Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?

Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
21.04.2015 pl. 08:25

Jaceks Salijs OP
No poļu valodas tulkojis pr. Oskars Jabloņskis OP

Atgādināsim šo intriģējošo fragmentu no Mateja evaņģēlija: „Un kapi atvērās, un daudz svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem. Un pēc Viņa augšāmcelšanās tie izgāja no kapiem, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem.” (27,52–53)

Evaņģēlists uzsver Kristus nāves pārcilvēcisko jēgu

Man jāatzīst, ka tad, kad kāds cilvēks man pirmo reizi pajautāja par šo tēmu, es nemācēju atbildēt, īpaši tāpēc, ka šī tēma tika ietverta divos sekojošos jautājumos: 1. Kāpēc Jaunā derība citās vietās par šo tēmu klusē (nekad neesmu dzirdējis, ka šie augšāmceltie vēlāk piedalītos Evaņģēlija sludināšanā)? 2. Vai citi agrīnās kristietības avoti stāsta par šo tēmu? Jo tas tomēr būtu vairāk nekā dīvaini, ja šis neparastais fakts (ja vien tas bija fakts) tiktu uzreiz aizmirsts un neviens neparūpētos par to, lai saglabātu atmiņā vismaz pāris detaļas par šo tēmu.

Līdz šim es pats nebiju interesējies par šo niansi. Tagad, kad sāku to pārdomāt, saprotu, kāpēc no manas puses bija šis ieinteresētības trūkums. Proti, šim Evaņģēlija fragmentam pašam par sevi nav nozīmes, jo tas ir viens no elementiem, ar kuru evaņģēlists uzsver Kristus nāves pārcilvēcisko jēgu.

Es negribu teikt, ka šeit ir runa par tīri literāru faktu, kas reāli nenotika. Gribu vienīgi uzsvērt, ka tā ir vienīgā reize, kad Evaņģēlijs piemin šo faktu un tā tiek izmantota, lai izceltu Kristus nāves īpašo nozīmi. Lūk, ir vērtīgi zināt, ka to laiku jūdu mentalitātē augšāmcelšanās apsolījums bija nesaraujami saistīts ar Pastaro dienu. Pieminēsim kaut vai tikai to, ka fakts par tukšo kapu Kristus mācekļus nemudināja uz domu par to, ka Viņš varētu būt augšāmcēlies. Apustulim Tomam nebija pietiekoša pat draugu liecība, ka Augšāmcēlušais pie viņiem atnāca un ka tie ar Viņu sarunājās. Tā laika cilvēkiem nebija iedomājams, ka kāds – kaut vai pats Jēzus – varētu augšāmcelties pirms laika gaitas beigām, kad laiks vēl plūst normāli – cilvēki dzimst, dzīvo un mirst. Pietiek atcerēties pat acīm redzamo faktu par tukšo Kristus kapu, kas mācekļos nepieļāva domu, ka Viņš varētu būt augšāmcēlies.

Tāpēc pilnīgi noteikti tā nav nejaušība, ka fragments par svēto augšāmcelšanos Kristus nāves stundā ir tikai Mateja evaņģēlijā, tas ir, tajā evaņģēlijā, kura pirmie adresāti bija jūdi. Šis fragments viņiem varēja palīdzēt saprast, ka ar Jēzus nāvi aizsākās Pastarā diena. Šī diena tikai aizsākās kā aizmetnis, neatceļot parastā laika gaitu, tā jau reāli iestājas, bet Dievam zināmā brīdī tā atklāsies savā pilnībā, kad augšāmcēlušais Kristus atnāks kā dzīvo un mirušo tiesnesis.

Arī mēs augšāmceļamies kopā ar Kristu

Tieši šajā perspektīvā apustulis Pāvils māca to, ka jau tagad Dievs mums visiem grib dāvināt un arvien vairāk vairot līdzdalību Kristus augšāmcelšanā: „Kristībā jūs kopā ar Viņu esat apbedīti, un Viņā jūs esat augšāmcēlušies caur ticību Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem. Tāpēc, ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas!” (Kol 2,12; 3,1; sal. Ef 2,4–7) Tāpēc, uz jautājumu – kas augšāmcēlās kopā ar Kristu – jāatbild: Mēs visi, kas tikām kristīti un caur savu dzīvi cenšamies iet svētdarošajā žēlastībā.

