Vispārējās audiences laikā Francisks pievērsās Baznīcai, kas ir ceļā uz Debesu valstību. Paradīze ir kas vairāk nekā vieta – viņš uzsvēra. Paradīze ir dvēseles stāvoklis. Runa ir par cilvēka visdziļāko sirds ilgu piepildījumu, par prieku, mieru un Dieva mīlestību, ar ko būsim pilnībā pārņemti.
„Iepazīstinot mūsdienu cilvēkus ar Baznīcu, Vatikāna II koncils norādīja uz kādu fundamentālu patiesību, ko mums nekad nevajadzētu aizmirst,” sacīja Francisks. „Baznīca nav kāda statiska realitāte, kas stāvētu uz vietas un būtu pašmērķis, bet tā atrodas nemitīgā ceļā uz augstāko un brīnišķīgo mērķi, proti, Debesu valstību” (sal. Lumen gentium, 5). Tātad, mūsu dzīves mērķis ir Debesu valstība, un Baznīca šīs zemes virsū ir šīs valstības iedīglis un sākums. Pāvests atzina, ka šajā sakarā mūsos rodas ne mazums jautājumu: Kad notiks šī beidzamā pāreja? Kāda izskatīsies šī jaunā dimensija, kurā ieies Baznīca? Kas tad notiks ar cilvēci? Kas notiks ar radīto pasauli, kurā mēs dzīvojam? Tie nav jauni jautājumi. Tos uzdeva jau Jēzus mācekļi. Balstoties uz paša Kristus mācību, Vatikāna II koncils atbild, ka mēs nezinām ne to, kad pienāks pasaules gals, ne arī to, kā notiks tās pārveidošana. Tomēr mēs zinām, ka Dievs mums gatavo jaunu zemi, kur mājos taisnība un būs piepildītas visas mūsu ilgas pēc miera un laimes.
„Lūk, mērķis, uz ko tiecas Baznīca,” turpināja pāvests. „Kā saka Bībele, šis mērķis ir ‘jaunā Jeruzaleme’, ‘Paradīze’. Tā drīzāk ir nevis vieta, bet dvēseles ‘stāvoklis’, kurā mūsu dziļākās ilgas būs piepildītas pārpilnībā un mēs, kā radība un Dieva bērni, sasniegsim pilnīgu briedumu. Beidzot ietērpsimies pilnīgā priekā, mierā un Dieva mīlestībā bez ierobežojumiem un skatīsim Viņu vaigu vaigā (sal. 1 Kor 13, 12). Skaisti par to domāt, skaisti domāt par debesīm… Mēs visi satiksimies tur, augšā, visi, visi. Tas ir skaisti. Tas dod mūsu dvēselei spēku”.
Francisks piebilda, ka pastāv sadraudzība starp Debesu Baznīcu un šīs zemes Baznīcu. No vienas puses, tie, kuri jau ir Debesu valstībā, var mūs atbalstīt, aizbildinot un aizlūdzot par mums. No otras puses, arī mēs esam aicināti veltīt savus labos darbus, lūgšanas un Svēto Misi par tiem, kuri vēl atrodas šķīstītavā un gaida, kad varēs baudīt svētlaimes prieku, lai tādējādi atvieglinātu viņu ciešanas. Tas ir svarīgi, jo kristīgā skatījumā nav atšķirības starp to, kurš jau ir miris, un to, kurš vēl ir dzīvs – norādīja pāvests, uzsverot, ka atšķirība ir starp to, kurš ir Kristū un nav Viņā. Tātad, tas ir izšķirošais elements, no kura būs atkarīga mūsu pestīšana un laime – dzīve draudzībā un vienotībā ar Kristu, dzīve Dieva žēlastības stāvoklī, piederība Jēzum. Tie, kuri Viņam pieder, vai būtu dzīvi vai miruši, ir vienoti ar Viņu.
Saskaņā ar sv. Pāvila mācību, visa radība gaida atbrīvošanu (sal. Rom 8, 21). Citās Svēto Rakstu vietās tiek runāts par „jaunām debesīm” un „jaunu zemi” (sal. 2 P 3, 13; Atkl 21, 1). Ar to ir pateikts, ka visa pasaule tiks atjaunota un atbrīvota no ikviena ļaunuma traipa un no nāves. Īstenībā, šī pārveidošanās jau ir iesākusies līdz ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Tāpēc pasauli, kurā mēs dzīvojam, gaida nevis iznīcība, bet piepildījums. Tā kļūs par to, par ko tai jābūt, atjaunosies patiesībā un skaistumā. Tāds ir Dieva plāns. Radiovaticana.va |
No kā ir atkarīga mūsu laime?