Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa

Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
27.12.2014 pl. 13:53

Jaceks Salijs OP.
No poļu valodas tulkojis pr. Oskars Jabloņskis OP

Lai arī kur realitātē mēs raudzītos, tās robežas mums nav sasniedzamas. Skatoties tālumā, mums ir pietiekošs iemesls pieļaut, lai arī vismodernākie teleskopi sasniedz galvu reibinošus attālumus, ka tomēr pāri šo teleskopu spējām pastāv tālākais kosmoss, ko cilvēks šobrīd nespēj aplūkot.

Skatoties dziļumā, vismazākajā matērijas daļiņā, arvien vairāk apzināmies to, ka brīdis, kad varēsim pateikt – par matērijas struktūru mums jau viss ir zināms, no mums attālinās praktiski līdz bezgalībai. Šādā veidā pat materiālā pasaule liecina, ka tā nāk no bezgalīgā Dieva.

Bet tas, ka cilvēks ir vienīgā būtne šajā zemē, kas spēj izzināt materiālā kosmosa bezgalību, arī droši vien kaut ko nozīmē. Vai tad nedrīkstam tajā saskatīt norādi tam, ka esam radīti bezgalīgajam Dievam? Un ka – izsakoties pēdējā koncila vārdiem – cilvēks ir vienīgā būtne uz zemes, kuru Dievs ir gribējis viņa paša dēļ?

Tomēr pēdējā laikā mēs esam pārāk aizrāvušies ar matērijas bezgalīgajām robežām un ir mazinājusies mūsu interese par garīgās pasaules bezgalību. Protams, mēs apzināmies mūsu nespēju aptvert cilvēces gaitas, domas un pat psihi visā tās veselumā. Vai tad gara pasaule aprobežotos tikai ar cilvēku? Ir vērts apzināties – lai gan par eņģeļiem mums ir zināms no Dieva atklāsmes, tomēr par viņu pastāvēšanu nojautuši jau visievērojamākie antīkās pasaules filozofi. To, cik lielā mērā tādu filozofu kā Platona vai Aristoteļa prātus nodarbināja jautājums par tā saucamajām starpbūtnēm, tas nozīmē – augstākām par cilvēku, bet tomēr radītām un atkarīgām no Dieva, es personīgi sapratu tikai tad, kad sāku tulkot Akvīnas Toma darbu ”Par tīrām substancēm”.

Būtība patiesībai par eņģeļiem – tās reliģiskais aspekts

Izklāstu par šo patiesību sāksim no tās vietas, kas kristīgajai ticībai ir absolūti centrāla, proti, no rūpīgi evaņģēlijos pierakstītās eņģeļu līdzdalības Dieva Dēla cilvēktapšanas un atpestīšanas noslēpumā. Patiesi tā nav nejaušība, ne arī nenozīmīgs sīkums, ka tieši eņģelis mums pasludināja visbrīnišķīgāko vēsti, kāda jebkad uz zemes ir dzirdēta, par to, ka Dieva Dēls kļūs cilvēks. Eņģeļus, kas dzied Dievam godu un sludina mieru cilvēkiem, mēs dzirdam Kristus dzimšanas naktī. Eņģeļi parādās Kristus publiskās darbības sākumā, Ģetzemanes dārzā, augšāmcelšanās notikumā un Debesīs uzkāpšanas dienā.

Mēģināsim izprast nozīmi, kāda ir eņģeļu klātbūtnei Dieva Dēla atpestīšanas darbā. Vai tas neliecina par to, ka pestīšana neattiecas tikai uz Dievu un zemes iemītniekiem, bet kaut kādā noslēpumainā veidā tā attiecas uz visu radīto? Jau Vecā derība dažādos veidos runā par mūsu divvirzienu saikni ar eņģeļu pasauli, eņģeļu, kas ir garīgas būtnes, neiedomājami pilnīgākas par mums. Bet no Evaņģēlija viennozīmīgi izriet, ka mūsu kopībai ar eņģeļiem telpa un centrs ir Kristus.

