- Lūdzu, pastāstiet par savu bērnību: kur tā aizritēja, kas bija jūsu vecāki, kā tikāt audzināts? Mana bērnība aizritēja laimīgi. Ģimenes gaisotne deva drošību. Vecāki bija lauksaimnieki, kas centīgi apsaimniekoja laukus, to darot ar gudrību. Tēvs bija apguvis daudz zināšanu, lasot grāmatas bibliotēkā. Viņš bija pagasta tiesas loceklis, iesaistījās vairākās pagasta biedrību valdēs. Lasītais žurnālā „Zemkopis” viņam deva iedvesmu savā saimniecībā pielietot modernus apsaimniekošanas paņēmienus, viņš bija viens no vietējo piensaimnieku biedrības un kooperatīva dibinātājiem. Māte bija strādīga un izveicīga saimniece. Ģimenē bijām pieci bērni, es – vecākais. Mums, bērniem, bija iespēja iesaistīties lauku darbos, līdz ar to nekad nebija garlaicības un nebija arī brīvā laika palaidnībām. Uzticībā un paklausībā vecākiem pagāja bērnības gadi. Mājās kopā ar mums dzīvoja arī vectēvs un vecmāmiņa no tēva puses, kā arī neprecējies tēva brālis – namdaris. Arī vectēvs bija namdaris un strādāja līdz mūža beigām – 88 gadu vecumam. Viņš mums vakaros stāstīja pasakas, bija ļoti dievbijīgs, prata no galvas garas lūgšanas un dziesmas. Rītos viņš cēlās kādos pulksten četros un pavadīja vairākas stundas lūgšanā, īpaši skaitīja rožukroni ar apcerēm un lūgšanām, kuras zināja no galvas. Baznīca no mājām atradās apmēram 8 km attālumā, un dievkalpojumos varējām piedalīties tikai svētdienās un svētku dienās. - Vai atmiņā ir saglabājies kāds spilgts bērnības iespaids? Bērnība aizritēja mierīgi. Spilgts pārdzīvojums gadījās tikai skolas gados saistībā ar padomju okupāciju. Dzīvoju internātā, kad piedzīvoju izsūtīšanas. No mūsu skolas tika paņemti divi skolotāji un daži skolēni. Kad atgriezos – no tālienes vēroju, vai mūsu mājās vēl ir dzīvība, vai vecāki nav izsūtīti. Paldies Dievam, visi bija sveiki un veseli. - Kur un kā aizritēja jūsu skolas gadi? Pirmās pakāpes pamatskolā mācījos Jāmaiķos, 4 km attālumā no mājām. Katru dienu ceļš bija jāveic kājām. Divas pēdējās pamatskolas klases mācījos Basu pamatskolā. Mācībās veicās un allaž biju pirmais skolnieks sekmju ziņā. Tad mācījos Kazdangas lauksaimniecības vidusskolā, kuru beidzu kara apstākļos, kad mani 1944.gada augustā iesauca karadienestā. Dienēju Latviešu Leģiona 15. divīzijā un 1945.gada martā Pomerānijā tiku ievainots. Kritu amerikāņu gūstā Ziemeļvācijā, no kurienes vēlāk pārgāju latviešu bēgļu nometnē. No turienes 1947.g. septembrī pārcēlos uz Beļģiju, kur iestājos bīskapa Boļeslava Sloskāna vadītajā Garīgajā seminārā. - Jūsu „saknes” ir suitu pusē. Ar ko tā atšķiras no citām Kurzemes vietām? Ko nozīmē vārds „suits”? Mani vecāki nāk no suitiem, tēvs – no Alsungas, māte – no Gudenieku draudzes Basu pagasta. Suitu zeme ir teritorija, kas agrāk piederējusi grāfam Jānim Ulriham Šverinam – Alsungas, Jūrkalnes, Gudenieku un Basu pagasti. Šverins 17.gs. bija studējis Varšavā un tur iepazinies ar dižciltīgu dāmu Barbaru Konarski, kuru arī vēlāk bildinājis. Laulātā draudzene pieprasījusi, lai Šverins pats un visi viņa zemnieki pārietu katoļticībā. Dažādi ir pētnieku uzskati par to, no kurienes cēlies nosaukums „suiti”. Iespējams, ka tas nāk no galma ļaudīm. Šverins ar sievu savā galmā ieviesa īpašu, greznu tērpu valkāšanu, ar kuriem bija jāatšķiras no visiem pārējiem apkārtnes ļaudīm. Pateicoties šai pašapzinīgajai nostājai, suiti cauri gadsimtiem ir saglabājuši savu ticību un līdz padomju režīma laikiem