Pirmā nostāja ir tā, ko apustulis Pāvils pārmet galatiešiem, proti, maldīgais uzskats, ka varam būt attaisnoti, tikai pateicoties Likuma darbu pildīšanai, bet nevis ticībai, nevis Jēzum, kurš piepilda Likumu (sal. Gal 3, 1-5). Šāda domāšana un piesaistīšanās Likuma burtam samaitā tāpat kā ideoloģijas. Tā nocietina sirdi. Tie paši Likuma burta kalpi apsūdzēja Jēzu, un Jēzus viņus sauca par „liekuļiem”. Šī piesaistīšanās Likumam ir šķērslis tam, lai iepazītu Svēto Garu – turpināja pāvests. Tas ir aizsprosts, kas neļauj, ka mūs pārņem Kristus atpestīšanas spēks un Svētais Gars. Protams, mums ir jāievēro baušļi, bet vienmēr jābūt atvērtiem Svētā Gara dāvanai, ko saņemam no Tēva un Dēla. Savā laikā farizeji nepazina Svēto Garu un, līdz ar to, neprata iet uz priekšu. Tā bija viņu problēma. Viņi bija noslēgti, ieslēgušies priekšrakstos: to jādara un to jādara. Dažreiz arī mēs varam iekrist šādā kārdinājumā. Apustulis Pāvils raksta: „Ak, jūs, neprātīgie galatieši! Kas jūs ir apmānījis…?”. Šajā sakarā pāvests norādīja, ka māna tie, kuri sludina ideoloģijas. Viņi apgalvo, ka viss ir pareizi, viss ir skaidrs. Taču vai Dieva atklāsme nav skaidra? Otrā nostāja ir saistīta ar Svētā Gara skumdināšanu. Mēs skumdinām Svēto Garu tad, kad neļaujam Viņam sevi iedvesmot un palīdzēt sevi pilnveidot kristīgās dzīves ceļā. Ja neļaujam Viņam brīvi darboties mūsos un rādīt mums ceļu, mēs Viņu skumdinām. Tā rezultātā mēs kļūstam remdeni kristieši un Svētais Gars nevar mūsos veikt neko lielu – atgādināja pāvests. Ieņemt trešo nostāju nozīmē atvērties Svētajam Garam un ļaut, lai Viņš mūs ved uz priekšu. Šo nostāju redzam pie apustuļiem. Saņēmuši Vasarsvētkos Svēto Garu, viņi tika piepildīti ar drosmi. Lai mēs saprastu un varētu pieņemt Jēzus vārdus, mums ir jāatveras Svētajam Garam. Taču lai atvērtos Svētajam Garam, ir jālūdzas – uzsvēra Francisks. Homīlijas noslēgumā viņš aicināja katru ticīgo uzdot sev dažus jautājumus. Vai, gadījumā, nav tā, ka es nepazīstu Svēto Garu? Vai pietiek ar to, ka svētdien aizeju uz Svēto Misi un izdaru to vai to? Vai es neesmu remdens? Vai neskumdinu Svēto Garu? Vai nelieku šķēršļus Viņa darbībai manī? Vai mana dzīve ir nemitīga lūgšana, lai izlūgtu šo atvērtību Svētajam Garam, lai Evaņģēlija prieka pilns ietu Viņa vadībā uz priekšu un izprastu Jēzus mācību, kas ir īsta mācība? Vai ļauju, lai Viņš palīdz man saskatīt savas nepilnības, ar kurām es Viņu skumdinu? Vai ļauju Viņam sevi vadīt un atklāt Jēzus vārdu citiem, tādējādi rādot pestīšanas ceļu? Pāvests novēlēja, lai Kungs dod mums žēlastību nebūt neprātīgiem un apmātiem, bet būt atvērtiem Svētajam Garam. Radiovaticana.va |