Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?

Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
16.04.2010 pl. 16:06

Priesteris Jaceks Salijs OP

Jautājums. Lasu Skaitļu grāmatā par Izraēļa tautas nemitīgo neticību un redzu, ka ar mani ir tāpat. Kāpēc mana ticība ir tik niecīga? Tā vietā, lai es mierīgi paļautos uz Dievu, miera un prieka vietā manī ir tik daudz negatīvu domu, tik daudz baiļu, tik daudz nemiera. Vai iemesls tam ir kāds grēks? Kāds? Vai es varu to mainīt? Es lūdzos, lasu Svētos Rakstus, piedalos Sv. Misē, bet mana ticība ir tik nožēlojama, un es – tik mazdūšīga.

Atbilde. Kad runājam par ticību, mums vienmēr jāatceras, ka tā ir Dieva dāvana un turklāt tāda dāvana, ar kuras palīdzību Dievs mūs aicina, lai mēs Viņam vēl vairāk tuvotos un Viņu iemīlētu. Tāpēc, jo svarīgāka man būs šī dāvana, jo vairāk es to saņemšu. Šī iemesla dēļ ar ticību ir nedaudz līdzīgi kā ar visām pārējām mūsu spējām: ja man ir muzikāls talants vai padodas svešvalodas, tad man no tā nebūs liela labuma, ja savu talantu ierakšu zemē un necentīšos to attīstīt.

Savus lielākos talantus, iespējams, visbiežāk izšķiežam. Mēs visi bez izņēmuma no Dieva esam saņēmuši spēju citam citu mīlēt. Ja mēs nedaudz vairāk censtos šo talantu izmantot, tad mūsos nebūtu tik daudz egoisma, vientulības, pāridarījumu, bezdvēseliskuma, un mēs cits citu tik ļoti neievainotu.

Ticība ir talants, kas pārspēj cilvēka dabu, un, iespējams, to mēs izšķiežam vēl biežāk nekā spēju citam citu mīlēt. Mūsu ticība bieži vien ir kā mirusi, pusdzīva, tā mūs Dievam tuvina pavisam nedaudz. Ne jau tāpēc, ka Dievs mūs būtu skopi apveltījis ar ticības žēlastību, bet gan tādēļ, ka, saņemot no Viņa ticības dāvanu, mēs to mēdzam noglabāt seifā un neļaujam tai attīstīties.

Dzīvu ticību vispirms var pazīt pēc tā, kas tik izteiksmīgi atspoguļojas Jūsu vēstulē: ilgas sevi pilnībā uzticēt Dievam. Dziļi ticīgs cilvēks sevī cenšas pārvarēt no pirmvecākiem mantoto Dieva turēšanu aizdomās par to, ka Viņš mums nevēl vislabāko vai ka mēs Viņam neesam svarīgi, vai arī, ka Viņam attiecībā uz mums ir citi plāni, nevis tie, kurus Viņš mums dara zināmus.

Patiesa ticība vienmēr cilvēku mudina sevi uzticēt Dievam – gan priekos, gan bēdās. Ja ir prieki, tad uzticos tādēļ, lai velti neizšķiestu savu veselību, panākumus, neizpostītu labās attiecības ar tuvākajiem, nepalaistu vējā dažādās darbošanās iespējas, bet lai savā veiksmē es spētu būt tuvu Dievam, kurš ir visa labā Avots un mana Laime, kas nekad nebeigsies. Arī tad, ja ir bēdas, patiesi ticīgs cilvēks uztic sevi Dievam, kura visspēcīgā, bet reizē pazemīgā un gudrā mīlestība vēlas cilvēku droši izvest cauri šai nelaimei, pāridarījumiem, vientulībai, slimībai un visām citām likstām, kas piemeklējušas.

Nereti izmocītajam cilvēkam liekas, ka šāds stāvoklis pārsniedz viņa spēkus – pat tad, ja viņš no sirds ir sevi veltījis Dievam. Tad ticība cilvēku mudina atklāt Dievam šo savu vājumu un mazticību: „Es ticu, Kungs, bet palīdzi manai neticībai. Es ticu, ka mans labums Tev ir svarīgāks, nekā man pašam. Tu pats vēlējies atbrīvot mani no tiem šķēršļiem, kurus es lieku Tavai žēlastībai. Tu pats vari mani darīt spējīgu tam, lai kā veiksmēs, tā grūtos brīžos es pilnībā uzticētos Tev.” No šīs stājas, kurā pilnīgi sevi uzticam Dievam, izriet visas pārējās dziļas ticības pazīmes. Cilvēku, kurš Dievam atdod visu savu sirdi, apņem iekšējs prieks un miers, labvēlība pret visiem cilvēkiem, visu pārējo radību un vēlēšanās savā priekā dalīties ar citiem. Tad cilvēks ir piepildīts ar pateicību Dievam un nepieciešamība lūgties viņam kļūst tikpat pašsaprotama kā elpošana un barības uzņemšana.

