"Mīlestība ir spēcīga kā nāve" (Fortis est ut mors dilectio (Dz 8,6)). Kā nāve šķir mūs no visām labajām pasaules lietām: no bagātības, goda, radiniekiem, draugiem un visiem zemes priekiem, tā Dieva mīlestība, kad tā valda sirdī, atņem tai jebkādu pieķeršanos šiem zūdošajiem labumiem. Tāpēc svētie ir uzskatījuši par nepieciešamu liegt sev visu, ko pasaule viņiem piedāvāja: atteikties no saviem īpašumiem, goda amatiem un visa, kas viņiem bija, un bēgt prom uz tuksnešiem vai klosteriem, lai mīlētu un domātu tikai par Dievu.
Droši vien esat pamanījuši, ka mūsdienu pasaule un tās iekārta ļoti strauji mainās. Kaut arī sabiedrībā valda apjukums, tomēr tā nav negatīvi noskaņota pret klusumu, gavēšanu, apceri, lūgšanu, labiem darbiem, garīgām un morālām vērtībām. Taču mūsdienu pati lielākā problēma, manuprāt, ir saistīta ar aizņemtību un dzīves steigu. Visbiežāk mēs nelūdzamies un nepraktizējam ticību vienkārši tādēļ, ka neatrodam tam laiku.
Lielā gavēņa laiks ir garīgas cīņas un gandarīšanas laiks. Dievs mūs šajā laikā aicina cīnīties pret divu veidu ienaidniekiem: pret iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem. Iekšējie ienaidnieki ir mūsu kaislības un netikumi, ārējie ienaidnieki ir ļauni gari pasaules izplatījumā.
Pr. Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Kristīgais garīgums ir kopīgs ceļš uz svētumu – garīgo pilnību, taču vārdu “pilnība” mēs saprotam dažādi. Kristus mācībā pilnība nozīmē nevis meklēt savu piepildījumu sevī jeb būt pašpietiekamam, bet tā ir vērsta uz citiem. Runa ir par atvērtību uz otru personu, lai mēs arvien vairāk pieaugtu mīlestībā pret Dievu un līdzcilvēkiem. Taču tas nav mūsu pūļu un centienu auglis, jo garīgo briedumu mēs sasniedzam pateicoties Dieva žēlastībai, kurai ļaujam darboties savā dzīvē.
Ārpus ģimenes šaurajām robežām pieķeršanās var izplatīties plaši draudzības lokā. Cilvēkam-Dievam bija prieks, ka Viņam ir draugi uz zemes, un Viņš ir nolēmis tos sapulcināt ap sevi arī debesīs. Sekojot Viņa piemēram, paši svētākie cilvēki ļāva vaļu savu siržu maigajām jūtām: viņiem visiem ir bijuši draugi, izraudzīti starp tūkstošiem, un visi ir priecājušies par domu, ka pazīs un mīlēs viņus arī mūžīgajā mierā.
Trīs gadsimtus ilgušās nesaskaņas starp katoļu Baznīcu un komponistu Antonio Vivaldi ir beigušās, un slavenā komponista opera “Farnaks” (“Il Farnace”) beidzot piedzīvoja pirmizrādi Ferrārā pēc sākotnējā aizlieguma 1730. gados. Pirms gandrīz 300 gadiem šīs Itālijas pilsētas arhibīskaps atcēla Vivaldi operas iestudējumu un komponistam liedza uzturēšanos pilsētā.
Katoļu teologs un rakstnieks Francs Mihaels Villems (Franz Michel Willam), kurš studiju nolūkos uzturējās Palestīnā un kaimiņu zemēs, lai izpētītu Pestītāja dzimšanas un šīs zemes dzīves vietas, ir sarakstījis skaistu grāmatu „Jēzus dzīve”. Viņš ļoti dzīvi un uzskatāmi apraksta to, kas mums ir grūtāk saprotams, tāpēc ka dzīvojam pavisam citādos apstākļos un nekad neesam bijuši šinī dienvidu austrumu pasaulē.
Stādieties priekšā, ka pirmā zīme, ko eņģelis deva ganiem par to, kā atrast jaundzimušo Mesiju, bija norāde, ka tie atradīs Viņu maza bērna izskatā: “Jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu (invenietis infantem pannis involutum, et positum in praesepio (Lk 2, 12).”
Raksti
