Katru gadu Jāzeps un Marija, saskaņā ar savas tautas tradīciju, kopā ar Jēzu, kurš bija jau sasniedzis pieauguša zēna vecumu (bar – ‘dēls’, micwa – ‘baušļu’), devās uz Jeruzālemi svinēt Pashu.
Šodien mēs dzīvojam lielā paātrinājumā. Būdami nemitīgā steigā, daudzus darbus atliekam uz pēdējo minūti. Tā rezultātā bieži vien nākas piedzīvot, ka steidzami darāmais mums kļūst svarīgāks par patiesajām vērtībām. Pieredze rāda, ka vairums mūsdienu vīriešu ir nodarbināti ar milzum daudz, viņuprāt, svarīgām lietām, visai bieži aizmirstot, ka viņu galvenais uzdevums ir būt mīlošiem un atbildīgiem vīriem un tēviem.
Itālijā vēl nesen reliģisku, rūpju pārņemtu par ģimeni, cilvēku mēdza saukt par tutto casa e chiesa, t.i., cilvēks, kurš ir veltījies ģimenei un Baznīcai. Līdzīgi varētu sacīt par Jāzepu – veltījis sevi mājiniekiem un Sinagogai. Izraēlī mājas, Sinagoga un svētnīca bija savstarpēji saistītas realitātes, kas veidoja katra Ebreja identitāti.
Pirmais vārds, ko cilvēks izsaka sarunā ar Dievu, ir „nobijos” (Rad 3, 10). Savukārt vārdi, ar kādiem Dievs atklājas cilvēkam, drīzāk mudina nebīties no Viņa. Bailes kļūst par pirmo bēgšanas iemeslu, tas ir pretstats paļāvībai, tas skaidro laulātā un tēva izvairīšanos no atbildības.
Svētajos Rakstos ir daudzu sapņu aprakstu. Dievs nav sapnis, Viņš ļauj mums skatīt sapņus (sal. Ps 125, 1), uzrunā cilvēkus sapnī, kā arī apveltī ar vīzijām – stāvokli starp sapni un realitāti, kā tas notika kaut vai ar praviešiem u.c.
Mīlestības tikums ir visskaistākais tikums, bet vienlaicīgi visgrūtāk izskaidrojamais. Tiem, kas jau ir piedzīvojuši Dieva mīlestības noslēpumu, nav par to jāstāsta. Tiem, kuri to vēl nav piedzīvojuši, būs pietiekami grūti to saprast.
Saskaņā ar likumu Marija bija Jāzepa sieva, kaut gan viņi vēl nebija sagājuši kopdzīvei. Uzzinādams, ka Marija ir stāvoklī, Jāzeps gribēja viņu atstāt, vēlējās to darīt slepeni, lai pasargātu viņu no nāves briesmām.
Marija bija saderināta ar Jāzepu, tā ir teikts gan svētā Mateja, gan svētā Lūkasa rakstītajā Evaņģēlijā. Tā laika Izraēlā laulībā stājās, sievietes gadījumā, trīspadsmit gados vai pilngadību sasniedzot, savukārt vīrieša gadījumā – astoņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā. Katrs vīrietis apņēma sievu, par to uzskatāmu liecību sniedz ebreju valoda, kurā tādi vārdi kā „vecpuisis” vai „neprecēts” neeksistē.
1855. gada 15. jūnijā pāvests Pijs IX marta mēnesi mudināja veltīt sv. Jāzepa godam, līdzīgi kā maija mēnesis bija veltīts Dievmātes godam un jūnija mēnesis - Vissv. Jēzus Sirds godam. Kaut gan sv. Jāzepa godināšana marta mēnesī aizsākās jau agrāk - 1810. gadā, Romā. Šajā, pāvesta Franciska izsudinātajā, sv. Jāzepa gadā marta mēnesī veltīsim laiku pārdomām par mūsu Pestītāja audžutēvu, Baznīcas un strādnieku aizbildni. Lai šis svētais, kurš Svētajos Rakstos nepasaka ne vārda, palīdz arī mums kļūt tuvākiem Dievam.
Raksti