Bēdas man, ja es slimniekam censtos iestāstīt, ka viņš ir vesels. Tāpēc esmu piesardzīgs, jo var gadīties, ka intuīcija mani pieviļ. Taču tas man tomēr Jums, kundze, ir jāsaka: no Jūsu vēstules noskaņas es secinu, ka, pretēji tam, ko Jūs rakstāt par negatīvajām domām, bailēm un nemieru, Jums ticība sniedz daudz patiesa prieka un miera. Bieži notiek tā, ka mēs pamanām sevī to, kas ir virspusējs, bet ne to, kas dziļi apslēpts, jo pārejošais neļauj mums sevī saskatīt to, kas ir dziļi iesakņojies. Piemēram, noguris cilvēks vairāk pamana savu nogurumu, nekā to, ka viņa dzīve ir skaista un tai ir jēga. Mīloši laulātie strīdoties visu savu uzmanību pievērš sīkumam, kas viņus šķir, un no viņu redzesloka pilnībā pazūd mīlestība, kas viņus dziļi vieno. Es jūtu, ka visas šīs „negatīvās domas, bailes un nemiers”, par ko Jūs rakstāt, ir tikai neliela daļiņa no Jūsu garīgās situācijas. Pieļauju, ka jau tagad Jūsos ir ne mazums prieka un miera. Par to liecina šīs stiprās slāpes sevi pilnībā uzticēt Dievam, par ko Jūs arī rakstāt.

Tas, protams, nenozīmē, ka Jums vairs nevajadzētu turpināt sevi iekšēji attīrīt un padziļināt savu ticību. Tas vajadzīgs katram no mums. Tāda taču ir mūsu aicinājuma uz mūžīgo dzīvi loģika, ka gaisma, kuru sevī nesam, mūsos pieaug un kļūst aizvien gaišāka, lai beidzot mūs visā pilnībā varētu aptvert mūžīgā Gaisma.

Īpaši būtisku šī procesa posmu – savu pāreju no remdenas ticības uz patiesu ticību –, veicot psiholoģiski dziļu analīzi, ir aprakstījis sv. Augustīns. Atcerēdamies savas dzīves posmu, kad viņš Dievu bija jau atradis, bet vēl neprata dzīvot pilnīgu kristīgo dzīvi, sv. Augustīns raksta: „Mani pārsteidza tas, ka, lai gan Tevi jau mīlēju, taču priekā par savu Dievu es nebiju pastāvīgs. Mani aizrāva Tavs burvīgums, bet no Tevis mani atrāva manis paša smaguma spēks, un es atkal raudādams nodevos šīs pasaules lietām. Šis smaguma spēks bija miesīgie ieradumi. Taču atmiņas par Tevi manī nekad neizgaisa, un es nešaubījos par to, ka man tieši pie Tevis ir jāpieķeras. Es vienīgi…. nebiju uz to vēl spējīgs, jo „iznīcīgā miesa apgrūtina dvēseli un laicīgais mājoklis nomāc prāta plašumu” (Gudr 9,15).” (Atzīšanās 7,17)

Cilvēks ar tik vāju un neauglīgu ticību apustuļa Jēkaba vēstulē tiek nosaukts par dipsychos – par cilvēku ar divējādu dvēseli (1,8). Šādam cilvēkam ir it kā divas dvēseles: viena pēc Dieva slāpst, otra no Viņa bēg, viena Dievu mīl, otra mīl dažādas lietas, kas ir pret Dievu. Tieši šāda divējādība toreiz bija Augustīnā. Mūsos to var uzvarēt tikai jauns žēlastības pieplūdums. Jēkaba vēstulē lasām: „... tīriet savu sirdi jūs, dalītie dvēselē!” (4,8)

Augustīns to instinktīvi juta. Kaut arī viņa ticība vēl bija tik vāja, ka viņš nesaprata pat to, cik ļoti viņam nepieciešami sakramentālie žēlastības avoti, sv. Augustīns tomēr iedomājās, ka viņam nepieciešams „spēks, kas dotu iespēju priecāties Dievā” (7,18). Vēlāk, pārdomādams savu noieto ceļu, sv. Augustīns saprata, ka viņā bija kaut kas tāds, kas traucēja žēlastību pieņemt: viņš neprata pazemoties Tā priekšā, kurš, mūs mīlēdams, pats pazemojās, lai mūs paceltu dievišķības augstumos.

Augustīns bija pārāk inteliģents, lai nepamanītu, ka ticība Dievam tikai pa pusei, drīzāk ir izlikšanās nekā patiesa ticība. „Es nevarēju vairs attaisnoties ar to, ka es patiesību neredzu skaidri. Tā bija atruna, kuru ne reizi vien meklēju, lai attaisnotu savu kūtrumu, to, ka es vēl nenonicināju laicīgās lietas un nesāku kalpot Tev, jo patiesību es tagad redzēju pilnīgi skaidri. Taču, joprojām piekalts zemei, atrunājos no kalpojuma zem Tavas zīmes” (8,5).

Beidzot Augustīns, nākamais Hiponas bīskaps atklāja kaut ko neparasti būtisku: daļēja ticība viņam vienkārši ir izdevīga un tieši no tā rodas šīs pretestības atdoties Dievam pilnībā. Beidzot viņš saprata, ka uzvedas kā aizmidzis cilvēks, kuram negribas celties, bet ir jau pienācis pēdējais laiks.

Katram kristietim vajadzētu atcerēties salīdzinājumu ar guļavas tēlu. Domāju, ka šis tēls sevī ietver visbūtiskāko atbildi uz jautājumu, kāpēc mūsu ticība tik bieži paliek tikai vēlme: „Šīs pasaules smagumam es biju tik svētlaimīgi pakļāvies, kā cilvēks pakļaujas miega uzbrukumam. Un manas pārdomas par Tevi bija līdzīgas cilvēka pūlēm, kurš cenšas pamosties, bet nespēj, un uzvarēts atkal iekrīt dziļā miegā. Nav tāda cilvēka, kurš vēlētos gulēt bez pārtraukuma. Katrs pareizi domā, ka lielāka vērtība ir būt nomodā, taču nereti cilvēks ir tā noguris, ka viņš miegam atvēlēto laiku paildzina; viņš ilgāk vairs negribētu gulēt, tomēr viņš vēl dedzīgāk iegrimst miegā, kaut jau ir pēdējais laiks mosties. [..] Kaut arī Tu man no visām pusēm rādīji, ka tāda ir patiesība, un biju pilnībā par to pārliecināts, tomēr es pratu Tev vienīgi atbildēt ar samaņu zaudējoša cilvēka miegainiem vārdiem: „Vēl brītiņu! Vēl tikai brītiņu! Nedaudz pagaidi...”” (8,5).

Tad Dieva Apredzība savā žēlsirdībā Augustīna acu priekšā nolika spoguli, lai viņš tajā varētu ieskatīties. Proti, viņa novadnieks Ponticiāns reiz sāka stāstīt par konkrētiem cilvēkiem, kuri bija uzdrošinājušies sevi pilnībā veltīt Dievam. Augustīnam it kā nebija izejas, viņš jutās spiests ieskatīties šajā spogulī: „Jo es pats biju paslēpies sev aiz muguras, lai sevi neredzētu. Un, lūk, Tu manu acu priekšā nostādīji mani pašu, lai es ieraudzītu, cik es esmu riebīgs, salīcis, netīrs, pārklāts augoņiem, strutojošām brūcēm. Es lūkojos, un mani pārņēma šausmas, bet man nebija kur no šī skata bēgt. Tiklīdz mēģināju no sevis skatienu novērst, Ponticiāns turpināja savu stāstu, kurā Tu no jauna man liki raudzīties pašam uz sevi. Man atvērās acis, lai es beidzot saprastu savu zemiskumu un to ienīstu” (8,7).

Jo vairāk viņš saprata, ka viņam ir jāatgriežas, jo vairāk viņš baidījās atdot sevi Dievam pilnībā. „Joprojām atliku to brīdi, kurā man vajadzēja nomirt nāvei un sākt dzīvot dzīvībai. Manī vairāk bija iesakņojies ļaunais nekā labais, pie kura es nebiju pieradis. Jo tuvāk nāca brīdis, kad man vajadzēja kļūt citādam, nekā es biju, jo vairāk tas manī modināja šausmas. Mani nebīdīja atpakaļ, nenogrūda no ceļa, pa kuru gāju, tikai apstādināja un sagūstīja.” (8,11)

Tagad Augustīns bija pilnībā nobriedis, lai atgrieztos. Viņš bija kā sējai labi sagatavota zeme. Ne jau zeme ir tā, kas nes ražu, bet gan graudi, kas iesēti labā zemē. Tā tas bija ar Augustīnu. Labi sagatavotā dvēseles zemē Dievs iesēja sava Vārda graudus. Vārds, kas Augustīnu beidzot satricināja līdz sirds dziļumiem, bija fragments no Vēstules romiešiem 13,13–14: „... ne plītēdami un dzīrodami, ne izvirtībā un netiklībā, ne ķildās un skaudībā, bet ietērpieties Kungā Jēzū! Arī miesu nelutiniet kārībām!”

Protams, katra cilvēka dzīves ceļš ir neatkārtojams, taču labi būtu, ja vienā ziņā mūsu ceļi būtu vienādi,– ja katra cilvēka ceļš vestu uz to, lai Dievs arvien vairāk būtu mūsu Viss.

No poļu valodas tulkoja A. P. Kurzemnieks

Citi jautājumi
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
Par citu tiesāšanu
Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS