Pirmais vārds, ko cilvēks izsaka sarunā ar Dievu, ir „nobijos” (Rad 3, 10). Savukārt vārdi, ar kādiem Dievs atklājas cilvēkam, drīzāk mudina nebīties no Viņa. Bailes kļūst par pirmo bēgšanas iemeslu, tas ir pretstats paļāvībai, tas skaidro laulātā un tēva izvairīšanos no atbildības.
Svētajos Rakstos ir daudzu sapņu aprakstu. Dievs nav sapnis, Viņš ļauj mums skatīt sapņus (sal. Ps 125, 1), uzrunā cilvēkus sapnī, kā arī apveltī ar vīzijām – stāvokli starp sapni un realitāti, kā tas notika kaut vai ar praviešiem u.c.
Mīlestības tikums ir visskaistākais tikums, bet vienlaicīgi visgrūtāk izskaidrojamais. Tiem, kas jau ir piedzīvojuši Dieva mīlestības noslēpumu, nav par to jāstāsta. Tiem, kuri to vēl nav piedzīvojuši, būs pietiekami grūti to saprast.
Saskaņā ar likumu Marija bija Jāzepa sieva, kaut gan viņi vēl nebija sagājuši kopdzīvei. Uzzinādams, ka Marija ir stāvoklī, Jāzeps gribēja viņu atstāt, vēlējās to darīt slepeni, lai pasargātu viņu no nāves briesmām.
Marija bija saderināta ar Jāzepu, tā ir teikts gan svētā Mateja, gan svētā Lūkasa rakstītajā Evaņģēlijā. Tā laika Izraēlā laulībā stājās, sievietes gadījumā, trīspadsmit gados vai pilngadību sasniedzot, savukārt vīrieša gadījumā – astoņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā. Katrs vīrietis apņēma sievu, par to uzskatāmu liecību sniedz ebreju valoda, kurā tādi vārdi kā „vecpuisis” vai „neprecēts” neeksistē.
1855. gada 15. jūnijā pāvests Pijs IX marta mēnesi mudināja veltīt sv. Jāzepa godam, līdzīgi kā maija mēnesis bija veltīts Dievmātes godam un jūnija mēnesis - Vissv. Jēzus Sirds godam. Kaut gan sv. Jāzepa godināšana marta mēnesī aizsākās jau agrāk - 1810. gadā, Romā. Šajā, pāvesta Franciska izsudinātajā, sv. Jāzepa gadā marta mēnesī veltīsim laiku pārdomām par mūsu Pestītāja audžutēvu, Baznīcas un strādnieku aizbildni. Lai šis svētais, kurš Svētajos Rakstos nepasaka ne vārda, palīdz arī mums kļūt tuvākiem Dievam.
Lielajā gavēnī mēs bieži dzirdēsim aicinājumu „atgriezties”, taču daudzi no mums līdz galam neizprot šī vārda nozīmi un vērtību. Tāpēc, iesākot gavēņa laiku, ir vērts no jauna pārdomāt un rast atbildi uz būtiskiem jautājumiem: „Ko nozīmē atgriešanās?” „Kam tad īsti ir jāatgriežas?” „Kad tas jādara?” „Kā šo aicinājumu īstenot savā ikdienā?”
Arī kopienā “Chemin Neuf” pandēmijas laiks ieviesis izmaiņas. Rudens sākumā kopiena paspēja vēl klātienē novadīt nedēļas nogales gan jauniešiem, gan arī “Kānas” ģimenēm, taču pēc tam tā savas tikšanās un daļēji arī misijas pārorientēja tiešsaistē internetā.
Šķiet, svētais Akvīnas Toms esot mācījis, ka mums ir jāpaklausa savai sirdsapziņai, pat jā tā maldās. Šis apgalvojums noteikti skan iespaidīgi un to var rādīt tiem, kas apsūdz Baznīcu tajā, ka tai trūkst brīvības gara. Manī tas, tomēr, vairāk izraisa iebildumus nekā pieņemšanu.
Raksti
