Strādājot pie sirdsapziņas audzināšanas, ir ļoti jāuzmanās, lai maskas netiktu norautas ar varu – tas attiecas gan uz sevi pašu, gan attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ja norauj masku pret paša cilvēka gribu, tad viņš jūtas stipri pazemots un tas viņam nenes ne atvieglojumu, ne cerību. Ja gribam palīdzēt audzināt sirdsapziņu, tad tam ir jābūt balstītam uz labvēlību, žēlsirdību, saglabājot smalkjūtīgas un paļāvības pilnas attiecības. Mēs mācāmies atklāt patiesību par sevi ļoti pamazām, it sevišķi tad, kad tā ir sāpīga – reizēm tas notiek ārkārtīgi lēni. Patiesības atklāšana pieprasa lielu pacietību gan no tā cilvēka puses, kas ir ceļā uz patiesību, gan arī no tā, kas palīdz šo ceļu mērot. Laiks ir liecinieks tam, ka „dzīvot patiesāk” ne vienmēr ir vieglāk. Ļaunais gars, kas pēc savas būtības ir melis un meļu tēvs (sal. Jņ 8, 44), labi pazīst mūsu bailes ciešanu un nāves priekšā, tāpēc nepalaiž garām izdevību uzkurināt mūsos bailes no tā, ka dzīvot patiesībā nozīmē dzīvot pastāvīgos pazemojumos, ciešanās un mokās. Tas tiesa, ka pirmie soļi patiesības atklāšanā reizēm ir ļoti sāpīgi un nobirst ne viena vien asara, taču laika gaitā mēs pamazām kļūstam iekšēji brīvi, mūsos ienāk iekšējās sakārtotības sajūta, kas dod garīgu iepriecinājumu un dara visu mūsu dzīvi mierīgāku un priecīgāku. Dzīvot patiesībā nozīmē būt laimīgam, pat ja reizēm tas prasa zināmu atdevi un piepūli. Grēksūdzes un garīgās vadības loma sirdsapziņas audzināšanā Dieva mīlestība un žēlsirdība pieskaras cilvēka ievainotajai sirdsapziņai Gandarīšanas sakramentā, pie tam vispilnīgākā veidā. „Regulāra atzīšanās ikdienišķos grēkos palīdz mums audzināt savu sirdsapziņu, cīnīties pret savām sliktām nosliecēm, ļaut Kristum mūs dziedināt, iet uz priekšu gara dzīvē. Bieži saņemot šajā sakramentā Tēva žēlsirdības dāvanu, mēs paši cenšamies būt žēlsirdīgi kā Viņš” (KBK 1458). Ne tikai grēksūdze, bet arī garīgā vadība ir ļoti svarīgs līdzeklis sirdsapziņas audzināšanā. Ja dialogs ar garīgo vadītāju norit savstarpējās labvēlības, atklātības un akceptācijas atmosfērā, turklāt ar neviltotu paļāvību un smalkjūtību, tad tas ļauj mums izteikt visas bažas, nemieru un pat bailes tajos brīžos, kad mums ir radušās kādas iekšējās šaubas. Tad mums ir drosme pateikt, ka ir kauns jeb ka mēs patiesi nožēlojam izdarīto, kad esam piedzīvojuši kritienu jeb morālu vājumu. Bet brīžos, kad mūsu dvēsele piedzīvo iekšēju mieru un garīgu prieku, mēs varam liecināt par to, ka Dievs allaž ir klātesošs un darbojas mūsos. Sarunās ar garīgo vadītāju mums ir iespēja rast apstiprinājumu tam, ka esam rīkojušies pareizi, ka mūsu sirdsapziņas balss ir bijusi pareiza, ka esam saglabājuši uzticību Dievam un cilvēkiem. „Sarunas ar biktstēvu jeb garīgo vadītāju mērķis ir palīdzēt man atklāt patiesību pašam par sevi – pašam savas dzīves patiesību. Kas ir mans galvenais aicinājums un mans uzdevums? Kādi šķēršļi ir manā dzīvē, kas traucē šo personīgo aicinājumu realizēt?” (A.Grīns) Vēl viens ļoti nozīmīgs faktors sirdsapziņas audzināšanā ir atklātība un godīgums arī visās pārējās attiecībās – draugu un laulāto vidū, arī ģimenēs un kopienās. Ja paliekam atvērti saviem tuvākajiem, it sevišķi viņu viedoklim par mūsu uzvedību tajos gadījumos, kad viņi izsaka kādus kritiskus novērojumus, mēs varam daudz patiesākā gaismā uzlūkot sevi un savu sirdsapziņu, jo sirdsapziņas audzināšanas procesā ietilpst tās nemitīga attīrīšana, izaugsme un zināma brieduma sasniegšana. Mūsu līdzcilvēku kritiskās piezīmes ir patiešām sāpīgas, bet tās var palīdzēt izprast mūsu iekšējās nostājas un rīcību. Ja saglabājam pazemību un atvērtību, mēs noteikti daudz iegūstam, audzinot savu sirdsapziņu. Sirdsapziņa un krusts „Mums jāizmeklē sava sirdsapziņa, uzlūkojot Kunga krustu” – tā teikts Katoļu Baznīcas Katehismā (1785). Dziedināt ievainoto sirdsapziņu, darīt to atkal jūtīgu nav iespējams bez Krustā sistā Kunga kontemplēšanas. Kristus upuris ir vispilnīgākais paraugs un arī mūsu stipruma avots, lai mēs spētu uzņemties pūles un kļūt upurgatavi, jo tas ir nepieciešams sirdsapziņas audzināšanas procesā. Ieejot savas sirdsapziņas dziļumos, savas savainotās sirds brūcēs, mēs pilnīgi intuitīvi jūtam, ka tas, ko mēs tur ieraugām, iedveš mūsos bailes. Tad mēs izvairāmies tam visam pieskarties, jo apzināmies savu nevarību un bezspēcību. Kristus krusts, Dieva bezgalīgās mīlestības zīme, dziedina mūsu nocietināto un ievainoto sirdsapziņu, kā arī ir labs līdzeklis mūsu nevarības uzveikšanai. Sirdsapziņas audzināšana pasargā mūs un dziedina „no bailēm, augstprātības un egoisma, no nepatiesas vainas izpratnes un patmīlības – cilvēcisko vājību un trūkuma sekām. Sirdsapziņas audzināšana nodrošina brīvību un dod sirdsmieru”. (KBK 1784) Kristus krusts dāvā mums pārliecību, ka ignorēt Dieva balsi jeb sirdsapziņu ir milzīga kļūda, no kuras visvairāk ciešam mēs paši. Krustā sistais Kungs mūs aicina, lai ieticam Dieva bezgalīgajai mīlestībai, kas uzrunā mūs caur sirdsapziņu. Dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu nozīmē vispirms pieņemt Dieva mīlestību, kuru Viņš atklāja uz krusta, un tad dalīties ar citiem, it īpaši ar tiem, kas mums nodarīja pāri. Kalvārijā, piesists pie krusta, Jēzus lūdza Tēvu: „Piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” (Lk 23, 34) Un šī lūgšana ne tikai atbrīvo mūs no visām vainām un attīra sirdsapziņu, bet arī pieprasa, lai mēs piedodam saviem pāridarītājiem, šādā veidā dziedinot mūsu ievainoto sirdi un no jauna darot jūtīgu mūsu sirdsapziņu. Tulkoja māsa Irēna
"Katōļu Dzeive" | 