bija cītīgākie baznīcas apmeklētāji Kurzemē. Mana vecmāmiņa, kad devās uz baznīcu, vienmēr bija tērpusies suitu tautastērpā. Blūzei ir raksturīgas mazas, sarkanas podziņas kā kardināliem. - Kā jūsos dzima aicinājums uz priesterību? Iestāties seminārā mani mudināja vietējais latviešu draudzes prāvests un ticīgie, kas mani pazina, kad dzīvoju bēgļu nometnē Noietingā, Bavārijā. Mācības Garīgajā seminārā bija līdzīgas tām, kādas tās šobrīd ir Latvijā. Atšķīrās tikai tas, ka daļēji vēl mācījāmies latīņu valodā. - Liela daļa jūsu dzīves aizritējusi trimdā. Lūdzu, pastāstiet vairāk par šo savas dzīves posmu – ar kādiem cilvēkiem turējāties kopā? Kā izdevās nepazaudēt saikni ar dzimteni – Latviju?  Pēc filozofijas un teoloģijas studijām 1954.gada 25.jūlijā Namīras katedrālē, Beļģijā, bīskaps Andrejs Marija Šarī mani iesvētīja par priesteri. Bīskapa Boļeslava Sloskāna norīkots devos studēt vēsturi. Ieguvu doktora grādu Luvēnas universitātē. Licenciāta grādu teoloģijā ieguvu Romā, Gregoriāņu universitātē. Pēc studijām 7 gadus strādāju sv. Nikolaja draudzē Namīrā. 1968.gada rudenī tiku aicināts pārcelties uz Romu un uzņemties darbu Vatikāna radio latviešu valodas raidījumu redakcijā. Mana vēlēšanās vienmēr bija strādāt Latvijas labā. Cik vien bija iespējams, piedalījos latviešu trimdas pasākumos un rakstīju presei.
Ievērojamākais darbs bija Latvijas kristianizēšanas 800 gadu atceres gadadiena 1986.g. jūnijā. Kad, pateicoties pāvesta Jāņa Pāvila II labvēlībai, bija iespējams sarīkot ievērojamas jubilejas svinības Vatikānā un Romā. Vispasaules presē atzīmēja šo notikumu, kas noteikti veicināja Latvijas neatkarības atgūšanu. Kad Latvija kļuva brīva, tad varēju katru gadu braukt un lasīt lekcijas Rīgas Garīgajā seminārā un Katehētikas institūtā. 1996.gada 6.janvārī pāvests Jānis Pāvils II Vatikāna bazilikā mani konsekrēja par bīskapu un tad arī atgriezos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, Liepājā. - Jūs kā bīskaps tikāt nosūtīts kalpošanai Liepājas diecēzē. Vai bija kaut kas, ko jūs sagaidījāt no šīs vietas, cilvēkiem? Kas bija tas, ar ko sastapāties? Bija patīkami sākt bīskapa darbu Kurzemē, kur biju dzimis un uzaudzis. Darbs nebija viegls, jo toreiz Kurzemē bija tikai pieci priesteri. Pamazām priesteru skaits pieauga. Vispirms tika sakārtota kūrija – bīskapa mītnes telpas, tad sāka celt arī baznīcas un remontēt tās, kur tas bija vajadzīgs. Sastapos ar to, ka līdz šim Kurzeme bija bijusi pārāk atstāta novārtā. - Esat saņēmis īpašu atzinību no Itālijas valdības, lūdzu, pastāstiet ko tuvāk par to. Itālijas Republikas prezidents šī gada 21. aprīlī, Rīgas apmeklējuma laikā, man piešķīra nopelnu goda zīmi – ordeni. Vienā pusē to rotā uzraksts: „Tēvijas vienotībai, pilsoņu brīvībai”, bet otrā: „Par Republikas nopelniem”. - Kāds būtu jūsu vēlējums Liepājas diecēzes ticīgajiem ļaudīm, viņu ganiem – priesteriem? Bīskapa lielākais gandarījums ir labs pēctecis, kas turpina Baznīcas darbu. Varu būt pateicīgs, ka pāvests Jānis Pāvils II bija izvēlējies manu tuvāko līdzstrādnieku Vilhelmu Lapeli kā Liepājas bīskapu. Lai viņa vadībā aug mūsu Baznīca Kurzemē, lai vairojas garīgo aicinājumu skaits un dedzība ticīgajos! Intervēja Ieva Liede Foto:
1.1996. g. 6. janvārī Romā, saņemot bīskapa svētību no pāvesta
2.Jaunavas Marijas kongresa laikā lurdā. No kreisās: bīskaps Ā. A. Brumanis, bīskaps B. Sloskāns un priesteris N. Trepša | 
;)