Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Cerības tikums (II)
13.10.2020 pl. 13:21

Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins

Iepriekš aplūkojām cerības īpašības un to, kā var vingrināties tikuma izkopšanā. Tagad varam pārdomāt par cerības trūkumu un grēkiem pret cerību.

Izmisums

Pamatā ir sastopamas divu veidu cerības tikuma trūkuma izpausmes: izmisums un pārdrošība. Ticīga cilvēka dzīvē var parādīties šaubas attiecībā uz savu vai cita cilvēka pestīšanu. Kāds, atklājot savu grēku lielumu, nonāk pie secinājuma, ka viņam debesis ir slēgtas, ka viņš nav spējīgs izvairīties no elles. Dažkārt kāds lūdzas par savu tuvāko atgriešanos, bet nesaskata nekādas pazīmes, kas liecinātu par atgriešanos. Šādā situācijā cilvēkā var rasties izmisums.

Izmisums ir rūgts auglis, kas rodas no šaubām. Tad ticīgam cilvēkam dzīve zaudē jēgu. Tādēļ diezgan bieži cilvēki izmisumā izdara pašnāvību. Nedrīkst sajaukt izmisuma grēku ar kādām novirzēm no normas, ar vāju psihisko un nervu sistēmu, tātad ar slimīgām pazīmēm. Slimībās, dziļos depresīvos stāvokļos var parādīties domas par pašnāvību. Tomēr šādi stāvokļi nav izmisuma grēks. To pamats ir pavisam cits. Par grēku runa ir tad, kad to darām ar pilnu atbildību.

Izmisums nemetas uz cilvēku kā ērglis uz savu laupījumu. Izmisums nobriest lēnām. Izmisums var rasties no lūgšanas samazināšanās un apātijas, nevēlēšanās kalpot Dievam. Cilvēks pārstāj lūgties, sarauj saites ar Dievu. Pakāpeniski sarauj saites ar dārgiem cilvēkiem un kļūst par vieglu upuri izmisumam. Cilvēki, kas krīt izmisumā, tic, ka ir Dievs, viņi tic elles un debess eksistencei. Viņi tic. Tātad viņu ticība paliek, tā ir. Toties viņu traģēdijas iemesls ir cerības trūkums.

Bezcerība

Bezcerība ir pilnīga cerības zaudēšana, ka būtu iespējams sasniegt svētlaimi un nepieciešamos līdzekļus uz to. Parastākie cerības zaudēšanas iemesli ir šādi: pārliecība, ka padarītie grēki ir lielāki par Dieva žēlsirdību, ka baušļu ceļš ir pārāk grūts, ka Dievs negrib ne grēkus piedot, ne dot vajadzīgo žēlastību. Bezcerība ir tieša nostāšanās pret Dieva pilnību: pret Dieva uzticību un labestību. Tāpēc bezcerība ir smags grēks. Ja tam padodas, tad bieži vien cilvēks pilnīgi apzinīgi krīt jebkurā grēkā, nemaz necenšoties sargāties no grēkiem.

Ļoti bīstama ir arī pārspīlēta paļāvība uz Dievu un Viņa žēlsirdību. Šī paļāvība cilvēku noved līdz Dieva žēlsirdības nepareizai izmantošanai. Tāds cilvēks grēko, domājot, ka Dievs tik un tā piedos. Dievs ir žēlsirdīgs, tātad drīkst grēkot. Šī pieeja ir saistīta ar Dieva taisnīguma ignoranci. Dieva žēlsirdība saistās ar taisnību, un to nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt. Šāda ”neatlaidīga” paļāvība ir pierādījums tam, ka cilvēks nav vēl nobriedis. Šāds cilvēks noveļ atbildību uz Dievu.

Pārgalvīga cerība

Pārgalvīga cerība ir neapdomīga mūžīgās svētlaimes gaidīšana, kas atšķiras no tā, kā pēc Dieva kārtības paredzēts. Pārgalvīgas cerības grēks var notikt piecos veidos.

Vispirms, kad kāds cer grēku piedošanu un mūžīgo svētlaimi iegūt ar saviem spēkiem.

Otrkārt, ja kāds cer, ka grēku piedošanu un mūžīgo svētlaimi iegūs bez labiem darbiem, tikai pateicoties Kristus nopelniem, vai arī bez baušļu pildīšanas, tikai balstoties uz Dieva žēlastību.

Treškārt, ja kāds cer, ka Dieva palīdzību iegūs ļauna darba veikšanā, piemēram, atriebībā, kur pārgalvīga cerība ir vienota ar Dieva zaimošanu.

Ceturtkārt, ja kāds cer, ka iegūs neparastas Dieva dāvanas pretēji Dieva Apredzības noteiktai kārtībai, piemēram, sasniegs Jaunavas Marijas svētumu.

Piektkārt, ja kāds, paļaudamies uz Dieva žēlsirdību, apzināti grēko un no grēkošanas nemaz nevairās.

Ja kāds grēko sava vājuma dēļ, paturēdams cerību, ka iegūs piedošanu, tad tā nav pārgalvīga cerība. Un ja kāds grēko ar domu, ka viegli izsūdzēs grēkus, atzīdams tos, arī tad vēl netiek izdarīts pārgalvīgas cerības grēks, jo grēkošanas motīvs nav viegli iegūstama piedošana, bet gan viegla nokļūšana pie grēksūdzes.

Ja kāds grēko cerības dēļ, ka iegūs piedošanu, t.i., ilgstoši paliekot grēkos, jo Dievs piedod tikpat labi daudzus grēkus kā vienu grēku, tad tas ir pārgalvīgas cerības grēks, jo cerība uz piedošanu te ir grēkošanas motīvs.

Ļoti smags grēks pret cerības tikumu ir Dieva ienīšana, kas nozīmē pilnīgu novēršanos no Dieva un sava pēdējā mērķa, un nevēlēšanās savu svētlaimi balstīt Dievā. Naids pret Dievu ir zīme, ka cilvēks neparastā veidā ir pievērsies laicīgām vērtībām. Naids pret Dievu ir ļoti smags grēks, jo laicīgās vērtības tiek nostādītas augstāk par Dievu, bez tam šādā grēkā parādās arī Dieva nievāšana.

Vatikāna II koncila dogmatiskā konstitūcija “Lumen Gentium” par bezcerību saka tā: “Bieži vien, sātana maldināti, viņi savos prātojumos ir novirzījušies no patiesības, viņi ir apmainījuši Dieva patiesību pret meliem, labāk kalpojot radībai un nevis Radītājam, vai arī dzīvojot un mirstot bez Dieva šajā pasaulē; viņus apdraud pilnīga bezcerība.” (16)

Pateiksimies Dievam par cerību, kuru Viņš ir ielicis mūsu sirdīs. Pateiksimies Dievam par visām tām iespējām, kuras ir mums pieejamas, kuras varam izmantot, lai veidotu paši savu dzīvi un mūsu tuvāko cilvēku dzīvi. Lūgsim, lai Dievs svētī mūsu rokas, prātus, sirdis, fiziskos, morālos un garīgos spēkus, lai mēs, balstoties uz to, kas mums ir, spētu kopā ar Dievu veidot labāku nākotni.

“Cerēt – tas nozīmē ticēt mīlestības piedzīvojumam, paļauties uz cilvēkiem, lēkt nezināmajā un visu atdot Dievam” (sv. Augustīns).

"Nāc", Nr. 116
Foto: Pixabay.com/Shameer Pk