Iesākot katehēzi, Francisks norādīja, ka izšķiršanas procesā ir svarīgi pievērst uzmanību arī tam, kas seko uzreiz pēc lēmuma pieņemšanas. Tādā veidā mēs redzēsim, vai izdarītā izvēle bija pareiza vai nepareiza. Vienā no iepriekšējām reizēm viņš skaidroja, ka, lai starp daudzām balsīm atšķirtu Dieva balsi, būtisks kritērijs ir laiks. Vienīgi Dievs ir Kungs pār laiku. Viena no labā gara atšķirības zīmēm ir tā, ka tas piepilda mūs ar ilgtspējīgu mieru, ar tādu mieru, kas pastāv. Tas ir miers, kas nes harmoniju, vienotību un dedzību. “Ja tu padomā dziļāk, tad pieņem lēmumu, un tas tev sniedz mieru, kas turpina pastāvēt”, sacīja pāvests, “tad tā ir laba zīme, kas norāda, ka izvēlētais ceļš ir bijis pareizs”. Piemēram, ja es pieņemu lēmumu veltīt lieku pusstundu lūgšanai un pēc tam pamanu, ka labāk izdzīvoju arī pārējos dienas momentus, ka esmu mierīgāks, nosvērtāks, mazāk bailīgs, spēju izdarīt savu darbu ar lielāku rūpību un labpatiku, turklāt arī attiecības ar dažiem smagiem cilvēkiem kļūst vieglākas, tad tās ir svarīgas zīmes, kas apliecina, ka pieņemtais lēmums bija pareizs – skaidroja Svētais tēvs. Viņš norādīja, ka garīgā dzīve ir cirkulāra, tas ir, viens labs lēmums atstāj labu iespaidu uz visām pārējām mūsu dzīves jomām. Kādi ir tie svarīgākie principi, kas mums palīdzēs pārliecināties, ka pieņemtais lēmums bija pareizs? Pirmais princips ir par to, kas ir bijis lēmuma pamatā – pateicības pilna atbilde Kunga mīlestībai pret mums vai bailes un piespiešanas sajūta. Otrais elements ir apziņa, ka atrodamies savā vietā. Es apzinos, ka esmu savā vietā, un mana sirds ir mierīga. Trešais princips – brīvība. Tā ir vēl viena laba zīme, kas apstiprina, ka lēmums ir bijis pareizs, tas ir, mēs aizvien paliekam brīvi attiecībā uz pieņemto lēmumu – vajadzības gadījumā gatavi to apšaubīt vai pat no tā atteikties, cenošoties smelt kādu iespējamo mācību, ko Kungs varētu mums sniegt. Tas ir nevis tāpēc, ka Viņš gribētu mums atņemt to, kas mums ir dārgs, bet gan, lai mēs to izdzīvotu ar brīvu sirdi, bez pieķeršanās. Tikai Dievs zina, kas mums patiešām nāk par labu – uzsvēra Francisks. Piesavināšanās ir labā ienaidnieks. Tā nogalina mīlestību. Ģimenes lokā bieži notiekošā vardarbība sākas gandrīz vienmēr ar to, ka viens grib pretendēt uz otra mīlestību kā kaut ko, kas tam pienākas par katru cenu, grib to piesavināties. Šī vardarbība sākas ar dzīšanos pēc absolūtas drošības, kas noslāpē brīvību un nosmacē dzīvi, padarot to par elli. Mēs varam tikai brīvi mīlēt – turpināja pāvests. Tāpēc Kungs mūs radīja brīvus. Mēs esam brīvi pateikt Viņam arī “nē”. Mūsu interesēs ir sniegt Viņam to, kas mums ir visdārgākais. Tad mēs to varam iespējami labāk izdzīvot, izdzīvot patiesībā, izdzīvot kā dāvanu, kā Viņa nesavtīgās labestības zīmi, zinot, ka mūsu dzīve – tāpat kā visa vēsture – atrodas Viņa labajās rokās. Bībele to sauc par Dieva bijāšanu. Te nav runa par bailēm no Dieva, nē, bet par respektu, par cieņu pret Viņu, kas ir nepieciešamais priekšnoteikums tam, lai saņemtu gudrības dāvanu. Šāda bijāšana aizdzen visas bailes, jo tā ir vēsta uz to, kurš ir visa Kungs. Viņa priekšā mums ne par ko nav jāuztraucas. To ir ļoti svarīgi ņemt vērā, lai pieņemtu pareizu lēmumu. Mēs nevaram visu kontrolēt vai visu paredzēt: ne to, kas attiecas uz veselību, ne nākotni, ne savus dārgos tuviniekus, ne savu plānus. Svarīgi, lai mēs uzticētos Kungam, kurš mūs bezgalīgi mīl un zina, ka kopā ar Viņu varam veidot kaut ko brīnišķīgu, kaut ko mūžīgu un paliekošu. To labi apliecina svēto dzīves. Vaticannews.va |