Šīs patiesības praktiskās dimensijas trāpīgi apraksta Hans Kings, kontraversāls teologs, bet viņam par šo tematu ir sakāms kaut kas ļoti svarīgs. H. Kings raksta: „Pastāv ne tikai nāve dzīves noslēgumā, bet arī nāve dzīves laikā, tā ir nāve sarautajām saitēm starp cilvēkiem, bezspēka nāve, anonimitātes un apātijas nāve, sirdsēstu nāve, nejūtīguma un patērnieciskuma nāve. Ir dažādi nogalināšanas veidi. Bertolds Brehts: „Var iedurt kādam ar nazi vēderā, var atņemt maizi, neizārstēt kādu no slimības, iesprostot sliktā dzīvoklī, nomocīt ar darbu, pamudināt uz pašnāvību, vest karā. Tikai dažas no šīm lietām mūsu valstī ir aizliegtas.” Tādēļ ticēt augšāmcelšanai nenozīmē barot sevi ar lētu optimismu un lēti cerēt uz laimīgām beigām; drīzāk tas nozīmē praktiski sniegt liecību par to, ka šajā nāves pasaulē Kristus jaunā dzīve sadragāja vispārējo nāves valdīšanu, ka uzvarēja Kristus sludinātā brīvība, ka Viņa ceļš ir aizvadījis uz dzīvību, ka Viņa gars, kas ir Dieva gars, joprojām darbojas. Ticēt augšāmcelšanai nozīmē iestāties par dzīvību visur tur, kur tā tiek kropļota, pazemota, postīta; aktīvi pretoties tam, lai starp cilvēkiem un sabiedrību netiktu iznīcinātas pēdējās saites; dāvāt cilvēkiem cerību, spēku un savu gatavību palīdzēt, lai mūsu vidū esošajai nāvei nepiederētu pēdējais vārds.”

No sevis varu piebilst tikai to, ka ar pašu spēkiem, labākajā gadījumā, mēs varam tikai sapņot par atbrīvošanos no nāves valdīšanas. Reālā atbrīvošanās no nāves varas var norisināties vienīgi augšāmcēlušā Kristus spēkā.

Kristus augšāmcelšanās trīs aspekti

Pēdējā, un mums neiedomājami pilnīgā augšāmcelšanās norisināsies tad, kad Cilvēka Dēls atnāks visā savā godībā (sal. Mt 24,30). Ja kāds vēlētos Dieva apsolījumu par mūsu augšāmcelšanos pielāgot cilvēciskās iztēles mēram un censtos to attiecināt tikai uz mūsu pašreizējo līdzdalību Kristus augšāmcelšanā, tas tādējādi noliegtu pašu ticību Kristum. Apustulis Pāvils piemin mums tuvāk nezināmos Himenaju un Filētu, „kas atkrituši no patiesības, sacīdami, ka augšāmcelšanās jau esot notikusi, un tā sagrozot dažos ticību. (2Tim 2,18). „Tātad, ja par Kristu sludina, ka Viņš no miroņiem augšāmcēlies, kā tad daži no jums saka, ka augšāmcelšanās no miroņiem neesot? Bet, ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.” (1Kor 15,12–14)

Īsi sakot, nav iespējams būt par kristieti, ja no visas sirds neticam gan uz Kristus reālo augšāmcelšanos, gan mūsu reālo līdzdalību Kristus augšāmcelšanā jau tagad, pateicoties svētdarošajai žēlastībai, gan uz mūsu galīgo augšāmcelšanos.

Piezīme par svētajiem, kuri augšāmcēlās Kristus nāves dienā, kalpo tam, lai šo ticību izteiktu, bet tai pašai par sevi nav nozīmes. No tā izriet, ka pat, ja kāds noliegtu notikumā aprakstītos faktus un piedēvētu tiem tikai literāru nozīmi, man šķiet, ka viņš tādejādi nenoliegtu ticības patiesību, ja vien viņš ar visu sirdi ticētu augšāmcelšanai visos trīs tikko iepriekš uzskaitītajos aspektos. Bet vēlreiz uzsveru, ka es personīgi neredzu iemeslus tam, lai faktiski Jeruzalemē nevarētu būt noticis tas, par ko stāsta Mateja evaņģēlijā pieminētais fragments.

Ko agrīnās kristietības avoti stāsta par Kristus augšāmcelšanās notikumiem?

Svētais Ignācijs no Antiohijas to piemin savā, apmēram 108. gadā rakstītajā, vēstulē magnēziešiem. Svētais Ignācijs saka, ka Vecās derības pravieši parādījās Jeruzalemes ielās, un viņu uzmodināšanas no miroņiem faktu viņš, šķiet, saprot kā reālu notikumu: „Caur Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu mēs esam saņēmuši ticību un tāpēc tajā pastāvam, lai mēs izrādītos Jēzus Kristus mācekļi, kas ir mūsu vienīgais Mācītājs. Kā tad mēs varētu dzīvot bez Viņa, ja arī pravieši, būdami Viņa mācekļi garā, gaidīja Viņu kā savu Mācītāju? Un tādēļ arī Tas, kuru viņi gaidīja, atnākot uzmodināja viņus no mirušajiem.

Reālu, bet vienlaikus pārvēsturisku faktu šajā svēto piecelšanā no miroņiem saskata rakstnieks Origens, kurš dzīvoja 3. gs. pirmajā pusē. Ar lielu rūpību viņš šajā notikumā meklē apstiprinājumu tam, ka Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās ir pestījoši iedarbīga. Sava darba ”Dziesmu dziesmas izklāsts” 3. daļas noslēgumā Origens raksta: „„Cilpa ir pārrauta, un mēs esam glābti.” (Ps 75,7) Bet kurš pārrāva šo cilpu, ja ne Tas, kurš kā vienīgais nebija tai pakļauts? Viņš esot brīvs mirušo vidū, uzvarēja to, kurš valdīja pār nāvi un viņam izrāva gūstekņus, kurus tas gribēja paturēt nāvē. Viņš ne tikai pats piecēlās no miroņiem, bet uzmodināja arī tos, kas bija ieslodzīti nāvē, un viņiem pavēlēja kopā ar sevi nosēsties debesīs. Tāpēc Viņš saka: „Uziedams augšā un gūstā paņemdams gūstniecību, Viņš cilvēkiem izdalīja dāvanas.” (Ef 4,8) Turp aizvezdams ne tikai viņu dvēseles, bet arī augšāmceļot viņu miesas. Par to liecina Evaņģēlijs, ka daudzu svēto miesas augšāmcēlās un tie daudziem parādījās un iegāja dzīvā Dieva svētajā pilsētā, tas ir – Jeruzalemē.”

Šajā fragmentā Jeruzaleme tiek saprasta eshatoloģiski kā Debesu Pilsēta, uz kuru mēs visi tiecamies. Ļoti līdzīgi par šo svēto Pilsētu, kurā iegāja svētie, uzmodināti pēc Kristus nāves, skaidro svētais Hieronīms savā 120. vēstulē, kas rakstīta apmēram 406. gadā, tātad vairāk kā 150 gadus pēc Origena. Tāpēc ir saprotams, ka ne Origenam, ne Hieronīmam nav radies jautājums par to, vai šie Mateja evaņģēlijā pieminētie svētie vēlāk piedalījās Evaņģēlija sludināšanā. Manos meklējumos man neizdevās atrast nevienu gadījumu, kur kāds no agrīnās kristietības rakstniekiem būtu ņēmis vērā šādu iespēju. Iemesls tam ir vienkāršs: kristīgā ticība cītīgi izvairās no mitoloģijas. Protams, mēs ticam, ka Kristus augšāmcēlās. Taču Viņš ne tikai patiesi augšāmcēlās, bet pat pārliecināja savus mācekļus par šo faktu tik spēcīgi, ka vēlāk viņi bez svārstīšanās atdeva savu dzīvību sava augšāmcēlušā Kunga dēļ.

Laikraksts "Nāc"

Citi jautājumi
Kā es varu labāk ieklausīties Svētā Gara balsī?
Kur mums meklēt dzīves piepildījumu?
Kā zināt, vai esam pieņēmuši pareizu lēmumu?
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Par citu tiesāšanu
Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS