Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Vai var no citiem pieprasīt varonību?

Vai var no citiem pieprasīt varonību?
01.05.2012 pl. 12:02

Jaceks Salijs OP

Esmu piedzīvojusi pamatīgu satricinājumu, pēc kura vēl līdz šim brīdim nespēju attapties. Vienmēr esmu zinājusi, ka aborts ir liels ļaunums. Ir pat gadījies, ka diskutējot esmu apgalvojusi – nedrīkst atņemt bērnam dzīvību, pat ja viņam būtu jāpiedzimst ar attīstības traucējumiem. To visu zināju līdz brīdim, kamēr manis pašas māsai nesākās panika, ka būs jādzemdē bērns ar Dauna sindromu.

Par laimi, pirmsdzemdību izmeklēšanas izgaisināja šīs bažas. Tomēr pilnībā neesmu pārliecināta, vai mēģinātu pierunāt savu māsu bērnu dzemdēt, ja pārbaudes uzrādītu, ka bērns būs ar attīstības traucējumiem. No tā laika mani vajā divi jautājumi: vai tad, ja izmeklējumu rezultāti būtu nelabvēlīgi, bet es necīnītos par šī bērna dzīvību (un ja gribu būt atklāta, tad šķiet, ka necīnītos), vai tas man būtu smags grēks? No otras puses – ja mana māsa nolemtu veikt abortu vai viņas grēks būtu tikpat smags kā atbrīvošanās no vesela bērna. Dažkārt domāju, ka apzināts lēmums dzemdēt bērnu ar invaliditāti ir patiesa varonība.

Varonība izsauc apbrīnu, tas tiesa, bet parastie cilvēki nav radīti varonībai. Bet, ja tas tā ir, tad nevar no parastiem cilvēkiem pieprasīt varonību. Tomēr nezinu, vai man ir taisnība, tāpēc jautāju – vai var no citiem pieprasīt varonību.

Atbild priesteris Jaceks Salijs OP: Vispirms atcerēsimies, no kurienes ir cēlušies šie apgalvojumi, ka „nevienam varonība nav pienākums” un ka „ne no viena varonību nedrīkst pieprasīt”, jo tad uzreiz kļūs skaidrs, ka tie neattiecas uz situācijām, kas līdzinās Jūsu aprakstītajai.

Vispirms aplūkosim dažas situācijas, kurās gan iesaistītajai personai nav pienākuma uzņemties varoņdarbu, gan cits cilvēks, saskaņā ar morālisko likumu, nav tiesīgs pret viņa gribu varonību no viņa pieprasīt.

Par lielu varonību izšķīrās vēlākais kardināla Vojtila (pāvests Jānis Pāvils II), biktstēvs priesteris Tadeušs Fedorovičs, kurš dabūjis atļauju no sava arhibīskapa, iekļuva vilcienā, kurā tika uz Sibīriju vesti poļi, un vēlāk kā izsūtītais ar lielu pašaizliedzību viņu vidū veica priestera pienākumus.

Tomēr uzreiz gribu vērst uzmanību, ja arhibīskaps, nejautājot piekrišanu, būtu licis priesterim T. Fedorovičam pildīt šo dvēseļu aprūpes misiju, tas būtu ļoti necilvēcīgi.

Mēs tādu necilvēcīgu pavēli komentētu – „Ne no viena nedrīkst pieprasīt varonību!” Bez padotā piekrišanas pat klosteros priekšnieks nedrīkst viņu sūtīt uzdevumos, kas saistīti ar augstu dzīvības risku – kaut arī padotais ir solījis paklausību.

Ļoti lielu varonību ir apliecinājuši sv. Maksimiliāns Kolbe un svētīgā Marianna Bernacka, kuri par savu tuvāko labprāt atdeva dzīvību. Šāda izvēle tomēr nebija viņu pienākums. Viņiem neko nevarētu pārmest, ja viņi tikai ar šausmām noskatītos uz to, kā nacisti nolemj nāvei nevainīgus cilvēkus.

Šos piemērus no II Pasaules kara minēju tāpēc, ka mēs bieži vien kaunamies saukt par varonību labos darbus, kas pieprasa lielu pašaizliedzību, bet ko cilvēki uzņemas savā parastajā ikdienas dzīvē.

Ja ģimene, kura nepavisam nav pārtikusi, jau vairākus gadus ik mēnesi pārsūta 500 zlotus (apm. 100 latu) pazīstamai daudzbērnu ģimenei (un tie nav viņu radinieki!), kam smagas slimības dēļ nav iespējams strādāt algotu darbu – es nebaidīšos šo rīcību saukt par varonību. Turklāt man viņi par to nekad nebija pat ieminējušies. Tikai pavisam nesen man to ar asarām acīs pastāstīja minētās daudzbērnu ģimenes slimais tēvs.

Minēju šo faktu, lai skaidri būtu redzams, ka šie ļaudis nebija spiesti uzņemties tik lielas tuvākmīlestības pūles. Tik liels varoņdarbs nebija viņu pienākums.

Šķiet, ka daudzmaz esmu izskaidrojis, uz kādām situācijām attiecas apgalvojums – „nevienam varonība nav pienākums” un „ne no viena varonību nevar pieprasīt”.

Tomēr dzīvē mēdz būt arī tā, ka vienīgā labā rīcība ir tieši varonības izvēle – katrā ziņā izvēle, kas ir ļoti tuva varonībai. Es drīkstu savu dzīvi tā virzīt, lai iespējams nekad tik sarežģītā situācijā nenonāktu. Tomēr, ja nu es nokļūšu tādas grūtas izvēles priekšā – vai nu varonīga rīcība vai nu nelietība – tad nedrīkstu aizbildināties, ka esmu tikai parasts cilvēks un nespēju būt varonis. Tieši varonīga izvēle kļūs tajā brīdī mans pienākums.

Grūti iztēloties vēl sarežģītāku izvēli par to, kādu piedzīvoja Bībelē minētā Zuzanna (Dan 13). Viņai tika piedāvāts – vai nu glābt savu dzīvību un labo vārdu par ļaužu acīm apslēptas nelietības cenu, vai arī – nevainīgai zaudēt ne tikai dzīvību, bet arī labo vārdu. Zuzanna tomēr ļoti skaidri saprata, ka šajā gadījumā vienīgā labā izvēle ir palikt uzticīgai Dieva baušļiem – drīzāk izvēlēties bez vainas tikt notiesātai un nonāvētai nekā sagrēkot.

Tagad mēģināsim salīdzināt divas ļoti sarežģītas, tomēr atšķirīgas situācijas, jo pirmajā varonībai ir alternatīva, bet otrajā tādas nav. Māte, kas kā donors ziedo nieri savam slimajam bērnam, izdara varonīgu izvēli, tomēr šāda izvēle nav viņas morālais pienākums (kaut arī viņa to spēcīgi sajūt kā mātes mīlestības pienākumu). Turpretī māte, kas zina, ka bērns, kuru viņa sevī nēsā, piedzims ar attīstības traucējumiem, un ārsts varbūt pat mēģina pierunāt veikt abortu, arī izdara varonīgu izvēli – bērnu piedzemdēt, tomēr šī izvēle ir viņas pienākums. Cita izvēle būtu ļoti smags nevainīgas cilvēciskas būtnes nogalināšanas grēks – turklāt savas pašas bērna nogalināšana.

Tātad nemiers sirdī par to, ka Jūsu nostājā – laikā, kad māsa piedzīvoja grūtus brīžus – kaut kas nebija labi, liecina par to, ka morālā patiesība pieprasa savas tiesības Jūsu sirdsapziņā. Jums bija svēts pienākums gadījumā, ja pirmsdzemdību pārbaudes izrādītos nelabvēlīgas, nostāties bērna pusē un stiprināt māsas spēkus un drosmi vienīgajai pareizajai izvēlei. Grēks, un jo īpaši slepkavības grēks, nav un nekad nevar kļūt par cilvēka cienīgu risinājumu grūtā situācijā.

Mums nevajadzētu bezjēdzīgi vispārināt tēzi, ka „ne no viena nevar pieprasīt varonību”, jo tā nav patiesa visās tajās situācijās, kad vienīgā alternatīva varonībai būtu nelietīga rīcība.

„Bet mana māsa taču ir tikai parasts cilvēks!” – Jūs tad sajutāt līdz savas dvēseles dziļumiem. Uz to atbildēšu: varbūt tādēļ no pārbaudījuma, no kura viņa tik ļoti baidījās, tika pasaudzēta. Bet, ja tomēr viņas bažas būtu apstiprinājušās, pilnīgi noteikti Dievs sniegtu stiprinājumu, ja vien Jūsu māsa to pie Viņa meklētu. „Bet Dievs ir uzticīgs. Viņš neļaus jūs kārdināt pāri jūsu spējām, bet reizē ar kārdinājumu dos izturību, lai jūs varētu pastāvēt.” (1Kor 10,13)

Un vēl vienu lietu ir vērts sev arvien no jauna atgādināt: ja kādu mūsu līdzcilvēku piemeklēs grūts, varonību pieprasošs dzīves uzdevums, tad mūsu svēts pienākums ir viņu stiprināt un iedrošināt, lai viņš spētu izdarīt pareizu izvēli. Pat daudzi mocekļi, kurus šodien godinām kā ticības varoņus, nebūtu spējuši izturēt uzticībā Jēzum bez ticības brāļu palīdzības, kas viņus uzmundrināja, stiprināja vājuma un kārdinājumu brīžos un dažādos veidos izrādīja viņiem savu solidaritāti.

tulkoja Ingrīda Burģe

Citi jautājumi
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
Par citu tiesāšanu
Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS