Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Viens no galvenajiem Jēzus mācekļa uzdevumiem ir atklāt Dieva klātbūtni savā ikdienā un iemācīties Viņā klausīties. Tas ir svarīgi vismaz divu iemeslu dēļ: pirmkārt tādēļ, ka no Dieva vārda klausīšanās dzimst ticība un tādējādi tā tiek arī stiprināta; otrkārt, lai varētu pazīt Dieva gribu un, ticībā tai paklausot, atbildēt Viņam, rīkojoties tā, kā Dievs vēlas. Bet kā gan mūsdienu informācijas pārpludinātajā pasaulē iemācīties klausīties un saprast, kad runā Dievs, kad pasaule un kad ļaunais gars? Kā iemācīties sastapties ar Dievu un kā atpazīt un pildīt Viņa gribu?
Brālis Daniels, pēdējais Tezē ekumeniskās kopienas līdzdibinātājs, šoceturtdien svinēja savu 99. dzimšanas dienu. Šis šveicietis toreiz bija ceturtais brālis, kurš pievienojās jaunajai kopienai Francijā.
"Esi sveicināta, Marija..." jeb "Eņģeļu sveicinājums", iespējams, ir viena no zināmākajām lūgšanām, kas raksturīga tikai katolicismam. Tā atkārto vārdus, ko eņģelis Gabriels teica, sveicot Mariju Lūkas evaņģēlijā, un beidzas ar lūgumu, lai Marija lūdz Dievu par grēcinieku tagad un viņu nāves stundā. „Esi sveicināta” ir arī viena no centrālajām lūgšanām marioloģijā un viena no lūgšanām, kas tiek izmantota rožukronī.
Esam apskatījuši ticību kā dzīves pamatu, tās īpašības un augļus. Pāri visam jāatceras, ka ticība – tā ir Dieva dāvana, bet cilvēkam ir jābūt atvērtam šai dāvanai un jāsadarbojas ar to.
Pāvests Francisks jau no pirmajām sava pontifikāta dienām ir bijis dažādi uzņemts Baznīcā. Vispirms jau tas, ka viņš nāk no cita kontinenta un mentalitātes. Veids, kā viņš runāja Sv. Mises laikā, krasi atšķīrās no iepriekšējiem pāvestiem. Dažkārt parādījās izteicieni, ka pāvesta sprediķi ir vienkārša draudzes prāvesta sprediķi. Arī tas, ka viņš izvēlējās palikt dzīvot “Martas mājās”, nevis izmantot pāvesta pils apartamentus, bija nepieņemami.
Turpināsim doties pie Martas un Marijas Lūkasa evaņģēlijā, lai dziļāk izprastu mūsu garīgo dzīvi, kas ik dienas norisinās mūsu sirdī. Tur, kur mēs pavadām visvairāk laika un patērējam visvairāk enerģijas. Starp vienkāršām nodarbēm, lietām, kuras mūs aizrauj, kuras mīlam, pēc kurām ilgojamies, bet arī starp tām, kas mūs nomāc, mums nepatīk, no kurām bēgam. Tā visa vidū – ikdienas putekļos – pulsē mūsu garīgā dzīve.
Tikpat lielā mērā, cik pasaule šobrīd sastopas ar karantīnas, sociālās distancēšanās un mājās palikšanas noteikumiem, lai izvairītos no koronavīrusa pandēmijas izplatīšanās, katoļticīgajiem nākas piedzīvot negaidītus izaicinājumus, un nest pat upurus piekļuves un piedalīšanās jomā – kā gan tagad saņemt Baznīcas sakramentus?
Pirmo gadsimtu kristieši uzskatīja, ka kristietība ir ticības ceļš, kas ved cilvēku uz laimi, jo tā māca dzīvot piepildītu, pilnvērtīgu dzīvi. Virs zemes mēs esam tikai ceļotāji un viesi. Vēstulē ebrejiem ir teikts, ka tie, kuri ticēja Kristum, ilgojās „pēc labākas – pēc Debesu tēvijas” (Ebr 11,16).
Raksti
