “Ņemiet un ēdiet..., ņemiet un dzeriet…”, kļūst par Kristus Miesu un Asinīm.
Savā sprediķī katehumēniem sv. Augustīns svinīgi pasludina, ka debesīs “visi ir pie labās rokas, jo tur nav ciešanu” (De Symbolo,11). Tā ir prātam neaptverami laba ziņa cilvēcei. Lūk, kāpēc.
Trīs žēlsirdības darbu tuvākā dvēselei – iepriecināt noskumušos, pacietīgi panest netaisnības un labprāt piedot tiem, kas apkaitinājuši, – praktizēšana veicina vienprātības garu. Šie trīs darbi ir daļa no nostājas, kas raksturīga izlīgt spējīgai personai, un šī nostāja ir būtiska Kristus mācekļa īpašība.
Kurzemes diecēzes sākums tīts biezā vēsturiskā miglā, jo, cik skaidras un noteiktas ir ziņas par kristīgās ticības ieviešanu Kurzemē caur kūru līgumu ar pāvesta legātu Balduinu no Alnas 1230. gadā, tad tikpat nenoteiktas ir ziņas par pirmajiem diviem Kurzemes bīskapiem. Vismaz tā tas ir pēc līdz šim mūsu rīcībā esošajiem vēsturiskiem avotiem.
Šobrīd esam jūnija mēnesī. Pavisam drīz svinēsim sv. Jāņa Kristītāja dzimšanas svētkus, ko tautā vienkārši sauc par Jāņiem. Bieži ir izskanējuši ticīgu cilvēku uzdoti jautājumi: vai vajag svinēt Jāņus? Kā tos svinēt? Kā kristietim izturēties svētkos, kurus svin visā Latvijā, gan ģimenes lokā, gan plašāk sabiedrībā? Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, piedāvājam iepazīties ar Baznīcas skatījumu uz kristīgās vēsts iemiesošanos tautas kultūrā un to, kā senču tradīcijas var palīdzēt atklāt mūsu pestīšanas nozīmi.
Viņai bija modrs skats uz sava laika vajadzībām: Klāra Fey (Clara Fey) atvēra skolu nabadzīgām meitenēm un dibināja kongregāciju, kas šobrīd darbojas visā pasaulē. 2018. gadā viņu pasludinās par svētīgu.
Viduslaikos Baznīca bija Rietumeiropas sabiedrības vadošais spēks, tās kultūras radītāja un sargātāja [1]. Iekaroto Latviju un Igauniju kā koloniālo, feodālo valstiņu konfederāciju nosauca par Livoniju. Profesors A. Švābe Livoniju sauca par Māras valsti [2], bet J. Vaivods to dēvēja par Baznīcas valsti.
Lai gan Dievmātes parādīšanās Fatimā notika pirms 100 gadiem, Vatikāna pastāvīgais Fatimas eksperts teicis, ka tās satur vēsti, kas ir gan svarīga, gan ļoti nepieciešama mūsdienu pasaulē.
Raksti
