Ir kāds stāsts par divām meitenītēm, kas sacentās skriešanā. Tā, kura atpalika, sapratusi, ka viņas spēkos nav otro panākt, sāka saukt: “Es esmu pirmā, es esmu pirmā, es esmu pirmā”. Tanī brīdī tā, kas patiešām bija pirmā, psiholoģiski neizturēja, apstājās un sāka raudāt. Tādējādi viņas sāncense tik tiešām līdz mērķim nokļuva pirmā. Šī psiholoģiskās situācijas radīšana izrādījās neparasti sekmīga manipulācija. Atcerējos šo gadījumu ar divām meitenītēm, jo es personīgi neignorētu psiholoģisko agresiju, ar kādu šodien pret kristīgo ticību vēršas teozofisti, mūnisti, kā arī dažādu tālo austrumu un gnostisko sektu piekritēji. Baznīcas pastāvēšanai šī agresija nekaitēs, jo tās cēlājs un aizstāvis ir pats Dievs, taču ne vienā vien kristietī, kas vēl nav pietiekami stiprs, tā var iznīcināt ticību. Man gribas salīdzināt pret kristietību vērsto New Age agresiju ar cīņu, kas tika vērsta pret Baznīcu uzvarošā komunisma laikos. Neskatoties uz daudzajām atšķirībām, abas šīs agresijas vieno tas, ka komunisti skandināja jaunas ēras, jaunā cilvēka, jaunas morāles nākšanu, un viņu oficiālā laikraksta nosaukums bija: “Jaunie Ceļi”. Baznīca un kristieši toreizējiem komunistiem bija kaut kas novecojis, kas tikai nejaušības pēc nonācis līdz mūsu laikiem, jo tiem bijis jāiznīkst kopā ar laikmetu, kuram piederējuši, un tie tik un tā drīzumā iznīkšot. Šodien komunisms jau ir pagātne, turklāt ar sliktu slavu, bet Baznīcai, paldies Dievam, iet ne sliktāk kā tajos laikos. Pēc kāda laika arī New Age būs tikai vēsture, taču noteikti parādīsies atkal kāda jauna utopija, kas piedāvās savus, ar kristietību konkurējošos, apsolījumus. Ja nu vienīgi mūs nepārsteigs pasaules gals. New Age uzbrukumi kristietībai, šķiet, ir draudīgāki par tiem, kurus piedzīvojām no komunistu puses, kas savā ziņā bija tiešāki cīņā pret ticību, jo viņi skaidri teica, ka atmet Dievu un Kristu, neslēpa savu nepatiku pret Baznīcu un skaidri norobežojās no morāles, kuras pamatā ir mīlestība kā pirmais morālais princips. Turpretī dažādo New Age novirzienu piekritēji daudz runā par Dievu, bet tikai dažreiz skaidri pasaka, ka viņu dievs ir visa pasaule (visums) vai arī pats cilvēks. Viņi bieži atsaucas uz Kristu un uz dažādiem Viņa izteiktiem vārdiem, bet uzskata Viņu tikai par vienu no daudzajiem cilvēces skolotājiem, atmetot vai sagrozot patiesību par Viņa Augšāmcelšanos un Viņa veikto pestīšanu, dažreiz pat galēji nekaunīgi pasludinot, ka tikai viņi paveikšot to, kas Kristum it kā neesot izdevies. New Age tekstos ļoti daudz tiek rakstīts par mīlestību, vispārēju izlīgšanu un mieru. Dīvaina ir tādas mīlestības sludināšana, kas, balstīta uz nepatikas izraisīšanu pret kristietību, melīgi piedēvējot kristietībai visu negatīvo. Uzmanīgi ielūkojoties šo rakstu par mīlestību saturā, ar kuriem pārpildīta ir New Age vēsts, izrādās, ka tā ir parastas vieglās dzīves sludināšana. Tur netiek minēts, ka mīlestība nereti pieprasa upuri un veltīšanos, turpretī nepārtraukti tiek atgādināts, ka mīlestība pret savu tuvāko ir jāveido uz nevis Dieva, bet sevis mīlestības pamata un ka esot jāatbrīvojas no vainas sajūtas. Aizraujošā veidā, lietojot daudzus skaistus un dievbijīgus saukļus, atsaucoties uz vissvarīgākajām kristietības vērtībām, mīlestības aizsegā, šie teksti sludina garīgu un morālu anarhiju: „Ja tu uzskati, ka kaut kas ir patiesība, tad tā arī ir patiesība, bet ja tu kaut ko uzskati, ka tas ir labums, tad tas patiesi ir labums”. Tā ir naiva un ļoti bīstama pārliecība domāt, ka, nesaskatot atšķirības starp patiesību un meliem, labo un ļauno, mums izdosies izveidot neiespējamu pasauli, kas brīva no meliem un grēka. Visprecīzāk ideju par virsreliģijas radīšanu, kas būtu sintezēta no tā, kas ir vislabākais līdz šim pastāvējušajās reliģijās, pirms 100 gadiem atpazina krievu domātājs Vladimirs Solovjovs uzrakstot „Īsu stāstu par Antikristu”. Viņš saka, ja kāds netic, ka Jēzus Kristus ir vislielākā un galīgā Dieva dāvana cilvēkiem, tad tāds ir vienkārši neticīgais, bet, ja kāds sasniedz tādu augstprātības pakāpi, ka jūtas aicināts radīt jaunu reliģiju un šai bezdievīgajai rīcībai izmanto pat paša Kristus vārdu, diemžēl tas jānosauc īstajā vārdā: „Tāds ir maldinātājs un antikrists.” (2Jņ 7; salīdz.1Jņ 4, 1– 3) Kristus nav parasts reliģijas pamatlicējs, lai Viņa darbs varētu novecot un zaudēt aktualitāti. Viņš ir Dieva Dēls, caur kuru pasaule tika radīta. Viņš pie mums atnāca ne tikai kā Dieva gudrības skolotājs, bet arī kā mūžīgās dzīves Devējs. Tāpēc Viņš ir Mūžīgā Tēva Dāvana cilvēcei ne tikai līdz pasaules beigām, bet visā mūžībā (skatīt Ebr 9,26 – 28; sal.10,12 –14). Patiesais Dievs ir mūžīgs Dievs, Viņš nebeidzas un nenoveco, tāpēc arī Viņš ir vienlīdz tuvs katrai cilvēku paaudzei. Šī Kristus mūžīgā jaunība un nepārejamība jau apustuļu laikos radīja pretestību no cilvēciskās neticības puses. Tāpēc arī Jaunajā Derībā mēs vairākkārt tiekam pamācīti, kā mums jāizturas: „Citu pamatu, – saka apustulis Pāvils –, neviens nevar ielikt, kā to, kas jau ir ielikts – Jēzus Kristus.” (1Kor 3,11) „Kas uz Viņu tic, nepaliks kaunā.” (1Pēt 2,6) Vēl citēsim vēstuli ēbrejiem: „Jēzus Kristus vakar un šodien, un mūžīgi tas pats. Neļaujiet sevi maldināt dažādām svešām mācībām, jo labāk, ka sirdi stiprina žēlastība, ne ēdieni; tie neko nepalīdzēja tiem, kas tanīs piedalījās.” (Ebr 13,8) Protams, Baznīca un mūsu ticība var novecot tad, ja kāds no mums vai pat vesela kopiena aizmirst, ka mēs „esam noģērbuši veco cilvēku līdz ar viņa rīcību un ietērpušies jaunajā, kurš aizvien atjaunojas dziļākai Dieva pazīšanai, līdzīgi mūsu Radītāja attēlam.” (Kol 3,9; sal. Rom 8,10) Īsi sakot, Baznīca var novecot mūsu grēku dēļ: ja mēs atstājam novārtā „mūsu ikdienas atjaunotni” ticībā un žēlastībā. (sal. 2Kor 4,16) Ir vērts atcerēties senu, 2. gadsimtā tapušu garīgās atveseļošanās veidu, ko Kristus nes savai Baznīcai. Šī teksta autors – Hermas, vecās Romas kristietis, gara acīm redzēja Baznīcu kā vecu večiņu, „jo jūsu gars ir novecojis un izsmēlis sevi, zaudējis spēkus jūsu izlaidības un nepastāvības dēļ”, taču nākamajā redzējumā tā pati vecenīte viņam parādījusies kā „jauna, skaista un priecīga sieviete”, un tas tādēļ, ka „jūs piedzīvojāt gara atdzimšanu.” Tāpēc, ja mūs satrauc pārmetumi, ka kristietība it kā esot jau novecojusi, centīsimies ne tikai ar prātu atjaunot mūsos ticību Kristum, bet to veikt patiesi ar visu savu būtību. Hermas aizkustinošā vienkāršībā rakstīja: „Tāpēc tie, kas gandara, atgūs pilnīgu jaunību.” Skaidrs, ka ir runa par garīgo jaunību mūžīgajai dzīvei. No poļu valodas tulkoja
Ilze Dižgalve |
Neticība dievbijības aizsegā