Solidaritātes virzieni starp eņģeļiem un nomaldījušos cilvēci

Šo solidaritāti simbolizē kāpnes, kuras sapnī redzēja Jēkabs: „Re, zemē noliktas kāpnes un to gals sniedzas debesīs, un, re, Dieva eņģeļi kāpj pa tām augšup lejup. Un, re, Kungs nostājies augšā.” (Rad 28,12n–13) Eņģeļi, kas no mums kāpj uz augšu, attēlo vareno labvēlību, kas mūs pievelk pie Dieva. Šo labvēlību Svētie Raksti reiz ir atklājuši eņģeļu tēlā, kas mūsu lūgšanas un upurus aiznes pie Dieva (Tb 12,12, Atkl 5,3; 8,3nāk.), bet citreiz atklāj kā mūsu pievienošanos mūžīgajai liturģijai, kuru svin eņģeļi.

„Es Tev dziedāšu eņģeļu priekšā” – sauc psalma Autors (Ps 138,1). „Un es redzēju un dzirdēju daudz eņģeļu (..) un viņu skaits bija tūkstošu tūkstoši, kas sauca skaļā balsī: Jērs, ko nonāvēja, ir cienīgs saņemt varu un dievību, un gudrību, un spēku, un godu, un slavu, un svētību” – lasām Atklāsmes grāmatā (Atkl 5,11–12; sal. 7,11nāk.). Tieši tāpēc mākslinieki tik bieži eņģeļus attēloja liturģiskajos tērpos.

Jēkaba kāpņu aprakstā mēs redzam arī eņģeļus, kas pie mums nokāpj no Dieva, lai būtu mūsu līdzgaitnieki, pavadoņi un aizstāvji mūsu grūtajā un briesmu pilnajā ceļā. Šī eņģeļu kalpošana vistēlaināk tika parādīta Tobija grāmatā. Apustuļu darbos divas reizes minēts par eņģeli, kas Dieva draugus brīnumainā veidā izved no cietuma (Apd 5,19; 12,7–11). No stāsta par Etiopijas karalienes kalpa atgriešanos mēs uzzinām, ka Dieva eņģelis var parādīt ceļu Evaņģēlija sludinātājiem (Apd 8,26). Arī Jēzus Kristus runāja par to, ka eņģeļi ir līdzās cilvēkiem viņu ikdienas gaitās: Pat vismazākie no mums ir tik ļoti dārgi Dievam, ka viņiem ir savi eņģeļi, kas „vienmēr skata mana Tēva vaigu, kas ir debesīs” (Mt 18,10). Vēstulē ebrejiem lasām: „Vai tie visi nav kalpotāji gari, kas sūtīti kalpošanai to labad, kas iemantos pestīšanas mantojumu?” (1,14)

Daudziem mūsdienu kristiešiem patiesība par eņģeļiem asociējas ar mitoloģiju. Lūk, ir jāapzinās, ka tas nav nekas jauns. Līdzīgi domāja arī saduceji, kuri sludināja, ka „nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara” (Apd 23,8). Es personīgi domāju, ka mūsos ir kaut kas no saducejiem pat tad, ja mēs neatmetam patiesību par eņģeļiem tiešā veidā, bet ja mēs viņu pastāvēšanu praktiski neņemam vērā.

Kā patiesību par eņģeļiem padarīt dzīvu?

Atbilde ir ļoti vienkārša. Vajag tikai vēl vairāk gribēt tuvoties Kristum, kurš, kā jau minēju, ir centrs un telpa mūsu kopībai ar eņģeļiem. Tuvojoties Kristum, mēs vienlaikus tuvojamies Viņa draugiem, mēs lielākā pakāpē tuvojamies „debesu Jeruzalemei, un daudzu tūkstošu eņģeļu sapulcei, un debesīs pierakstīto pirmdzimušo draudzei, un Dievam, visu tiesātājam, un taisnīgajām, pilnību sasniegušajām dvēselēm.” (Ebr 12,22 – 23) Dantes ”Dievišķās komēdijas” 28. dziesma Dievu attēlo kā uguni, apkārt kurai ir deviņi gaismas pilni apļi, tas nozīmē – deviņi eņģeļu kori. Eņģeļi tieši tāpēc ir tik neiedomājami brīnišķīgi, un viņiem pienākas mūsu mīlestība, un tieši tāpēc viņi var būt mūsu varenie palīgi, ka nesaraujami ir saistīti ar Dievu un Kristu. Jau Baznīcas tēvi salīdzināja eņģeļus ar Dievišķās Saules stariem.

