Bija pienākusi stunda, kad Jēzus gatavojās aiziet no šīs pasaules pie Tēva. Kāpēc tad aiziešanai jānotiek caur mokošu krusta nāvi? Tāpēc, ka Jēzus visā pilnībā pieņēma cilvēka likteni itin visā, izņemot vienu, t.i., grēku. Viņš pieņēma dzīvi šajā pasaulē, kuru tik ļoti bija izkropļojis grēks, kurā tik stipri valda postoša netaisnība, nelabvēlība, nesaskaņas, naids, meli. Tas tiesa, ka šī pasaule joprojām pieder Dievam un ka tajā ir iespējams mīlēt gan Dievu, gan tuvāko. Taču grēcīgi cilvēki, pat ja viņi ir labas gribas vadīti, vairs nespēj rīkoties tā, lai it visus viņu dzīves ceļus apņemtu Dieva un tuvākmīlestība. Bet pie Debesu Tēva, kas ir arī mūsu Tēvs, nav iespējams nokļūt, ja ar visu sirdi un dvēseli neiemīl Dievu, ja tikpat nesavtīgi un patiesi neiemīl savu tuvāko. Tas arī bija galvenais iemesls tam, ka debesu vārti priekš mums bija aizslēgti. Kristus pieņēma tādas nāves apstākļus, kur cilvēciskā skatījumā saglabāt Dieva un tuvākmīlestību ir pilnīgi neiespējami, kur absolūti visu ir izpostījis cilvēku ļaunums un grēks. Viņam visapkārt plosījās mežonīgs naids, Viņš pats tika necilvēcīgi mocīts, turklāt vēl pārdzīvoja tādas tumsas stāvokli, it kā Tēvs būtu Viņu pilnīgi atstājis – neskatoties uz to visu, Kristus saglabāja mīlestības pilnu paļāvību uz Savu Tēvu, kā arī līdz galam palika uzticīgs mīlestībā uz mums, cilvēkiem, kurus izvēlējās par saviem brāļiem un māsām, pat vairāk – Viņš arī savus ienaidniekus mīlēja līdz galam. Izrādās, ka pat tur, kur grēka izraisītais posts ir tik briesmīgs, ir iespējams saglabāt īstu un patiesu mīlestību, un ieiet pie Debesu Tēva. To visu Kristus izdarīja tādēļ, ka mīlēja mūs. Viņam nepavisam nebija nepieciešams kļūt par cilvēku; pats būdams Dievs, Viņš bezgalīgi mīlēja Savu Tēvu. Savas nāves priekšvakarā, pirms Lielajā Piektdienā Golgātas kalnā Kristus mīlestība atklājās visā pilnībā, Viņš iestādīja Euharistijas Sakramentu Pēdējo Vakariņu laikā. Mūsu piedalīšanās Euharistijā ļauj mums pavisam reāli ieiet tajā bezgalīgajā Kristus mīlestībā, kuru Viņš apliecināja ar savu krusta nāvi Kalvārijas kalnā – Kristus mūs mīlēja līdz galam. Savukārt kāju mazgāšana Pēdējo Vakariņu laikā līdz pat pasaules beigām atgādinās mums caur līdzdalību Vissvētākajā Euharistijas sakramentā to, cik ļoti svarīgi ir iemācīties savstarpēju kalpošanu. Ja jau mūsu Kungs un Skolotājs nāca, lai kalpotu, nevis lai Viņam tiktu kalpots, tad arī mūsu pienākums ir darīt tāpat. Katedrāle.lv | 
