“Jo Dieva, mūsu Pestītāja žēlastība parādījusies visiem ļaudīm, pamācīdama mūs, lai mēs, [..] dzīvotu šinī pasaulē, gaidīdami svētīgo cerību un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atnākšanu” (Tit 2, 11-13)
Iedomājieties, ka runājot par žēlastību, par kuru šeit sacīts, ka tā parādījusies visiem, ir domāta Jēzus Kristus maigā mīlestība pret cilvēkiem - mīlestība, kuru mēs neesam pelnījuši, un tāpēc to sauc par “žēlastību”.
“Un arī Jāzeps [..] nogāja [..], lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta” (Ascendit autem et Joseph [..] ut profiteretur cum Maria desponsata sibi uxore prægnante (Lk 2, 4-5))
Dievs bija jau iepriekš nolēmis, ka Viņa Dēlam jāpiedzimst nevis Jāzepa mājā, bet gan kalnu alā, lopu stallī, pašā nabadzīgākajā un sāpīgākajā veidā, kādā bērns vien var piedzimt; un tādēļ saskaņā ar šo Viņa lēmumu Cēzars izdeva ediktu, kurā bija noteikts, ka ļaudīm jāiet un jāpierakstās katram savā pilsētā, no kuras nākusi tā dzimta.
“Bet jums [..] uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas”(orietur vobis [..] sol justitiae, et sanitas in pennis ejus (Mal 3, 20))
Jūsu ārsts nāks, saka pravietis, dziedēt vājos un nespēcīgos; un viņš nāks ātri kā lidojošs putns un kā saule, kas, uzaustot pie horizonta, acumirklī sūta savu gaismu otram polam. Bet, lūk, Viņš jau ir atnācis. Mierināsim sevi un pateiksimies viņam.
“Kāds labums Tev būtu no manām asinīm, ja es grimtu kapā?” (Ps 30, 10)
Jēzus Kristus atklāja godājamai Agatei no Krusta, ka laikā, kad Viņš atradās savas Mātes miesās, vairāk par visām citām ciešanām Viņu sāpināja cilvēku sirds nocietināšanās, jo tās [sirdis] pēc Viņa Pestīšanas nicinās žēlastības, kuras Viņš ir nācis nest visā pasaulē.
Sagatavoja Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins
Noslēdzot Sv. Jāzepa gadu (08.12.2020. - 08.12.2021.), pārdomāsim vēl kādu žēlastību, ko saņēmis šis svētais. Svētie Raksti atklāj Jāzepu kā taisnīgu vīru. Taču mūs vairāk interesē šķīstības tikums, ar kuru tika apveltīts Jāzeps.
“Bet Dievs, bagāts būdams savā žēlastībā, savas lielās mīlestības dēļ, ar kuru Viņš mūs mīlējis, Kristū atdzīvināja mūs, kas bijām miruši savos grēkos.” (Ef 2, 4-5) Ielāgojiet, ka grēks ir dvēseles nāve; jo šis Dieva ienaidnieks atrauj mūs no dievišķās žēlastības, kas ir dvēseles dzīve. Tāpēc mēs, nožēlojamie grēcinieki, esam savu grēku dēļ jau miruši un nolemti ellei. Dievs, caur milzum lielo mīlestību, ko Viņš nes mūsu dvēselēm, nolēma atjaunot mūs dzīvē; un kā Viņš to izdarīja? Viņš savu vienpiedzimušo Dēlu sūtīja pasaulē nomirt, lai ar šo nāvi Viņš varētu atjaunot mūs dzīvē.
"Bet Dievs, laikam piepildoties, sūtīja savu Dēlu." (Gal 4, 4) Iedomājies, ka Dievs ļāva paiet četriem gadu tūkstošiem pēc Ādama pārkāpuma, līdz sūtīja savu Dēlu virs zemes pasaules atpestīšanai. Bet tajā laikā, ak, kāda fatāla tumsa valdīja pār zemi! Patiesais Dievs nebija ne pazīstams, ne arī pielūgts nekur, kā vien kādā mazā pasaules nostūrī. Visur valdīja elkdievība: velni, zvēri un akmeņi tika pielūgti kā dievi.
Jau ilgāku laiku, tie, kuri uzmanīgi seko līdzi Baznīcas dzīvei, ir dzirdējuši šo vārdu savienojumu. Tas ir izskanējis gan pozitīvā, gan arī negatīvā nozīmē.
“Un iemiesojies caur Svēto Garu ... un tapis cilvēks” (no Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecības)
Iedomājies, ka Dievs, radīja pirmo cilvēku tā, lai tas varētu Viņam kalpot un mīlēt Viņu šajā dzīvē un valdītu mūžīgi ar Viņu kopā Paradīzē, šim nolūkam apdāvinājis to ar gudrību un žēlastību. Taču nepateicīgais cilvēks sacēlās pret Dievu, atsacīdamies no paklausības Viņam, kuru bija parādā, vadoties pēc taisnības un pateicības.
Raksti
