Vai jūs zināt kādu, kurš ir izglābis cita cilvēka dzīvību? Man reiz bija skolnieks. Atceros, viņu sauca Kšišeks, kurš izglāba dzīvību Mariškai. Kā tas notika? Viņam pilnīgi nemaz nav muzikālās dzirdes, bet reiz viņš dziedāja. Mariška viņam tad teica: “Izbeidz, citādi nomiršu!” Viņš pārstāja un iedomājies – Mariška dzīvo vēl šodien. Es nopietni jautāju, bet jūs jokojat. Nu tad parunāsim nopietni. Tikko vienā raidījumā stāstīja, ka kāds tēvs ir meties ūdenī, lai glābtu slīkstošo dēlu, bet abi noslīkuši. Sāku domāt – vai mums ir pienākums skriet palīgā, ja mēs paši riskējam ar savu dzīvību. Tā ir bijis jau ne reizi vien, ka ir izdevies izglābt cilvēku no nāves briesmām, bet pats glābējs ir zaudējis dzīvību. Jēzus ir sacījis, ka nav lielākas mīlestības, ja kāds atdod dzīvību par saviem draugiem. Bet, ja gadās, ka glābējs pats zaudē dzīvību, bet bojā ejošo neizglābj, vai tad viņa upurim ir jēga? Atceries svēto Maksimilianu Kolbi, kurš atdeva dzīvību par citu ieslodzīto. Tas pavisam nebija droši, ka esesietis izpildīs viņa lūgumu un atļaus doties bada nāvē Gajovņička kunga vietā. Hitlerietis varēja sanervozēties un aizsūtīt nāvē viņus abus. Kā tu domā, vai tad Maksimiliāna Kolbes upurim vairs nebūtu jēgas? Domāju, ka Dieva acīs šim upurim būtu tāda pati vērtība, bet cilvēki tad to varbūt nenovērtētu. Te nu mēs esam vienisprātis, jo es domāju tāpat. Joprojām nesaprotu – vai man jāskrien palīgā, ja es pats varu iet bojā. Nerunājot par tēvu, kuram gāja bojā viņa miesīgais bērns, jo tajā brīdī viņš nedomāja – vienkārši metās palīgā. Bet es, piemēram, neprotu peldēt… Es tev to ļoti ieteiktu – iemācies labi peldēt. Tas patiešām noder. Piekrītu, bet, kamēr vēl neesmu iemācījies, nebūtu gudri mesties palīgā slīkstošam draugam, ja es tik un tā viņu neizglābtu, bet pats noteikti noslīktu. Tad tev jāglābj tā, kā tu spēj, piemēram, skaļi jākliedz, ka kāds slīkst. Ja tu mestos ūdenī, nemācēdams peldēt, tad tā nebūtu nekāda slīcēja glābšana, tu tikai sagādātu cilvēkiem jaunas raizes. Es drīkstu mesties palīgā tuvākajam tikai tad, ja ir kādas izredzes, ka viņu izglābšu. Tam es piekrītu. Bet, ja es lēkšu no kāda zara vai no klints uz galvas ūdenī – un ir lielas izredzes, ka nekas ļauns ar mani nenotiks – vai to arī drīkst? Vai tu televīzijā nekad neesi redzējis puisi invalīda ratiņos, kurš brīdināja par tādas izklaides bīstamību? Tev taisnība: tur ir liels risks. Bet tas ir kas pilnīgi cits – riskēt ar dzīvību, lai glābtu tuvākā dzīvību, un riskēt ar dzīvību sava prieka pēc. Tomēr risks mūsu izklaides dara tik pievilcīgas! Es reiz redzēju jaunu riteņbraucēju, kurš lielā ātrumā brauca pa ietvi. Viņš uzbrauca gājējam, nomurkšķēja “atvainojos” un ātri aizmuka. Riskēt uz citu rēķina – tas ir kaut kas ārkārtīgi nejauks. Vai tas nozīmē, ka vispār nedrīkst riskēt? Bet ne uz citu rēķina. Kad, piemēram, šoferis ievērojami pārsniedz atļauto ātrumu, viņam vajadzētu padomāt par to, ka viņš pakļauj briesmām ne tikai sevi. Puisis, kurš lec uz galvas ūdenī, pakļauj briesmām tikai pats sevi. Tieši tā! Tomēr, ja savas vieglprātības dēļ viņš paliks par invalīdu, visai viņa ģimenei daudzu gadu garumā būs jānes viņa pārmērīgā riska sekas. Cirka mākslinieki, kas iet pa virvi divdesmit metru augstumā, arī riskē. Bet profesionālais bokss un pirmās formulas sacensības, un autoralliji – tas viss saistīts ar līdzīgu risku un arī var beigties ar sakropļošanu. Vai nodarbošanās ar šādiem sporta veidiem ir grēks? Zini ko, vispirms mēģināsim paskatīties, ar ko atšķiras lēciens uz galvas ūdenī kādā nepārbaudītā vietā no nodarbošanās ar tevis nosauktajiem sporta veidiem. Bet pēc tam atgriezīsimies pie tava jautājuma. Ievēro, ka labi pārbaudītā vietā un trenera vai sava tēta uzraudzībā pat lēkt ūdenī tu vari, cik tik tev tīk un kā vien tu vēlies. Patiešām! Cirka mākslinieks pirms tam ir daudz trenējies. Un pie visiem šādiem bīstamiem sporta veidiem tiek pielaisti tikai labi sagatavoti cilvēki. Turklāt tiek lietoti dažādi nodrošinājumi, piemēram, uzstāšanās laikā zem virves dejotāja ir piekārts skatītājiem gandrīz nepamanāms siets, kas viņu nodrošina. Profesionālie rallisti liek galvā ķiveres, treneris var paziņot padošanos, ja bokseris acīmredzami zaudē spēkus, bet nelaimes gadījumam ir nodrošināta tūlītēja ārstu palīdzība. Tomēr šie sportisti pakļauj briesmām savu veselību un pat dzīvību… Vai tas nav grēks? Šādu sporta veidu aizstāvji saka, ka nelaimes gadījumi tur notiek ļoti reti. Nezinu, vai viņiem ir taisnība. Jāatzīstas, ka man nav pilnīgas skaidrības un es neprotu viennozīmīgi atbildēt uz tavu jautājumu. Kā tad tā? Un turklāt – kuram gan citam, ja ne priesterim, būtu jāzina, kas ir grēks un kas nav? Dažas lietas es šeit zinu droši. Nav šaubu, ka grēku dara tas cilvēks, kurš pielaiž pie šādām bīstamām sacensībām slikti sagatavotu sportistu. Esmu pārliecināts, ka jāaizliedz tie sporta veidi, kuros bīstami nelaimes gadījumi nav nekas ārkārtējs. Var būt arī tā, ka mēs varam arī nesaprast kādu sporta veidu, ja paši ar to nenodarbojamies. Lūdzu, miniet kādu piemēru! Piemēram, ja es mēģinātu ar slēpēm no tramplīna aizlēkt piecus metrus, es noteikti salauztu kājas. Bet, ja Ādama Mališa treneris, Tainera kungs, ir iemācījis lēkt ar slēpēm savu miesīgo dēlu, tad viņš noteikti ir parūpējies par to, lai pat simts metrus tāls lēciens būtu drošs. No poļu valodas tulkojusi
Gunta Ķupe | 
Jautājumi par riska robežu