Sabata piepildījums rodams Evaņģēlijā Morālās patiesības, kuras Dievs ir atklājis uz otrās baušļu plāksnes (no IV līdz X bauslim), savu pamatu rod dabiskajā prātā, tādēļ pat neticīgs cilvēks bez lielām grūtībām tās spēj pieņemt. Bet to nevar teikt par pirmajiem diviem baušļiem, jo tie atklājas lēnām un pakāpeniski cilvēkam, kurš iedziļinās Dieva radītās pasaules kārtībā. No šī viedokļa raugoties, trešais bauslis „tev būs svēto dienu svētīt” man saistās ar zīdaiņa kristību. Ir skaidrs, ka pieaudzis cilvēks līdz kristībai nonāk tādēļ, ka Dievs viņu pirmais ir iemīlējis, pacietīgi meklējis un beigu beigās pievilcis pie Sevis. Tomēr, kad kristību pieņem pieaugušais, ir skaidrs, ka arī viņš pats ir meklējis Dievu un beigu beigās Viņu atradis. Zīdaiņa kristīšanas gadījumā ļoti uzskatāmi ir redzams, ka mazulis atrodas Kristus žēlastības telpā vienīgi tāpēc, ka Kristus viņu ir iemīlējis pirmais. Pievēršoties trešajam bauslim, varam nepārprotami saskatīt, ka tā ir Derības dāvana (protams, arī visi pārējie baušļi ir brīnišķīga Derības dāvana). Trešajā bauslī ir skaidrs, ka Sinaja Derība savu piepildījumu rod Kristū. Vecajā Derībā šis bauslis bija derības zīme, kas tika noslēgta Sinaja Kalnā un attiecas uz sabata svētīšanu: „Manas svētās dienas turiet svētas, jo tā būs zīme mūsu starpā uz paaudžu paaudzēm, lai jūs zinātu, ka Es, Kungs, esmu tas, kas jūs svētī.” (Iz 31,13; sal. Ez 20,12) Sabats tika svinēts kā īpaša piemiņa atbrīvošanai no Ēģiptes jūga, kas ir centrālais atbrīvošanas notikums Vecajā Derībā: „Un piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē un ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir no turienes izvedis ar stipru roku un izstieptu elkoni, tāpēc Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis svētīt sabata dienu.” (Atk 5,15) Izraēliešiem sabats bija arī pateicības diena Dievam par radīšanas darbu: „Jo sešās dienās Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanī atrodas, un septītajā dienā Kungs atdusējās; tāpēc Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.” (Iz 20,11) Tādēļ kristietis, lasot par Sinaja Derību vai atbrīvošanu no Ēģiptes jūga, spontāni šajos svētajos notikumos saredz pravietojumu, kam nākotnē bija jāpiepildās Kristū. Sinaja Kalna Derība vēstīja par Jauno un Mūžīgo Derību, kuru Dievs ar mums noslēdza Kalvārijas Kalnā caur Kristus asinīm. Turklāt pie krusta Viņš mūs atbrīvoja no neiedomājami postošāka jūga nekā Ēģiptes verdzība, proti, – grēka un sātana verdzības. Pat, lasot par pasaules radīšanu, uzreiz atceramies, ka Kristū mums ir jātop par „jaunu radību” (2 Kor 5,17; Kol 3,9-10; Ef 4,24), jo Dievs ir nolēmis „visu, kas debesīs un kas virs zemes, atjaunot Kristū.” (Ef 1,10) Saskaņā ar apsolījumu mēs sagaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kur valdīs taisnība. (sal. 2 Pēt 3,13; sal. Apd 21,1-5) Sabats visās trīs nozīmēs aizved līdz Evaņģēlijam – tāpat kā upe, kas plūst uz jūru un savu piepildījumu rod tajā, līdzīgi ir ar sabatu. Sabatam bija liela reliģiskā jēga, kamēr tika gaidīts Mesija, kuram bija jāatnes jauna Derība, jāīsteno atpirkšana no grēkiem un jāiesāk radības atjaunošana. Līdz ar Kristus atnākšanu sabats, līdzīgi citām Vecās Derības institūcijām un priekšrakstiem, zaudē savu pravietisko lomu un iegūst jaunu nozīmi, dodot vietu Kristum. „Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdiena vai dzēriena dēļ, vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šī ir ēna tam, kam jānotiek, bet miesa ir Kristus.” (Kol 2,16-17) Apustulis Pāvils šeit atklāj kristīgo attieksmi pret Vecās Derības priekšrakstiem, kuru mērķis bija norādīt uz Kristu.
Mūsu īstais sabats ir Jēzus Kristus
Pirms runāt par zīmi, ar kuru Dievs bija nolēmis svētdarīt Jauno Derību, palūkosimies, kādā veidā Evaņģēlijs ataino sabata sairšanu un kā caur to dzimst tas, kam šis iestādījums bija tikai ēna un pravietojums. Tas uzskatāmi atklājas, aplūkojot rakstu vietas, kurās Jēzus sastopas ar pārmetumiem par sabata ievērošanas kārtību. Jāņa evaņģēlijā ir aprakstīts gadījums, kā Jēzus sabata dienā, dziedinot paralizētu cilvēku, viņam saka: „Celies, ņem savu gultu un staigā!” (Jņ 5,8). Taču Vecās Derības priekšraksti kategoriski aizliedza sabata dienā nest nastu (Jer 17,19-27; Neh 13,15-19). Tādā veidā tika parādīts gods Radītājam, kas: „Svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu dienu, jo Viņš tajā atdusējās no sava darba, ko radīdams bija darījis.” (Rad 2,3) Kad šīs rīcības dēļ Jēzum uzbruka, Viņš teica pārsteidzošus vārdus: „Mans Tēvs arvien darbojas, un Es arī darbojos.” (Jņ 8,17) Šos vārdus var tulkot arī šādi: „Mans Tēvs arvien strādā, un Es arī strādāju.” Jēzus piepilda radīšanas aprakstu Radīšanas grāmatā un apgalvo, ka būtībā radīšanas process joprojām turpinās. Šos vārdus Viņš izsaka sakarā ar slimā dziedināšanu, jo tieši tāds bija Jēzus atnākšanas mērķis – Viņš, caur kuru pasaule bija radīta, nāca, lai dziedinātu to, ko grēks bija padarījis slimu. Tagad runa nav vairs par nastas nenešanu sabatā, bet par cilvēka atbrīvošanu no grēku nastas. Tāpēc arī Jēzus dziedinātajam saka: „Redzi, tu esi kļuvis vesels, negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” (Jņ 5,14) Daļa no šajā notikumā iesaistītajiem pareizi uztvēra tā nozīmi: „Tāpēc jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nonāvēt, ka Viņš ne tikai neievēroja sabatu, bet sauca Dievu par Savu Tēvu, pielīdzinādams Sevi Dievam.” (Jņ 5,18) Tajā brīdī Viņa pretinieki neatskārta tikai to, ka Viņš patiesi ir Dieva Dēls un tādēļ arī sabata Kungs. Šī iemesla dēļ viņi nespēja saprast notikumu, kuram paši bija aculiecinieki. Jēzus tādā veidā pasludināja mesiānisko labumu atnākšanu, kurus sabats bija tikai iezīmējis, proti, ka atbrīvošana no grēka un jaunā radība kļūs par īstenību un ka visa Autors ir Viņš pats. Ne mazāk pārsteidzoša ir aina par vārpu plūkšanu sabatā (Mt 12,1-8). Kad Kristum pārmet, ka Viņš ļauj saviem izsalkušajiem mācekļiem raut un ēst sabatā vārpas, Viņš nesaka, ka atnācis atcelt priekšrakstus, kas attiecas uz sabatu. Nē, Viņš nenāca atcelt sabatu, bet gan to piepildīt: „Vai neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri templī sabatā pārkāpj sabatu un tomēr ir bez vainas? Bet Es jums saku: še ir kas lielāks par templi.” (Mt 12,5-6) Šo vārdu nozīme aptuveni ir šāda: nededz taču sveci, kad ir ieslēgta elektriskā spuldze, un vēl jo vairāk nav vajadzības slēgt spuldzi tad, kad spīd spoža Saule! Šajā gadījumā Jēzus pasludina, ka Viņš pats ir mūsu Atpūta, citiem vārdiem sakot, mūsu īstais Sabats: „Nāciet pie Manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un Es jūs atvieglināšu, (..) tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mt 11,28-29) Jēzus norāda, ka viņš pats ir Atpūta, kas savu pilnību sasniegs mūžīgajā dzīvē. „Tā sabata miers ir saglabāts Dieva tautai, lai tajā ieietu; jo tas, kas iegājis Dieva mierā, atpūšas no saviem darbiem tāpat kā Dievs no savējiem. Pūlēsimies, lai varētu ieiet šajā mierā! Lai neviens neiekrīt nepaklausībā, kā tie tuksnesī.” (Ebr 4,9-11) Tātad Vecās Derības sabats atkāpās un deva vietu Tam, kurš ir visu to, kas pūlas, un apgrūtināto Atpūta. Šī Atpūta mūs pašreiz apņem tik daudz, cik daudz jau tagad esam atteikušies no grēkiem un pārvēršamies jaunā radībā. Nāks diena, kurā Viņš mūs pārņems pilnīgi.
Kāpēc Kristus augšāmcēlās pēc sabata?
Pēc šī garā ievada esam uzzinājuši to, kas attiecas uz kristiešu svēto dienu –Vecās Derības sabats pravietoja Kristu, tāpēc kristiešu svētā diena ir priecāšanās par Kristu un diena, kurā mēs īpaši bagātīgi smeļamies un baudām dāvanas, kuras no Viņa saņemam. Kāpēc mēs to svinam svētdien? Tā nav ne nejaušība, ne maznozīmīgs sīkums, ka Kristus augšāmcēlās nevis sabatā, bet gan dienu pēc sabata – svētdien. Piecdesmitajā dienā pēc augšāmcelšanās, kas arī bija svētdiena, Svētais Gars nolaidās pār apustuļiem, dāvājot sākumu Baznīcas redzamajai pastāvēšanai. Šeit ir apslēpts nozīmīgs Dieva nodoms. Kristus augšāmcelšanās bija triumfējošs pasludinājums, ka Kalvārijā ir noslēgta Jaunā un Mūžīgā Derība, kas apzīmogota ar Dieva Dēla Asinīm, kuras attīra no grēkiem. Līdzīgi kā Dievs pirmajā radīšanas dienā radīja debesis un zemi un atdalīja gaismu no tumsas, tā Kristus augšāmcelšanās diena ir jaunās radības sākums. Jau tagad mēs topam jauna radība tik lielā mērā, cik ļaujam Kristus gaismai mūs apgaismot un cik daudz cenšamies atmest no sevis grēka tumsību. Lūk, katra svētdiena atgādina, ka Lieldienu Rītā iesākās Diena, kas nekad nebeigsies. Par šo dienu pravietoja Isajs: „Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju pestīšanas dienā.” (Is 49,8) Par šīs dienas atnākšanu priecājas apustulis Pāvils: „Tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena.” (2 Kor 6,2) Kristietis, kas dzīvo saskaņā ar Evaņģēlija garu, apzinās, ka viņš pastāvīgi ir Dieva gaismas apņemts. „Es esmu pasaules gaisma, – saka par sevi Kristus –, kas seko Man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ 8,12) (Turpinājums sekos) Tulkoja Kaspars Zagorskis †
 |