Mēs aizvainotu eņģeļus, ja viņus godinātu tādā veidā, ka šis kults mūs novērstu vai mums apgrūtinātu pielūgt Dievu. „Lai neviens, kam patīk pazemošanās un kalpošana eņģeļiem, jūs nepieviļ!” (Kol 2,18) Kad abi Tobiji krita uz vaiga eņģeļa priekšā, tad tas viņu uzmanību centās vērst uz Dievu, kurš vienīgais ir godināšanas cienīgs (Tb 12,16 un nākamie).

Īsta un patiesa eņģeļu godināšana tuvina Dievam, bet vienlaikus ir arī Viņa klātbūtnes zīme. Šajā ziņā ļoti interesanta ir Fatimas bērnu liecība par viņu tikšanos ar eņģeli, kas notika vēl pirms Marijas parādīšanās: „Mūs aptvēra tik intensīva un pārdabiska gaisotne, ka mēs knapi varējām apjaust, ka vispār esam. Tas turpinājās diezgan ilgi. Mēs palikām tādā ķermeņa stāvoklī, kurā eņģelis mūs atstāja un nemitīgi atkārtojām viņa lūgšanu. Dieva klātbūtni mēs izjutām tik spēcīgi un dziļi, ka pat savā starpā neuzdrošinājāmies runāt par šo parādību. Arī nākamajā dienā mūsu prāti bija iedziļinājušies tajā gaisotnē.”

Šīs tikšanās sekas bija sekojošas: „No šī laika, kad noslēpumainā gaisma apspīdēja viņu dvēseles, viņi uzlūko šo zemi citām acīm. Pēc eņģeļa parādīšanās kaut kā citādāk izskatās kalni, meži, ielejas, saule, cilvēki un aitas. Bērni izjuta to, ko izjūt ceļinieks, kas atgriežas no tālienes un kuram šķiet, ka katra lieta ir mainījusies. Eņģelis ieveda viņus zemē, par kuru viņiem bija tikai miglaina nojausma. Tagad viņu iztēle par Dievu bija daudz augstāka un riebums pret grēku daudz lielāks.”

Tieši tajā pastāv jēga meklēt ciešu draudzību ar eņģeļiem: eņģeļi mums palīdz tuvoties Kristum un attālināties no ļaunā. Ja viņi nav klātesoši mūsu reliģiskajā dzīvē, tad tā var būt zīme tam, ka attālināmies no Dieva. Svētais Bazīlijs reiz ir teicis: „Kā dūmi dzen prom bites, bet slikta smaka – baložus, tā ļauna un apkaunojoša rīcība no mums attālina mūsu sargeņģeli.”

Eņģeļu varenība ne tikai stiprina Dieva draugus, bet arī ir bīstama ļaunumam. Bībelē par to ir runāts tik ļoti bieži, ka grūti saprast – kāpēc patiesība par eņģeļiem kā vareniem ļaunuma ienaidniekiem gandrīz nav klātesoša mūsu apziņā.

Vai mēs nevarētu, piemēram, lūgt Dievam, lai Viņš pie manis un tevis sūtītu savus eņģeļus, kas būs nežēlīgi gan pret manu, gan pret tavu grēku? Lai arī cik ļoti tas varētu mums sāpēt, tas mūsos atbrīvos visu labo un to, kas ilgojas pēc īstas mīlestības. Nebaidīsimies lūgt Dievam, lai Viņš sūta savus eņģeļus atriebējus pret mums, t.i., pret visu to, kas mūsos pelnījis iznīcināšanu, jo tas taču kalpos mūsu patiesajam labumam.

Laikraksts "Nāc"

Citi jautājumi
Kā zināt, vai esam pieņēmuši pareizu lēmumu?
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
Par citu tiesāšanu
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS