Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Vai drīkst ticēt sapņiem?

Vai drīkst ticēt sapņiem?
11.03.2013 pl. 13:23

Jaceks Salijs OP

Lasītāja jautājums: vai katoļticīgais drīkst ticēt sapņiem? Baznīca drīzāk neatbalsta kā atbalsta ticēšanu sapņiem. Bet taču Svētajos Rakstos mēs lasām par sapņiem, kurus sūtījis Dievs.

Došu jums konkrēta sapņa piemēru. Kādam sapnī parādījās mirušais tēvs un lika viņam pārtraukt slikto dzīvesveidu, iet pie grēksūdzes un beidzot sākt dzīvot kristīgi. Šis cilvēks tēva sacīto ļoti nopietni ņēma pie sirds, un tiešām sapnis kļuva par lūzuma punktu viņa dzīvē.

Vai šis sapnis bija pārdabiska iejaukšanās šī cilvēka dzīvē? Es personīgi domāju – pat ja šim sapnim par iemeslu būtu tīri dabiski mehānismi (piemēram, šis cilvēks savā zemapziņā glabāja dziļu sirdsapziņas pārmetumu, ka viņš nedzīvo tā, kā bija audzināts), tad tik un tā caur šo sapni atklājas svēto sadraudzības noslēpums. Noteikti caur sapni šim cilvēkam pieskārās viņa tēva mīlestība – pat ja tas notika tīri dabiskā veidā. Bet mīlestībai tā ir parasta lieta, ka reizēm tā savus augļus nes pēc daudziem gadiem.

Domāju, ka vienlaikus būtu pārgudri uzreiz noraidīt šī sapņa pārdabisko raksturu. Jo kas to zina – varbūt Dievs patiešām ļāva šim tēvam pat pēc nāves atnākt pie sava bērna un dāvāt viņam tik lielu labumu.

Augstāk minētā sapņa vēstījums bija saskaņā ar ticības patiesību, bet vienlaikus tajā nebija šīs patiesības izkropļota skaidrošana. Pastāstīšu jums citu sapni, kas arī nav pretrunā ar ticības patiesību, bet kas sevī ietver pārmērīgus norādījumus tam, kā vajadzētu rīkoties. Šis sapnis gadījās Albertam Lielajam, kurš vēlāk kļuva par svēto, laikā, kad viņš domāja par iestāšanos dominikāņu ordenī.

Albertu ļoti valdzināja dzīve klosterī, un viņš to ļoti vēlējās uzsākt, tomēr viņu atturēja bailes par to, vai viņš šajā ceļā izturēs. Lūk, viņš nosapņoja, ka kļūst dominikāņu ordeņa brālis un ļoti priecājās par to, tomēr beigās izrādījās, ka šis ceļš viņam bija pārāk grūts un viņš bija spiests no ordeņa izstāties. Alberts pamodās ar atvieglojuma izjūtu, ka tas bija tikai sapnis, bet vienlaikus ar pārliecību, ka tādā veidā pats Dievs viņam neiesaka stāties ordenī.

Patiesībā Dievs šajā situācijā iejaucās un to atrisināja jau tās pašas dienas vakarā. Lūk, Alberts devās uz dievkalpojumu baznīcā, kur sprediķī dzirdēja šādus vārdus: „Gadās arī tā, ka kāds ļoti grib kļūt par mūku, bet viņā ir nemiers – vai viņš spēs izturēt šajā ceļā. Bet, ja tādam vēl gadīsies nosapņot, ka viņš iestājas ordenī, bet pēc tam ir spiests no tā izstāties, tad pieņems to maldīgi par Dieva balsi un izniekos savu aicinājumu.” Man nav jāpiebilst, ka šis sprediķis salauza jebkādas Alberta pretestības. Bez jel kādas svārstīšanās viņš iestājās ordenī un bija ne tikai labs mūks, bet kļuva par lielu svēto.

Šī stāsta mācība ir skaidra: tos mūsu lēmumus, kuriem vajadzētu būt rūpīgi izpētītiem ar mūsu prātu un veselo saprātu un kurus pieņemam ar mūsu brīvo gribu, sapņi nedrīkst ietekmēt. Pat tad, ja lēmumi, kurus piedāvā sapnis, nav pretrunā ar ticības patiesību vai Dieva baušļiem.

Toties sapņus, kuru saturs ir pretrunā Dieva mācībai, uzreiz un bez vilcināšanās vajag atmest, pat ja tie šķiet ticami.

„Kad tavā vidū celtos pravietis vai sapņotājs,” lasām Atkārtotā likuma grāmatā, „kas tev ļautu redzēt zīmes un brīnumus, un šī zīme vai brīnums, uz kuru viņš aizrādījis, tiešām piepildītos, un viņš sāktu tevi skubināt: iesim un sekosim svešiem dieviem, ko tu nepazīsti, un tiem kalposim, – tad tev nebūs klausīt šā pravieša vārdiem, nedz arī sapņotāju sapņiem, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs pārbauda, lai zinātu, vai jūs esat tie, kas To Kungu, savu Dievu, mīlat ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli.” (Atk 13,2–4)

„Lai jūs nemaldina jūsu pravieši, kas jūsu vidū dzīvo, nedz arī jūsu zīlnieki; neticiet arī saviem sapņiem, ko jūs redzat!” šim teikumam no Jeremija grāmatas 29, 8 Bībelē ir daudzi radniecīgi formulējumi.

„Es dzirdēju,” lasām pāris lapaspuses iepriekš, „ko saka pravieši, kas Manā Vārdā sludina melus, tie saka: es redzēju sapni, es redzēju sapni! Cik ilgi tas vēl būs šo praviešu sirdīs, kas sludina melus un sludina savas sirds maldus un kam ir nolūks ar saviem sapņiem, ko tie cits citam stāsta, Manu Vārdu Manā tautā nogremdēt aizmirstībā, tāpat kā viņu tēvi paguva aizmirst Manu Vārdu aiz Baala vārda? Redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, kas sludina melu sapņus, tā saka Tas Kungs, tos atstāsta un maldina Manu tautu ar saviem meliem un savu māžošanos. Es tos neesmu sūtījis un neesmu tiem nekā pavēlējis, tie neatnes šai tautai nekā laba!” tā saka Tas Kungs.” (Jer 23,25–27;32)

Vēl atgādināsim ļoti nepārprotamu fragmentu no Sīraha grāmatas: „Nejēgas cerības – veltas, mānīgas, bet sapņi spārno nelgu. Kas sapņiem pieķēries, tas tādam līdzinās, kas ēnu tver un vēju ķersta. Ja vien nav Visaugstāka sūtīti ciemos, neveltī sirdi un prātu tiem. Sapņu dēļ daudzi ir maldījušies, un izgāzies ir sapņu dēļ cerētais.” (Sīr 34,1–2,6–7) Lūk, šajā pēdējā fragmentā, ir arī vārdi: „Izņemot gadījumu, kad Visaugstais sūta sapņus kā savu apmeklējumu.” Personīgi es nešaubos, ka tieši pateicoties Dieva žēlastībai, šis cilvēks, kuru pieminēju sākumā, sapnī saņēma no sava mirušā tēva aicinājumu atgriezties. Tas notika, pateicoties Dieva žēlastībai, pat ja šo sapni būtu izraisījuši tīri dabiski mehānismi.

Bet, ko darīt, ja sapņa vēsts nav tiešā saskaņā ar ticību, vai mēs drīkstam šādu sapni neņemt vērā? Vai drīkst uzreiz izslēgt, ka šis sapnis nav no Dieva?

Pravietis Daniels, kas tika aicināts, lai izskaidrotu sapni, palūdza laiku lūgšanai un vēlējās, lai arī citi lūdz viņam apgaismību (Dn 2,16–23). Arī Jāzeps Ēģiptē ļoti skaidri zināja, ja jau tikai daži sapņi nāk no Dieva, tad arī „skaidrojumi pieder Dievam” (Rad 40,8; sal. 41,16). Citiem vārdiem sakot, pat tad ja kādi sapņi nāk no Dieva – to vēstījumu vajag pārbaudīt realitātē, ticībā, lūgšanā un vienotībā ar Baznīcu.

Kā piemēru pareizai nostājai attiecībā uz sapni ar vēstījumu – šajā gadījumā reliģisku vēstījumu – pieminēšu sapni, kāds bija svētajai Monikai deviņus gadus pirms viņas dēla Augustīna atgriešanās. Lūk, Augustīns raksts:

„Sapnī viņa bija redzējusi, ka noskumusi un skumju nomākta stāv uz koka mēra (red. piez. baļķis mērīšanai) un pie viņas pienāk starojošs, priecīgs jauneklis un uzsmaida viņai. Viņš jautājis, kāds iemesls viņas grūtsirdībai un nepārtrauktajām asarām – drīzāk nevis, lai uzzinātu, bet, kā reizēm tas notiek, lai dotu padomu, – viņa atbildējusi, ka apraud manu pazušanu. Tad viņš licis viņai nomierināties un mudinājis palūkoties rūpīgi un ieraudzīt, ka tur, kur ir viņa, tur esmu arī es. Viņa palūkojusies un ieraudzījusi, ka es stāvu blakus viņai uz tā paša mēra. No kurienes nāca šis sapnis, ja ne no tā, ka tavas ausis bija klāt pie viņas sirds, tu, labais un visspēcīgais, kas rūpējies par ikvienu no mums tā, it kā rūpētos par vienīgo, par visiem tā, kā par ikvienu.” (”Atzīšanās” 3,11)

Ja šī sapņa dēļ Monika būtu pārtraukusi lūgties par sava dēla atgriešanos, tad tas nozīmētu, ka viņa pakļāvusies sapnim, tomēr viņa ne tikai turpināja lūgties par savu dēlu, bet lūdzās vēl dedzīgāk. Šis sapnis viņā stiprināja cerību, ka beidzot Kungs Jēzus atradīs viņas dēlu Augustīnu. Viņa lūdzās uzticīgi un pacietīgi vēl nākamos deviņus gadus, kas pagāja kopš šī sapņa, un sagaidīja sava dēla atgriešanos. Sapnis izrādījās svarīga palīdzība viņas grūtajā cīņā par dēla dvēseli. Tāpēc drīkst domāt, ka šis sapnis patiešām bija no Dieva.

No poļu valodas tulkojis Oskars Jabloņskis OP
"Nāc"

Citi jautājumi
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
Par citu tiesāšanu
Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS