Dievkalpojumā mēs ar savām lūgšanām atdodam Dievam godu. Sapulcējamies kopā kā Baznīca un lūgšanā slavējam Dievu, lūdzam piedošanu un izlūdzamies palīdzību. Tas ir kopīgas, ne individuālas lūgšanas veids.
Liels paldies par jautājumu. Patiešām, pēdējā laikā daudzi ticīgie ir satraukti par Vassulas Rīdenas „atklāsmēm”, kuras tiek tulkotas, tiražētas un izplatītas Latvijas draudzēs. Tāpēc pēc Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča lūguma publicējam divus svarīgākos Ticības doktrīnas kongregācijas dokumentus attiecībā uz Vassulas Rīdenas īstenotajām aktivitātēm. Arhibīskaps atgādina, ka mūsu draudzēs ir saistošas šīs Ticības doktrīnas kongregācijas notifikācijas (paziņojumi).
Latviešu valodā izdotais breviāra variants ir paredzēts tieši lajiem (draudzes locekļiem, kuri nav garīdznieki) – tas ir izveidots vienā sējumā, ietverot Laudes (rīta lūgšanu), Vesperes (vakara lūgšanu) un Kompletoriju (lūgšanu pirms nakts miega).
Jautājums. Lasu Skaitļu grāmatā par Izraēļa tautas nemitīgo neticību un redzu, ka ar mani ir tāpat. Kāpēc mana ticība ir tik niecīga? Tā vietā, lai es mierīgi paļautos uz Dievu, miera un prieka vietā manī ir tik daudz negatīvu domu, tik daudz baiļu, tik daudz nemiera. Vai iemesls tam ir kāds grēks? Kāds? Vai es varu to mainīt? Es lūdzos, lasu Svētos Rakstus, piedalos Sv. Misē, bet mana ticība ir tik nožēlojama, un es – tik mazdūšīga.
Uz jautājumu atbild viens no pazīstamākajiem poļu dvēseļu ganiem – dominikāņu tēvs Jaceks Salijs. Autors atbildi uz jautājumu sniedz poļu laikrakstam “Mały Gość niedzielny” (”Mazais Svētdienas ciemiņš”), kas ir īpaši veltīts pusaudžiem, bet to labprāt lasa arī pieaugušie.
Jautājums. Vai esat pamanījis, ka jēdziens „Dieva godam” Baznīcā šodien gandrīz ir izzudis? Sv. Ignācijs no Lojolas visu savu dzīvi veltīja ”lielākam Dieva godam”. Daudzi vienkāršie kristieši ikdienā bija pārņemti ar apustuļa Pāvila principiem: „Vai jūs ēdat, vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam!” (1Kor 10,31). Šobrīd pat ļoti ticīgus cilvēkus dažkārt Dieva gods maz interesē. Jēdziens „Dieva gods” jau gandrīz vairs nav sastopams ne sprediķos, ne mūsu reliģiskajā domāšanā.
Cilvēku, kurš kārtējo reizi dzirdēs vai lasīs šos argumentus, tomēr sāks pārņemt kāds neizsakāms nemiers, tāpēc es Jūs (Tēvs Salij) ļoti lūdzu izteikties par šādiem uzskatiem: ka kristietība jau ir izsmēlusi savas iespējas un kļuvusi par neauglīgu reliģiju, ka tā jau novecojusi un ir jādomā par jaunu, kas atbilstu mūsu laikmetam; ka kristietība ir tikai vienas civilizācijas reliģija, bet šodien mums vajagot tādu, kas atbilstu visai cilvēcei; ka kristietība esot izraisījusi daudzus karus, vajāšanas un netoleranci, ka radījusi jau pietiekoši daudz plaisu (aizu) starp cilvēkiem, bet šodien cilvēce ilgojas pēc reliģijas, kas nestu izlīgšanu un savstarpēju laipnību; ka tā jaunā būšot virsreliģija, kas sevī ietveršot visu, kas patiesi vērtīgs katrā reliģijā un vienlaicīgi būšot brīva no dažādu reliģiju ierobežojumiem.
Uz jautājumu atbild viens no pazīstamākajiem poļu dvēseļu ganiem – dominikāņu tēvs Jaceks Salijs. Autors atbildi uz jautājumu sniedz poļu laikrakstam “Mały Gość niedzielny” (”Mazais Svētdienas ciemiņš”), kas ir īpaši veltīts pusaudžiem, bet to labprāt lasa arī pieaugušie.
Jautājums. Esmu audzinātājs skolā, un man ir draugi, kuri strādā ar narkomāniem. AIDS epidēmija jau klauvē pie mūsu durvīm, bet to vēl ir iespējams atvairīt. Mums, audzinātājiem, ir īpašs pienākums palīdzēt jaunatnei apzināties, kā izvairīties no inficēšanās jeb mazināt saslimšanas risku. Ja runājam par narkotiku lietotājiem, tā nav jaunatne, kura pievērš uzmanību katoliskās ētikas pamatprincipiem, tādēļ būtiska nozīme izskaidrošanā ir prezervatīvu lietošanas propagandai. Es pret šādu profilakses metodi izjūtu pretestību. Savā laulībā mēs neizmantojam kontracepciju, un pati doma par prezervatīviem mums šķiet pretīga. Neskatoties uz to, šo metodi pieminu pārrunās par AIDS tematu. Tomēr manī ir nemiers – vai tikai es nerīkojos pēc principa, ka mērķis attaisno līdzekļus. Kolēģi, ar kuriem reizēm dalos savās šaubās, saka, ka tā ir skrupulozitāte (pārspīlēta sīkumainība). Viņi apgalvo, ka ir nepieciešams runāt par prezervatīviem, jo neizglītotība šajā jautājumā var kļūt par iemeslu kāda inficēšanai, kurš no šīs slimības varētu tikt pasargāts. Kolēģi mani mēģina pārliecināt, ka pat tad, ja prezervatīvu lietošana ir ļaunums, ar to vajag iepazīstināt kā ar mazāku ļaunumu nekā pati slimība. Zinu, ka uzdodu ļoti grūtu jautājumu, tomēr pati dzīve mums to vaicā.
